Mēs esam kopā tikai trešo nedēļu un viņš jau sāk kļūt prasīgs, bet man šķiet, ka mums varētu izdoties. Pirmās nedēļas piektdienā es tiku aizvesta uz kino, izdancināta, spēlēju novusu un dziedāju karaoki.

Es, protams, runāju par savu jauno darba vietu. Tajā piektdienā bija darbinieku rudens kopsapulce. Bez socializēšanās daļām man patika arī ar darbu saistītās runas. Tas gan manai jomai (programmēšana) tipiski, bet darbā man apkārt ir liels interesantu un patīkamu cilvēku īpatsvars. Viena no svarīgākajām lietām ir progresa sajūta. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit man šķiet, ka solīti pa solītim es kaut ko veidoju un sasniedzu.

Tas, ko daru, veidoju tīkla aplikācijai formiņas java vidē. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit ir lieliski sakonfigurēta izstrādes vide, kas to visu padara pēc sajūtas līdzīgu kā spēlēšanos ar konstruktoriņiem bērnībā.

Ir gan tā, ka projektam ļoti strauji nāk virsū nodošanas termiņš, kas nozīmē, ka nav laika to spēlēšanos tik ļoti izbaudīt, un brīžiem es palieku bez cilvēkiem, kas varētu paskaidrot lietas un brīžiem jūtos malziet slīkstoša darbos. Tam visam par spīti mājās pārnāku laimīga un vēlos mācīties un kļūt labāka speciāliste, un vairāk saprast. Līdz nodošanas termiņam man pat nav iebildumu iet strādāt sestdienās – darbā ir interesanti.

Tā ka vēliet lai manam darbam pret mani ir tādas pašas jūtas (man vēl nav beidzies pārbaudes laiks) un lai mums tiešām izveidojas laimīgas ilgstošas attiecības.

Kaut kad vēlu naktī pamodos ar sāpošu galvu, bet norakstīju to uz vēlo gulētiešanu un to, ka braucu ar riteni pietiekami lielu gabalu droši vien nepietiekami paēdusi, izgulējusies, vai kā tā. Domāju, jāmieg ciet. Bet ausīs sīc un dun, un diezgan nejauki sāp, un tomēr, kā es tā tramdīšu namatēvu tādā naktī celties, logu vērt vaļā, nav jau arī silts, tāpēc jau to krāsni vajag. No otras puses, man ir patiešām sūdīgi, cilvēkiem taču pēc būtības jābūt izpalīdzīgiem. Ar mokām izmocīju kaut ko cilvēku valodai līdzīgu, pat tik tālu, ka namatēvs saprata, ka es gribu svaigu gaisu, nevis pretsāpju tabletes.

Pie mēģinājuma celties secināju, ka ļoti reibst galva. Namatēvam arī tā it kā, bet šķita, ka mazāk kā man. Viņš lēnām aizdevās līdz logam un to atvēra. Es mēģināju sekot, bet pāris soļus no loga sapratu, ka tik tālu netikšu, un samērā strauji nogūlos zemē. Atceros domu, ka ja man būs nopietni slikti, taču namatēvs piezvanīs ātrajiem. (Šobrīd es vairs par to nemaz neesmu droša.) Pēc brīža dunoņas un šņākoņas sāku domāt, ka tomēr laikam neesmu vis pie loga, bet gan uz grīdas. Mēģināju jautāt namatēvam, vai tā ir. Viņš domāja, ka es apgalvoju, ka turmpāk gulēšu uz grīdas.

Piecēlos līdz logam. Nosalu. Namatēvs bija aizgājis uz virtuvi uzsmēķēt. Dabūju džemperi un pasalu vēl pie loga. Zilie plankumi pazuda, un es redzēju to, kas pa logu ārā bez ziliem plankumiem. Kad šķita, ka būšu dzīvotāja, devos atpakaļ zem segām. Jutos vainīga, ka esmu piecēlusi un nosaldējusi namatēvu. Apskatījos, ka pulkstenis ir tikai stundu pirms mana paredzētā celšanās laika, un sapratu, ka tiklīdz mazliet apsilšu, došos prom, jo namatēvs bija atkal aizvēris logu un šīberi un man vienkārši bija bail. Atvainojos, ka dodos prom ātrāk kā paredzēts un pateicos par viesmīlību.

