Man ir privilēģija – ko nu?

“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi

Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).

Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.

Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.

Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.

Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.

Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.

* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.

Sievietes no Zemes, vīrieši no Zemes

Man Internetā stāsta, cik labā laikmetā es dzīvoju, ka vairs neesot patriarhālisma seku, ka sievietes uzvedas tā, kā uzvedas (neieņem pietiekami augstus amatus, saņem (droši vien parasa) mazākas algas kā vīrieši, paliek mājās un audzina bērnus) tāpēc, ka viņas tādas piedzimst. Nezinu, kāda es piedzimu, bet es noteikti nejūtos dzīvojam šādā lieliskā pasaulē.

Šis uzskats par to, ka sieviešu un vīriešu domāšana tik ļoti atšķiras, tiek klāstīts no visām malām tiešā veidā, un arī lielākā daļa patērējamās izklaides (grāmatas, filmas, manuprāt, vistrakāk, spēles) rāda vīrieti kā galveno varoni, un sievietes pilda atbalstošās lomas. Es nezinu kā meitenei ir jāaug, lai šo sabiedrības rādīto “sieviete ir vīrieša atbalsts”, “sieviete ir māte” un vēl trakāk “sieviete ir vairāk emocionāla nekā loģiska”¹ spētu noturēt pietiekamā attālumā no sevis, lai tas neatstātu iespaidu uz viņas personību.

Pirms kāda laika jutos diezgan lepna, kad sapratu, ka lasītais “sievietes stāsta savu problēmu, lai tiktu uzklausītas; vīrieši stāsta savu problēmu, ja grib palīdzību tās risināšanā” un no tā izrietošās komunikācijas problēmas nav ekskluzīvi divdzimumu starpā, tās pat nav ekskluzīvi izslēdzošas dažādiem cilvēkiem. Es varu ar vienu un to pašu personu reizēm nonākt situācijās, kad viņa “pasūdzēšanāš” man izskatās pēc risināmas problēmas, un es lieku viņam justies slikti cenšoties dot padomus nevietā, un citreiz, ar to pašu cilvēku runājot, nonākt situācijā, kurā viņš izstāsta savu problēmu un es saprotoši māju ar galvu, kaut gan no manis grib padomu. (Un identiski, otra cilvēka reakcijas uz mani abos dažādajos gadījumos.) T.i. man šķita, ka esmu tikusi pāri aizspriedumam, ka sievietēm un vīriešiem ir izteikti atšķirīga domāšana.

Tad pavisam nesen pieķēru sevi kārtējo reizi uzskatot, ka labākais, ko es varu darīt, ir atbalstīt vīrieti viņa centienos. Piefiksēju, ka kaut kādā līmenī vēl uzskatu, ka man pašai nav jāsasniedz nekas būtisks, ka es būšu pildījusi savu misiju vien ar to, ka būšu atbalstījusi vīriešus viņu ceļā uz sasniegumiem. Tā neko sev!

Tas ir kaitīgs uzskats, jo, pirmkārt, es kavēju savu individuālo attīstību pārstājot mācīties, piepūlēties, censties pēc kaut kāda manā uztverē pietiekama līmeņa (ko nosaka vīrieši, jo man kā viņus atbalstošai nav vajadzības zināt vai spēt vairāk kā viņiem). Otrkārt, es kavēju vispārējo progresu ar savu muļķīgo, sabiedrības uzskatu smagi ietekmēto, izvēli darīt mazāk.

Es ceru, ka es tā vairs neuzskatu, un es baidos par to, cik dziļi ir iesakņojies šis “atšķirīgas domāšanas” uzskats, kas dod auglīgu augsni šādam manu motivāciju uz aktīvu rīcību būtiski traucējošai domai. Es neredzu, kā es ar tik ļoti vārdos formulējamu domu esmu varējusi piedzimt, un kā tā man var šķist tik šausminoša (kāpēc lai es sevi tā bremzētu?), ja tā būtu iedzimta.

