Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar spēlīti Leģendu Līga. Kā tas bieži gadās ar aizraujošām lietām, es gribu par to parunāt.

Šo spēli spēlēju kopā ar draugiem, kuri saka, ka mans mērķis ir censties vadīt savu varonīti tā, lai tas mirtu pēc iespējas mazāk. Lai es sēžu zem savas komandas torņa, kurš šauj pa pretiniekiem. Kad man beidzot ir izdevies aptvert, kur spēles laukumā ir mans tornis, un kur – pretinieka, mana varonīša nāvju pavadīti ir sagrauti visi mūsu torņi, zem kuriem man būtu bijis jāsēž. Bet draugi ir jauki, saka, ka tā gadās, un ka jāspēlē vēlreiz.

Pēc pāris spēlēm ir izdevies puslīdz atrast pazīstamus marķierus, kas liecinātu par to, kur īsti mans varonītis atrodas. Ar draugu palīdzību ir piemeklēts varonītis, ar kuru es jūtos noderīga – cilvēkformas vienradžu meitene Soraka var ārstēt savus komandas biedrus arī no cīņas pašas aizmugures. Izņemot, ka šoreiz pēkšņi viss spēles laukums ir otrādi (kā šahā, maninoties krāsām), un es apmaldos un ieskrienu pretinieku torņos domājot, ka skrienu uz mājām, uz drošību.

Kas ir vēl trakāk, iespēja sēdēt aiz torņa, kamēr komandas biedrs apvāc pretinieku mošķīšus un nelaiž pretinieku varonīšus nosist mani, ir tikai pirmo spēles trešdaļu. Tad visi varonīši sāk skraidīt caur mežu uz citām joslām*, cīnīties par torņiem, Pūķi vai Baronu, vai par izdzīvošanu. Mana Soraka, kas nesaprot, kur atrodas, tiek saspiesta kā odziņa pirms vispār paspēj kādu sākt ārstēt.

Pēc vēl dažiem mēģinājumiem, man ir piekārtots varonītis Nunu, kura uzdevums (vēl bez nemiršanas) ir steidzināt vienu konkrētu komandas biedru. Nunu ir mazliet dzīvīgāks, resnāks par Soraku, un tādēļ, ka visu spēli (katru spēli) cītīgi skraidu pakaļ vienam varonītim, neapmaldos mežā viens, puslīdz atrodos tur, kur mani vajag (kaut vai kā papildus mērķi pretiniekiem).

Kad beidzot vairs neapmaldos ejot taisnā līnijā, kādu laiku spēlēju meža varonīšus. Kā traumatisku bērnības atmiņu atceros spēli, kurā mans uzdevums ar vilciņu ir lekt virsū pretinieku Katrīnai, un, ja es to neizdaru, viņa nogalina visus visapkārt. Vēl kādu laiku spēlēju skumīgo mūmijbērnu Amumu, kurš ar savu vispārāko spēju** mazliet aptur visus pretiniekus rādiusā ap sevi (atšķirībā no vilciņa, kas aptur tikai vienu pretinieku). Visai noderīgs varonis, pat ja spēlētājs nav ļoti labs. Pilnīgi žēl, ka man tik ļoti gribas spēlēt strēlnieces.

Līdzīgi kā citās komandu spēlēs arī Leģendu Līgā katram no spēlētājiem ir dažādi uzdevumi. Var spēlēt varoņus, kuru uzdevums (kā Amumu) ir būt dzīvīgam un traucēt pretinieku varoņus. Šādu uzdevumu ir vieglāk pildīt, jo kļūdīšanās pozīcijas vai mērķu izvēlē dzīvīgu varoni nenogalina pārāk ātri. Var spēlēt krietni grūtākus varoņus, kuriem rūpīgi jāizvēlas savas atrašanās vietas un mērķi, un kuriem ir uzcītīgi jāpiebeidz visi pretinieka mošķi, lai varētu atļauties dārgās mantas, kas padara viņu šāvienus pretiniekiem sāpīgus. Šādiem varoņiem nav daudz dzīvību, un kļūdas parasti to maksā. Uzminiet, kurš no šiem variantiem ir strēlnieces?

Gadu vēlāk joprojām šo spēli spēlēju ar draugiem, kuri saka, ka tā gadās, un ka jāspēlē vēlreiz. Veiklībā es atpalieku no cilvēkiem, kas uzauguši ar straujām šaušanas spēlēm, kamēr man šī ir pirmā spēle, kas prasa reakciju un ātru lēmumu pieņemšanu, kopš Tetra, un Tetris man nepatika. Intuīcijās un zināšanās par varoņiem, stratēģijām spēles brīžos es atpalieku no cilvēkiem, kas spēlē jau gadiem un šī nav pirmā šāda veida spēle, ko viņi spēlē. Par spīti tam man Leģendu Līga ir vieta, kur pierast pie tā, ka neizdošanās ir mācīšanās process, nevis ļaunums no kā izvairīties nedarot neko. Šovakar droši vien atkal meklēšu kuri no biežākajiem spēļu kompanjoniem ir gatavi uz kādu partiju. Vai divām. Un vēl uz pēdējo.

* Spēles laukumā no vienas komandas mājiņas uz otru ved trīs tornīšu klātas joslas – leja, vidus un augša, taču starp tām ir mežs ar taciņām, kurā apmaldīties vēl trakāk.
** Katram varonim ir četras spējas, viena no tām – vispārākā (ultimate).