Stāsta morāle ir tā, ka tagad esmu dusmīga uz kurināt nepratēju namatēvu, taču atrodoties tur, ciemos, gandrīz zaudēju samaņu tādēļ, ka kautrējos un negribēju celties un saldēt telpu. Tik bezatbildīgiem cilvēkiem vajadzētu uzlikt kaut kādas bīstamības izkārtnes, un es pat neesmu īsti droša, vai runāju par viņu vai par sevi.

Peldējos vairāk kā pa ilgiem laikiem (tik sāļā ūdenī vieglāk peldēt, un tik siltā ūdenī vieglāk ieiet).
Ēdu tinteszivi (šķiet, ka pirmo reizi) un astoņkāji (kurš bija garšīgāks par tinteszivi).
Gāju dejot uz klubu ar darba biedriem.
Ēdu svaigu vīģi (šķiet, ka pirmo reizi). Atgādināja ķirbi mazliet. Tikai saldāka.
Ēdu kaktusa augļus. Man mazliet asociējās ar vietējām ērkšķogām tādā ziņā, ka daudz sēkliņu, sulīgs, bet nav nekas pārlieku īpaši garšīgs. Līdzīgs ērkšķogām nav nemaz. Tāds oranžs apaļš auglis maza bērna dūrītes lielumā, ko var ēst, kad izrauj ērkšķus un nomizo. Tad ir tāds lipīgi oranžs auglis ar ļoti daudz maziem cietiem kauliņiem.
Dzēru uzo. Maina garšīguma pakāpi atkarībā no atdzesētības.
Apmeklēju Austrijas princeses māju Korfu. Skaista.

Mazliet paložņāju pa akmeņiem un klintīm un ļoti sagribēju mācīties klinšu kāpšanu.
Paskatījos kā citi lec ūdenī un beigās pati arī saņēmos, gan tikai no laipas, ne no tramplīniem un ne dod dies’ no klintīm, kā daži mani kolēģi.

Uzrāpos mazliet kalnā, lai paskatītos skaistus skatus uz pludmali.

Stopēju atpakaļ uz pludmali. (Tā skaitās stopēšana, ja apstājas pirmā mašīna un aizved to 3min gabaliņu?)
Sūdzējos par lēno internetu, kaut gan biju ļoti priecīga, ka tāds ir, atšķirībā no Anglijas (tur biju caurbraucot dažas stundas).
Skatījos ātro saulrietu (tāds ir visur tuvāk ekvatoram).

Jāatzīst, ka visas tās izklaides un pierīšanās patīkamas padarīja arī paveikta darba sajūta. Par spīti tam, ka mēs bijām tik daudz un bieži bijām miegaini, brīžiem slikti sapratāmies, tika izstrādāts samērā ticams darba plāns ar konkrētiem uzdevumiem un termiņiem un atbildīgajiem pēc tam, kad bija radusies kāda nebūt vienotāka izpratne par to, kādam tam rīkam būs būt gan no tehnoloģijas gan no lietojamības viedokļa.

Bez tā, ka dejošanas nodarbībā, sākot mācīties soļus, skatos pārmaiņus uz pasniedzēja un zinošāko meiteņu kājām, un tas arī gandrīz viss, uz ko skatos dejošanā, vēl tiku aizvesta uz Soultap meiteņu koncertu krogā, kur atkal skatījos teju tikai uz kājām droši vien ilgāk par pusstundu. Tā bija varena ģitāras, bītboksa, skaņošanas un dejošanas improvizācija.

Septembra otrajā nedēļā braukšu piedalīties sanāksmē par medicīnas / bionformātikas datu apmaiņas rīka izstrādi. Apmēram esmu lietas kursā par to, ko tas rīks ziemā ēd, bet pati nejūtos kā tā izstrādātājs. Sarežģītākais ir izdomāt (vai atrast, ja ir jau izdomāts), kā tulkot līdzīgu datu dažādos cilvēciskos aprakstus un uzprogrammēt to visu. Otro daļu es pilnīgi noteikti nedaru un pirmo daļu arī īsti nē.

Runājos ar šī rīka izstrādes organizatori par to, ko man īsti būs jādara tajā sanāksmē. Viņa teica, ka viņa gribētu, lai es izdomāju lietotāja saskarni šim rīkam (un attiecīgi noprezentēju tur). Bez tā, ko es jau vīmandieniņciksen izdarīju, viņa ieteica domāt par kādām tik intuitīvām sistēmām kā google translate. Un, ka ne velti viņa izvēloties mani saskarnes izdomāšanai, jo es uzņemot daudz informācijas, bet runājot reti un trāpīgi, un arī tai saskarnei vajadzētu būt tādai intuitīvai un lakoniskai.