Tā nav lieta, ko var mainīt vienā valstī izdomājot lietot neitrālus vietniekvārdus mūsu globālās informācijas apmaiņas laikmetā (bet es nesaku, ka to nevajag, ļoti iespējams, ka vajag). Es domāju, ka pat tad, ja no šī brīža uz priekšu puse filmu būtu ar sievietēm galvenajās lomās, universitātēs uzņemtu tā, lai būtu 50:50 dzimumu proporcija un vēl nez ko, paietu ilgs laiks (pāris paaudzes?) pirms tam būtu pietiekams iespaids, jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nesagrozot faktus, vēl ilgi būs vairāk stāstu (vēsturisku vai izdomātu), kuru galvenie varoņi būs vīrieši, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas! Tas nenozīmē, ka mums ir jānoplāta rokas un jāsaka “ko padarīsi, viņas pašas vainīgas” un jāturpina vairot tieši kaitnieciski uzskati. Izaiciniet savus, sev tuvo sieviešu, bet galvenokārt savus uzskatus, un padariet tos labākus!

¹ Man neizprotamā “vairāk emocionāls nekā loģisks” ideja droši vien būtu pelnījusi pati savu ieraksu par tās nejēdzīgumu.

Par daudz, par maz

Man atrakstīja:

ir tādi brīži, kad tu saproti, ka viss notiek pa īstam

ka šitā ir tagad dzīve

un ka citas nebūs

un ka patiesa ir nāve

un patiesa ir mīlestība

un viss tas tiešām eksistē

Es samulsu, un nezināju, ko atbildēt. Man tie nav brīži. Vai tie ir brīži kā punkti, kas veido taisni.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ļoti smagi kritizē pašpalīdzības literatūru, bet es no sava pašpalīdzības grāmatu un produktivitātes blogu lasīšanas perioda jūtos guvusi pāris vērtīgas atziņas. Iespējams, ka es tās būtu varējusi gūt arī no citiem resursiem, piemēram no grāmatas, ko saucu par vienu no savām mīļākajām, kur Lazarus Long māca saviem aizbilstamajiem vienmēr atrast laiku tam, kas viņiem dzīvē ir svarīgākais.

Viena no lietām, ko es jūtos apguvusi, ir apziņa, ka “šitā tagad ir dzīve”, un ka man tā ir jāizbauda, kamēr tā notiek. Nē, tas ne tuvu nenozīmē, ka man ir jāieslīgst absolūtā bohēmismā un jāaizmirst nākotne. Arī nākotnē man mana dzīve būs jābauda, un man nav mājās portreta, ar kuru notiek manas neapdomības sekas. Bez tam, es par to nebiju iedomājusies agrāk, bet lai justos apmierināts ar sevi, cilvēkam ir jābūt produktīvam. Diemžēl, ne vienmēr ir skaidrs, kā šīs lietas (baudīšanu un būšanu produktīvai) apvienot.

Viens no iemesliem, kāpēc es netiku galā ar universitāti un darbu reizē, bija sliktā pašsajūta, kas radās, jo visu laiku nepietika laika ar visu tikt galā, es visu laiku atpaliku no iecerētajiem darbiem. Es aizgāju no turienes uz savu jauno lielisko darbu vienu pašu. Pašsajūta uzlabojās. Kad es jutos tiekam galā ar darbu, atradu vienu tādu kā saistītu hobiju, kurā iesaistīties, lai nenokļūtu atkal situācijā, kurā es netieku galā ar darbiem, ko esmu uzņēmusies. Un tad es sapazinos ar cilvēkiem, kuri mani iedvesmoja uzņemties visādas daudz interesantas lietas. Un nupat es esmu tikusi daudz par tuvu tai robežai, kur mani nomāc “es ar to netieku galā” sajūtai.

Man saka, ka es atradīšot savu darbu intensitāti, ka man esot jādara tikai lietas, kas man šķiet interesantas. Kā tad! Atlasot lietas pēc kritērija “interesantas”, vai liekot klāt kritērijus “vērtīgas” un “es spēju darīt”, un vēl citus, tās tik un tā ir vairāk, nekā man ir laika. Mana pieeja šai problēmai pirms es satiku iedvesmojošos cilvēkus, bija apzināties savus laika ierobežojumus vispirms, un pakļaut savas intereses tiem. Pa daļai tā kā mākslīgi slāpēt savu zinātkāri, savas labsajūtas vārdā. Ar iedvesmojošajiem cilvēkiem zinātkāre ir mazliet eksplodējusi.

Es sāku šo rakstīt ar domu, ka tas viss veido jautājumu, kā tad labāk – ļaut vaļu zinātkārei, censties izdarīt pēc iespējas visu, un pārdzīvot, ka tas neizdodas, vai slāpēt savas intereses tādēļ, lai tiktu galā ar savu dzīvi un darbiem, taču līdz beigām tiekot secinu, ka tas ir aplams jautājums. Tomēr problēma man paliek – kā atrast lielisko līdzsvaru, kurā es jūtos pietiekami labi, bet turpinu sevi izaicināt un izdarīt maksimāli daudz.