Būtībā mani nosauca par labi dizainētu programmu informācijas apjoma un lietojamības ziņā.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?

Tātad jāpapildina lietu, uz ko ietaupīt, saraksts. Pievienoju atteikšanos no sabiedriskā transporta. Tur vismaz var skaidri sarēķināt – uz darbu, no darba – jau divi braucieni. Jāsavāc 60 braucieni un vēl mazliet. Atkal vairāk kā mēnesi jābraukā. Tiesa, kopā ar saldējumiem jau tā cerīgāk, kā arī ir pozitīvs risks pietiekami ilgi braukājot pierast pie tās lietas.

Kādi jums ir ieteikumi?

Kādā mērenās joslas mājā dzīvo suns un ķirzaka. Suns ir ziemeļu suns, huskijs vai kaukāzietis, ar biezu spalvu. Šī māja ir viss, kur viņi abi ir bijuši un ko viņi pazīst. Mājā ir kondicionieris, kuru suns māk lietot, bet ķirzaka ir par mazu, lai to darītu. Suns laiku pa laikam uzliek kondicionieri, lai būtu vēsāks, bet ķirzaciņa salst. Mājā ir arī lampa, zem kuras ķirzaciņa var saritināties un sildīties mazliet, bet ja viņa grib dzīvoties pa māju, tad viņai jāpacieš aukstums, kas viņai ir stipri nepatīkams. Par spīti tam, ka ķirzaciņa nekā citādi nav dzīvojusi, viņai tomēr šķiet, ka visumam nebūtu jābūt tā iekārtotam, un ka viņai vajadzētu varēt justies tik labi kā zem lampas arī citur. Viņa saka sunim, kurš atkal grasās uzslēgt, lai kondicionieris spēcīgāk dzesē “Lūdzu neslēdz, man ir auksti, kad tu ieslēdz kondicionieri.” Suns brīnās un saka, ka viņa runā muļķības, ka nepavisam nav auksti. Ķirzaciņa mēģin teikt ko tādu kā “iedomājies, kā Tev patiktu, ja Tev būtu visu laiku jāsalst?” Un suns viņu nesaprot, jo nekad mūžā nav salis.

Man šis stāsts ļoti patika, jo tas man paskaidroja, kāpēc tad, kad man saka “Kad es biju mazs, es domāju, ka meitenes ir stulbas. Nekas īpaši nav mainījies… ” es sadusmojos, ka tiek propogandēts, ka vīrieši ir gudrāki par sievietēm, bet tas otrs cilvēks nesaprot, par ko es dusmojos, jo viņš nav pamanījis, ka eksakto zinātņu skolu un augstskolu programmās, olimpiādēs un profesijās, kur neder “stulbi” civlēki, sieviešu ir daudz mazāk, nekā vīriešu. Precīzāk sakot, viņu tas neuztrauc personīgi un viņam ir grūti iedomāties, kā tas varētu būt biedējoši sievietei, kas citādi ļoti atbilstu tādām profesijām. Es sapratu, ka es mēģinu kažokainam sunim iestāstīt, ka man salst, bet viņš nezina, ko tas nozīmē salt.

Stāstam ir arī būtiski trūkumi. Pirmkārt, aprakstītajā situācijā sunim jāupurē savas ērtības, lai ķirzaciņa justos labi. Es domāju, ka suns ir pietiekami labsirdīgs, lai ar ķirzaciņu, kas ir viņa vienīgā dzīves biedrene, atrastu kādu kompromisu, bet ideja, ka savu ērtību upurēšana ir vienīgais veids, kā suns var likt ķirzaciņai justies labi, ir biedējoša. Dzīvē, es domāju, tā nav. Noklusēt kādu “cik Tev smuks dupsis” komentāru nevietā, neradīs būtisku diskomfortu sacīt gribētājam, bet sievietei, kurai viņš to gribēja teikt aiztaupīsies neveikla situācija. Ja tiešām smuks, viņš var iepazīties ar viņu tuvāk un pateikt intīmākos apstākļos.