Dumji jautājumi

Runājot par iecietību, man bieži ir grūtāk pieņemt lietas, ko es nesaprotu. Lai saprastu, ir jāuzdod jautājumi. Par spīti tam, ka “nav muļķīgu jautājumu” ir dzirdēta frāze, diemžēl “kā to var nezināt” ir dzirdēta atbilde uz pārāk daudziem jautājumiem. Parastajā veidā. Mūsdienās ir tik daudz visa kā, ko zināt, ka itin viegli var zināt daudz kaut kādas lietas, un nezināt vēl sasodīti daudz vairāk citas. Un var vienkārši nezināt daudz, jo līdz šim nav gadījies iespējas, vajadzības vai motivācijas kaut ko apgūt.

Manuprāt kultūra, kurā jautājumi ir gaidīti, būtu vienīgā pareizā kultūra. Un ar “gaidīti” es domāju tiktu atbildēti pēc labākās sirdsapziņas ņemot vērā jautātāja priekšzināšanas, vai to trūkumu, nevis liekot viņam par tiem justies slikti. Varu atzīties, ka tā uzskatu, jo šādu attieksmi izbaudu no draugiem. Paldies viņiem par to!

Jāatzīst, ka pašai tas ne vienmēr izdodas. Ja pieķeru sevi noreaģējam uz jautājumu ar pārsteigumu, ka tas nav vispārzināms, cenšos to vērst par labu, atzīt, ka tā ir mana kļūda iedomāties, ka kaut kas, kas man ir sen zināms, vai bieži vajadzīgs, un tādēļ to atceros, tāds ir visiem. Ja pieķer mani tā uzvedoties, lūdzu aizrādi man, centīšos laboties.

Tādas, kādas esam

Tomēr notiek par daudz šausmu laikmetā, kad vārdi “tolerance” un “iecietība” skan visās malās. Visvairāk sāp, kad ar savu neiecietību pāri dara ļaudis, kuri sevi parāda kā mācīties spējīgus un daudzējādā ziņā jau izglītojušos. Jebkurā gadījumā, man šķistu, ka šo vārdu jēgai būtu jābūt skaidrai visiem, tomēr no attieksmēm ir redzams, ka tās ir “lai tāds eksistē citur, ārpus mana redzes loka, ” vai “nu, es jau negribu, lai viņus dedzina uz sārta.”

Mans lūgums ir, lai katrs padomā pats, ja Tu atrastos situācijā, kur Tu esi tas, kas atšķiras no pārējiem, kas nejūtas gluži kā starp savējiem, kā Tu gribētu, lai Tevi pieņem? Vai pietiktu ar “lai jau viņš pats darās, tikai lai nekāpj ar mani vienā liftā”, vai tieši otrādi, vai tomēr gribētu, lai pret Tevi izturas kā pret saprātīgu, vienlīdzīgu?

Doma pēc šo sieviešu skumjo stāstu par savām sajūtām vīriešu dominētās sabiedrībās palasīšanas: gribas teikt milzīgu paldies visiem vīriešiem manā dzīvē un tuvumā, jo es nekad neesmu tā jutusies. Jūs visi esat galanti un lieliski, turpiniet tādi būt, un centieties tādi būt arī attiecībā pret visiem citiem!

Formulas pirmā daļa

Sarunā draudzene teica “ja cilvēki zinātu mīlestības formulu, visi būtu daudz laimīgāki.” Es sāku domāt, kā es to redzu. Esmu stipri pārliecināta, ka savstarpēja mīlestība ir atkarīga no pašiem iesaistītajiem daudz lielākā mērā, nekā varētu domāt no romantiskām komēdijām un lubu romāniem. Man pašā attiecību sākumā nebija tās pārliecības, ka “viņš ir īstais”, bez kuras it kā neesot. Toties ar katrām kopīgi pārvarētām grūtībām un katru kopīgi atrisinātu uzdevumu šī sajūta parādījās un nostiprinājās ar katru reizi arvien vairāk. Tas, kas mani par to pārliecināja, bija viņa vērtību sistēma.

Katram cilvēkam ir kādas vērtības un pārliecības par dažādiem jautājumiem. Piemēram, patīk tomātmaizes, ikdienā klausās elektronisko mūziku, netic ekstrasensiem. Šīm dažādajām vērtībām ir dažādi svarīgumi. Var būt patiesībā diezgan vienalga, ko ēd, var būt vienalga, ko ēd otrs, ka tik ļauj pašam ēst, ko gribas, un var būt stingra pārliecība, ka ēšana ir kopīgs pasākums, kurā visi ēd vienu un to pašu. Līdzīgi var būt ar politiskiem, ētikas, māņticības, jautājumiem, mājas uzturēšanau, bērnu audzināšanu, savstarpēju atklātību un vēl nezcik jomām, ko es nespēju iedomāties. Svarīgās vērtības mēdz būt stabilākas par mazāk svarīgajām, jo ir rūpīgāk pārdomātas, kā tam arī vajag būt. Mazāk svarīgās var pie iegribas nomainīties. Viegli redzēt, ka cilvēkiem, kuru vērtību svarīgumi sakrīt, attiecības būs stabilākas par tādiem, kam atšķiras. Ja otrs pārmaiņus ļoti novērtēs un tad pilnīgi ignorēs pirmā rūpīgi gatavotās ēdienreizes, pirmais pārmaiņus jutīsies novērtēts un aizvainots, bet otrais nesapratīs, par ko pirmais apvainojas. Turpretī pārliecināts veģetārietis ar pārliecinātu gaļēdāju būs stabilā konflikta stāvoklī.

Cilvēkiem, kuru svarīgās vērtības sakrīt, t.i. gan pašas vērtības sakrīt, gan to svarīgumi sakrīt, izpildās mīlestības priekšnosacījumi: saskaņa sadzīvojot un savstarpēja cieņa. Tādēļ ir būtiski apzināties savas vērtības, to hierarhiju un pat saveidot sev sistēmu, kura palīdz tikt galā ar jauniem jautājumiem. Un ne mazāk būtiski ir visu laiku pārskatīt savas vērtības un zināt, ja kaut kas mainās, kļūst svarīgāks vai mazāk svarīgs un par to informēt arī citus, kam tas ir būtiski.

Man vajag spēlēt vairāk videospēles

Mani blogi man izrādās vietas, kur es vienas un tās pašas lietas saku atkal un atkal, jo tās ir tās lietas, kas man tiešām sāp. Es jau esmu skumusi par to, kā man nepatīk kļūdīties, bet es atkal pie tā nonāku.

Pirmajā lomu spēļu žanra videospēlē, ko es atceros sevi mēģinām spēlēt (Fallout), es netiku tālāk par sākuma atrašanās vietu, jo es vienkārši nepamēģināju aiziet tālāk par to, kas redzams vienā ekrānā. Es baidos darīt lietas, kuru rezultātus es nevaru paredzēt.

Klausos ierakstu, kurā no tiek saruna ar servera programmas (Ruby on Rails) izstrādātāju (t.i. man autoritāti, jo cilvēks ar pieredzi tik daudz reižu lielāku par mani, ka ne vien var izstrādāt interneta aplikācijas, bet tās pietiekami labi saprast un abstrahēt, lai spētu veidot rīku, kas tās darbina). Viņš strīdējās, ka ir neproduktīvi runāt par abstraktiem “pareizajiem veidiem” kā darīt lietas, jo visas idejas par to, kā lietas vajadzētu vai nevajadzētu darīt, ir jāapskata ar konkrētiem [koda] piemēriem no dzīves. Viņš apgalvoja, ka pareizais veids, kā iemācīties kaut ko darīt, ir vispirms izdarīt nepareizi, lai saprastu, kāpēc tas ir nepareizi, kā tas sāp.

Man pat skatoties, kā citi spēlē videospēli (Prince of Persia), kuru iesaka cilvēkiem, kas nav izauguši tās spēlējot, jo šī spēle nesoda par kļūdīšanos, šķiet “kādas muļķības, tas ir briesmīgi aizlekt tur garām, jo tad tu uzzini, ka tu esi aizlēcis garām”. Tomēr pašai spēlējot, kaut arī manā spēlē pēc kļūdām ir jāpagaida kāds brīdis, kamēr spēle ielādējas no pēdējās saglabātās vietas, man tas netraucē. Man vajadzētu pierast pie tā, ka kļūdīšanās netraucē.