Otrkārt, stāstā ir tikai viens suns un viena ķirzaka. Īstajā dzīvē mūsu (cilvēku) ir ļoti, ļoti daudz. Mēs apvainojamies par visdažādākajām lietām, un, kas vienam šķiet viņa grupu aizvainojoši, citam no tās pašas grupas šķiet smieklīgi. Pie oriģinālā darba ir piemēri, no kuriem sapratu tikai būtību. Ja tu spilgtas un krāsainas lietas sauc par gejiskām, un kāds gejs tev aizrāda, ka bezgaumīgas lietas saukt par gejiskām ir aizvainojoši, varbūt paklausi viņam. Ja tu raksti darbu, kurā vienīgā sieviete ir emocionāla histēriķe, un lasītāja Tev aizrāda, ka tas ir aizvainojoši, notici viņai. Tas, kas oriģinālajā rakstā nav pieminēts, ka varbūt tas viens grupas pārstāvis par attiecīgo tēmu ir pārlieku jūtīgs un neuztver plašāku kontekstu, kurā tu to saki vai raksti. Tā kā mūsu ir daudz, tad tev nav jāpaļaujas uz tikai sevi vai tikai to otru, atrodi citus un pajautā viņu viedokļus.

Ar tādu attieksmi nevar veikties ne mīlestībā ne darbā. Abos gadījumos tad, kad atrod tādu, kas varētu derēt, ir jāstrādā. Un es nedomāju jāpilda pienākumi. Es domāju emocionālo strādāšanu. Ir jāizceļ un jāliela sava partnera labās īpašības, jānovērtē, ka kaitinošo īpašību kopsumma ir mazāka par vērtīgo un labo īpašību kopsummu un, attiecīgi, ar kaitinošajām jāsamierinās. Mīlestībā esmu nonākusi līdz brīdim, kad atsevišķas sliktās īpašības pat patīk, jo atgādina, ka tas mazsvarīgais sīkums ir viena no retajām nepatīkamajām lietām mūsu attiecībās. Darbā, diemžēl, es par to nekad netiku domājusi. Par visu nelāgo bieži īgņojos. Patīkamo nenovērtēju.

“Tas skan novazāti un banāli, bet tā nav Tava vaina, tā ir mana.” Ar darbu kā tādu gan nevar aprunāties, bet jebko ir jauki personificēt, arī abstraktus jēdzienus, kas sevī iekļauj ēku, cilvēkus, pienākumus un citas detaļas. Vismaz no kļūdām mācās. Šobrīd ceru, ka atradīšu citu, ar ko mēģināt vēlreiz jau ar citu attieksmi. Un attieksmi mainīšu arī, ja nāksies palikt šeit.

Man šķiet interesanti, ka atrodoties katrā vietā, ir virziens, kurā skatoties es zinu, kura man ir labā, kura kreisā puse. Man šķiet, ka tas nāk no bērnības, kad es iemācījos, kura ir labā puse pēc tā, kurā pusē man bija zupas karote pie virtuves galda manā vietiņā, kas vienmēr bija vienā virzienā. Vienīgi mašīnās sēžot es orientējos pēc tās puses, kurā man pierasts, ka ir stūre (kreisā) un blakussēdētāja (labā), tad es nejūtu, uz kuru pusi man jāskatās, lai es zinātu, kur ir labā, kur ir kreisā puse.

Līdzīgi darbā visu laiku sēdēju ar skatu uz vienu mājas galu, un nesen nomainīju galdu uz tādu, kas pie otras sienas, un ļoti izteikti jutu, ka viss ir otrās pusēs. Pat nesaprotu, ko tam jānozīmē, jo pele jau tāpat labajā pusē un it kā viss kā parasti, bet klaviatūra šķiet teju ērtāka jaunajā virzienā. Šo rakstot mājās sapratu, ka arī pie mājas kompja jūtos sēžam tajā pašā virzienā, kurā sēžu darbā. Drīzāk tāpēc, ka logs no tās pašas puses (labās) un pārējā telpa plešas uz to pašu pusi (kreiso), nevis absolūtās mērvienībās (ar skatu uz austrumiem vai rietumiem). Par absolūtajiem virzieniem man nav ne jausmas.

Tas, ko es ikdienā gandrīz neizjūtu, ir ka mainīgi šķiet arī telpas lielumi. Laivu brauciena nometnes vieta šķita samērā maza tur tikko ierodoties, tad, kad visi saslēja teltis un sāka krēslot, viss izpletās, naktī un tumsā vispār jutos kā kosmosā starp zvaigznēm ceļojot, pie kam arī virzieni sajuka, vairs nesapratu, no kurienes piebraucām, uz kurieni jādodas. No rīta viss samērā ātri sagriezās atpakaļ tā, kā bija piebraucot. Tā lūk, pazīstamais tuvu, nepazīstamais tālu.