Tā kā es cenšos izvairīties no kļūdīšanās, tāpēc, ka es gribu paredzēt rezultātus tam, ko es daru, es neesmu tas, kas es gribu būt. Viss, ko es varu darīt, ir apskatīties koda paraudziņus, par kuriem es zinu, ko tie dara, un pielāgot tos savām vajadzībām, respektīvi, būt koda mērkaķītis. Bet es gribu spēt izdomāt jaunas lietas. Tādas, ko var izdomāt tikai pamēģinot kaut ko, ko neviens vēl nav mēģinājis. Un darot to atkal un atkal, kamēr tā vairs nav kļūda.

Rozā brilles

Iemīlēšanās ir, kā jau emocionāla reakcija, neracionāla padarīšana.

Mēs esam kopā tikai trešo nedēļu un viņš jau sāk kļūt prasīgs, bet man šķiet, ka mums varētu izdoties. Pirmās nedēļas piektdienā es tiku aizvesta uz kino, izdancināta, spēlēju novusu un dziedāju karaoki.

Es, protams, runāju par savu jauno darba vietu. Tajā piektdienā bija darbinieku rudens kopsapulce. Bez socializēšanās daļām man patika arī ar darbu saistītās runas. Tas gan manai jomai (programmēšana) tipiski, bet darbā man apkārt ir liels interesantu un patīkamu cilvēku īpatsvars. Viena no svarīgākajām lietām ir progresa sajūta. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit man šķiet, ka solīti pa solītim es kaut ko veidoju un sasniedzu.

Tas, ko daru, veidoju tīkla aplikācijai formiņas java vidē. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit ir lieliski sakonfigurēta izstrādes vide, kas to visu padara pēc sajūtas līdzīgu kā spēlēšanos ar konstruktoriņiem bērnībā.

Ir gan tā, ka projektam ļoti strauji nāk virsū nodošanas termiņš, kas nozīmē, ka nav laika to spēlēšanos tik ļoti izbaudīt, un brīžiem es palieku bez cilvēkiem, kas varētu paskaidrot lietas un brīžiem jūtos malziet slīkstoša darbos. Tam visam par spīti mājās pārnāku laimīga un vēlos mācīties un kļūt labāka speciāliste, un vairāk saprast. Līdz nodošanas termiņam man pat nav iebildumu iet strādāt sestdienās – darbā ir interesanti.

Tā ka vēliet lai manam darbam pret mani ir tādas pašas jūtas (man vēl nav beidzies pārbaudes laiks) un lai mums tiešām izveidojas laimīgas ilgstošas attiecības.

Piedzīvojums ar nomiršanu pieklājības pēc

Biju ciemos dzīvoklītī ar krāsns apkuri. Namatēvs taisnojās, ka tā īsti vēl nemāk kurināt un pieminēja tvana gāzi, bet es to neuztvēru tā līdz galam nopietni. Paēdām vakariņas un devāmies gulēt.

Kaut kad vēlu naktī pamodos ar sāpošu galvu, bet norakstīju to uz vēlo gulētiešanu un to, ka braucu ar riteni pietiekami lielu gabalu droši vien nepietiekami paēdusi, izgulējusies, vai kā tā. Domāju, jāmieg ciet. Bet ausīs sīc un dun, un diezgan nejauki sāp, un tomēr, kā es tā tramdīšu namatēvu tādā naktī celties, logu vērt vaļā, nav jau arī silts, tāpēc jau to krāsni vajag. No otras puses, man ir patiešām sūdīgi, cilvēkiem taču pēc būtības jābūt izpalīdzīgiem. Ar mokām izmocīju kaut ko cilvēku valodai līdzīgu, pat tik tālu, ka namatēvs saprata, ka es gribu svaigu gaisu, nevis pretsāpju tabletes.

Pie mēģinājuma celties secināju, ka ļoti reibst galva. Namatēvam arī tā it kā, bet šķita, ka mazāk kā man. Viņš lēnām aizdevās līdz logam un to atvēra. Es mēģināju sekot, bet pāris soļus no loga sapratu, ka tik tālu netikšu, un samērā strauji nogūlos zemē. Atceros domu, ka ja man būs nopietni slikti, taču namatēvs piezvanīs ātrajiem. (Šobrīd es vairs par to nemaz neesmu droša.) Pēc brīža dunoņas un šņākoņas sāku domāt, ka tomēr laikam neesmu vis pie loga, bet gan uz grīdas. Mēģināju jautāt namatēvam, vai tā ir. Viņš domāja, ka es apgalvoju, ka turmpāk gulēšu uz grīdas.

Piecēlos līdz logam. Nosalu. Namatēvs bija aizgājis uz virtuvi uzsmēķēt. Dabūju džemperi un pasalu vēl pie loga. Zilie plankumi pazuda, un es redzēju to, kas pa logu ārā bez ziliem plankumiem. Kad šķita, ka būšu dzīvotāja, devos atpakaļ zem segām. Jutos vainīga, ka esmu piecēlusi un nosaldējusi namatēvu. Apskatījos, ka pulkstenis ir tikai stundu pirms mana paredzētā celšanās laika, un sapratu, ka tiklīdz mazliet apsilšu, došos prom, jo namatēvs bija atkal aizvēris logu un šīberi un man vienkārši bija bail. Atvainojos, ka dodos prom ātrāk kā paredzēts un pateicos par viesmīlību.

Stāsta morāle ir tā, ka tagad esmu dusmīga uz kurināt nepratēju namatēvu, taču atrodoties tur, ciemos, gandrīz zaudēju samaņu tādēļ, ka kautrējos un negribēju celties un saldēt telpu. Tik bezatbildīgiem cilvēkiem vajadzētu uzlikt kaut kādas bīstamības izkārtnes, un es pat neesmu īsti droša, vai runāju par viņu vai par sevi.

Komandējums Korfu

Lieliskākais darba pasākums. Satikāmies 10 cilvēki, kas saistīti ar biomedicīnisku paraugu anotēšanas programmu. Pāris cilvēki no malas, pāris izstrādātāji, un pāris cilvēki kaut kur pa vidu. Pasākumu organizēja cilvēks, kas uzaudzis uz tās brīnišķīgās Grieķijas salas, tā ka darba starplaikos rīkotās atrakcijas šķita ļoti autentiskas. Bez tam mūs ļoti labi baroja. Visu laiku garšīgi pārēdos. Mazs sarakstiņš ar palielīšanos, kādas lieliskas lietas es tur darīju:

Peldējos vairāk kā pa ilgiem laikiem (tik sāļā ūdenī vieglāk peldēt, un tik siltā ūdenī vieglāk ieiet).
Ēdu tinteszivi (šķiet, ka pirmo reizi) un astoņkāji (kurš bija garšīgāks par tinteszivi).
Gāju dejot uz klubu ar darba biedriem.
Ēdu svaigu vīģi (šķiet, ka pirmo reizi). Atgādināja ķirbi mazliet. Tikai saldāka.
Ēdu kaktusa augļus. Man mazliet asociējās ar vietējām ērkšķogām tādā ziņā, ka daudz sēkliņu, sulīgs, bet nav nekas pārlieku īpaši garšīgs. Līdzīgs ērkšķogām nav nemaz. Tāds oranžs apaļš auglis maza bērna dūrītes lielumā, ko var ēst, kad izrauj ērkšķus un nomizo. Tad ir tāds lipīgi oranžs auglis ar ļoti daudz maziem cietiem kauliņiem.
Dzēru uzo. Maina garšīguma pakāpi atkarībā no atdzesētības.
Apmeklēju Austrijas princeses māju Korfu. Skaista.

Mazliet paložņāju pa akmeņiem un klintīm un ļoti sagribēju mācīties klinšu kāpšanu.
Paskatījos kā citi lec ūdenī un beigās pati arī saņēmos, gan tikai no laipas, ne no tramplīniem un ne dod dies’ no klintīm, kā daži mani kolēģi.

Uzrāpos mazliet kalnā, lai paskatītos skaistus skatus uz pludmali.

Stopēju atpakaļ uz pludmali. (Tā skaitās stopēšana, ja apstājas pirmā mašīna un aizved to 3min gabaliņu?)
Sūdzējos par lēno internetu, kaut gan biju ļoti priecīga, ka tāds ir, atšķirībā no Anglijas (tur biju caurbraucot dažas stundas).
Skatījos ātro saulrietu (tāds ir visur tuvāk ekvatoram).

Jāatzīst, ka visas tās izklaides un pierīšanās patīkamas padarīja arī paveikta darba sajūta. Par spīti tam, ka mēs bijām tik daudz un bieži bijām miegaini, brīžiem slikti sapratāmies, tika izstrādāts samērā ticams darba plāns ar konkrētiem uzdevumiem un termiņiem un atbildīgajiem pēc tam, kad bija radusies kāda nebūt vienotāka izpratne par to, kādam tam rīkam būs būt gan no tehnoloģijas gan no lietojamības viedokļa.