Par pusēm, vēl man ir niķis, ka ja sāk iet blakus kādam, tad tā puse ir jāsaglabā, ne par jebkuru cenu, bet kamēr tas neapgrūtina, tikmēr jāiet pie tā paša sāna.

Vai es vēl ko aizmirsu?

Prinča baltā zirgā variants būtu atbildēt “Liecies mierā, es daudz labprātāk gribu palikt ar tevi, kamēr tu paēd pusdienas, nekā iet un laicīgāk izdarīt darbu. Es gribētu visu savu laiku veltīt tev.” Kamēr tā ir trakoti glaimojoša un patīkama atbilde, tā ātri apniktu. Protams, pirmajās iemīlēšanās nedēļās un tad pa retam, kad šķiet, ka viņš domā tikai par sevi, kā patīkams pārsteigums, tā ir lieliska atbilde. Bet ikdienā tā šķistu pārspīlēta, neticama. Un galu galā, vai meitene grib būt viss, kas viņam dzīvē notiek?

Neitrālāks variants ir attraukt “Nē, nē, nekas neuzsprāgs bez manis,” vai neko neatbildēt, un palikt. Šim variantam ir daudz mazāk iespēju apnikt, un tas tomēr parāda, ka meitene viņam rūp, vai ne tā? Tam taču būtu jābūt labākam par trešo variantu?

Trešajā variantā puisis iedod ātru buču, novēl labu apetīti, pasaka, cik viņa ir lieliska un aizdodas prom uz darbu. Kāds nelietis, vai viņš nepamana, ka meitene grib ar viņu pavadīt laiku!? Ha! Muļķības. Atšķirībā no otrā puiša, kas pakārtoja savas vajadzības tām, kas it kā ir meitenei, šis puisis ciena savu meiteni pietiekami, lai noticētu tam, ko viņa saka. Šķietami labiņais otrais puisis patiesībā ar savu rīcību parāda “Tu saki, ka tu saproti, bet es neticu, ka tā ir”.

Nezinu, kā citām meitenēm, bet es noteikti izvēlos ikdienai trešo variantu, un saku tikai lietas, ko tiešām domāju. Ja man netic par sapratni attiecībā uz aizņemtību darbā, par ko vēl man netic? Es gribu vīrieti, kas mani ciena pietiekami, lai turētu pie vārda.

Atruna: Tas, ka reizēm otro puisi var interpretēt šādi, nenozīmē, ka tā ir vienmēr. Iespējams, ka lielākoties viņam tiešām nav nekur jāskrien un viņš var pasēdēt ilgāk pusdienās. Tāpat par trešo puisi, var būt, ka viņš nevis saprot savu meiteni, bet viņam tiešām ir steidzami darbi. Domājiet saprātīgi un neielasiet savu puišu darbībās vairāk jēgas un nozīmes, kā tur ir.

Man ienāca prātā paprasīt, un mani diezgan atšuva. Atzīstu, ka tā droši vien ir apjomīga un salīdzinoši mazizklaidējoša lasāmviela, tā kā nemetīšos prasīt visiem draugiem pa labi un pa kreisi, lai dod savas dienasgrāmatas un vecos e-pastus, bet man kļuva interesanti – cik ļoti cilvēki grib slēpt savas personīgās sarakstes, dienasgrāmatas, mīlestības vēstules un tamlīdzīgi? Un kāpēc viņi to grib slēpt? Un no kā? Vai vieglāk ir tās rādīt svešam cilvēkam, vai tuvam, ar ko jūties sadraudzējies un spējīgs stāstīt diezgan intīmas lietas?

Sajutos bīstami tuvu Pasaules malai, kad meitene, kas nezināja, kas ir Bābeles tornis, sakarā ar iespēju, ka viņas līgavainis netiks iesvētīts laikā, lai salaulātos stāstīja: “Es gribu laulāties baznīcā, bet manu līgavaini vispār neinteresē nekas par dieviem.”

Joprojām domāju par to, kuriem cilvēkiem kam būtu jābūt pašsaprotamām lietām. Par kā nezināšanu var sašust, un kas nav lietas, kas jāzina “visiem” vai “visiem kaut kādas grupas biedriem”. Un par to, ka es gribu grāmatiņu “Korāna stāsti bērniem” vai ko tādu, lai zinātu, kas ir Korāna Noasi un Bābeles un citas “vispārzināmas” lietas.