Jau kādu laiku ar acs kaktiņiem tiku manījusi šāda nosaukuma ierakstus, kurus, izrādās, aizsāka Spīgana, kad Arets uzaicināja arī mani tādu uzrakstīt. Paldies viņam par to, jo, atšķirībā no Kikas, es bez uzaicinājuma nepārvarētu slinkumu rakstīt, kaut tēma patīk.

Tā kā lielāko daļu grāmatu, kas tiešām mani ir ietekmējušas, es neatceros, jo sāku lasīt sen, un nebija nekādu goodreads, kas palīdzētu zināt lasīto grāmatu autorus un nosaukumus, tad mans saraksts ir vairāk tāds atstāto iespaidu saraksts, varbūt, ne pašu grāmatu (un varbūt ar to arī ir šmaukšanās).

Es sāku ar pasaku grāmatām. Visskaistākā no tām bija par Sniegbaltīti (kuras vienīgais pareizais attēlojums man joprojām šķiet no tās grāmatas, un Disneja interpretācija – diezgan neglīta). Viena no vairāk lasītajām – Milna Vinnijs Pūks. Un interesantākās – daudzās jo daudzās cittautu pasakas. Kā vis-ietekmējušāko nosaukšu to, no kuras man šķiet, ka elfi ir tumši, spēcīgi, noslēpumaini, kaut egoistiski, un līdz ar to fascinē un patīk – stāsts par Tamu Linu no pasaku krājuma Burvju aka.

Ļoti daudz es lasīju zinātniskās fantastikas žanrā, un, šķiet, šeit arī ir visvairāk aizmirsto grāmatu. Bija skaisās, kā Breddberija Pieneņu vīns, vai kāds Sakjo Komacu stāsts par marsiešu Falfa kultūra dūmu ziedu mākslu. Bija interesantās, kā stāsts par vienīgo vietu, kur vēl var nopirkt patiešām īstu mīlestību un stāsts par utopiju, kurā nav noziegumu, jo zādzības nav nelegālas. Un neskaitāmās aizraujošās ar problēmu risināšanu kosmosā, ar robotiem, ar citplanētiešiem. (Mīļākais citplanētietis, šķiet, ir vīriņš ar sešiem pirkstiem un aparātu, kas neitralizē skaņu, arī Sakjo Komacu uzburts.) Vispār fantastikas žanrs man patīk ar to, ka tajā cilvēki aug, kļūst labāki, attīstās. Vai, ja to neadara, acīmredzami nonāk pie skumjām sekām. Līdzīgi kā pasakas, tie apmierina vēlmi pēc taisnīguma, kura pasaulē biežāk nav. Varbūt kā vis-ietekmējušāko varu nosaukt stāstu par zemiešu centieniem iekļūt kaut kādā visuma biedrībā, kuras sūtnim savu spēku viņi demonstrēja džungļos ļoti ātri izveidojot asfaltētu ceļu, uz ko sūtnis atbildēja “parunāsim, kad jūs būsiet spējīgi veikt pretējo procesu”.

Šķiet, ka vienīgā postapokaliptiskā grāmata, ko es esmu lasījusi. Tā pievērsa manu uzmanību tam, cik maz es patiesībā zinu par tehnoloģijām, bez kurām nez vai mācētu dzīvot. (Man šķiet, ka ar lillā vāku, un nosaukumu, kurā ir tumšs, vai meln un tornis vai pils.) Nākamā grāmata šajā kategorijā varētu būt Diana Gabbldon Outlander grāmatu sērija ar ceļošanu laikā, kur starp visu citu arī mazliet tiek izceltas mūsdienīgas zināšanas par medicīnu un higēnu uz pagātnes fona.

Ķīniešu meitenes dienasgrāmata laikā, kad Ķīna nupat kļuvusi atvērtāka. Tradicionāli audzinātā meitene tiek izprecināta ar rietumos par ārstu mācījušos puisi, pēc vecāku norunas. Šī grāmata atklāja man, ka tāda kultūra un uzskatu sistēma, kādā es dzīvoju, nav vienīgā, kurā cilvēki var būt laimīgi.

Bērnu Bībele, jo īsto versiju tā arī neesmu spējīga izlasīt un Dokinsa The God Delusion. Varbūt kaut kur pa vidu šīm var likt Skanošo ciedru, bet varbūt tam pienākas sava kategorija, jo ticējusi Anastasijai neesmu nekad. Tik un tā, tā šķiet ļoti labestīga grāmata.

Vēl ir tā, ka mani ietekmē stāsti, kas mani kaut kā nošausmina. Pie tādiem pieder arī Orvela 1984. Ideja, ka var mainīt cilvēka domas bez viņa piekrišanas, mani joprojām šausmina. Nākamā grāmata šajā kategorijā būtu daudz sliktāk uzrakstītā, bet līdzīgi šausminošā Neuropath by R. Scott Bakker, kas liek aizdomāties par to, cik vispār brīvas izvēles mums ir. Vēl atceros divas jauniešu sērijas grāmatas, vienu par bērna seksuālu izmantošanu un vienu par bulīmiju un anoreksiju. Abas no to meiteņu, kuras to piedzīvo skatu punkta. Tās man ļāva novērtēt savu priviliģēto situāciju, kurā man ne ar ko no tā visa nav jācīnās. Pa daļai šajā, bet varbūt atsevišķā sadaļā būtu grāmatas, kas, pretēji pasakām, parāda skarbo dzīves bezjēdzīgumu. Tur iet visādi Selindžeri, Ievas Melgalves senākie stāsti, kaut kādas tādas lietas.

Un, lai nebeigtu uz tik skumīgas nots, beigšu ar to, ka atkal cenšos lasīt zinātnisko fantastiku, bet mūsdienīgāku. Par radītājiem (Makers by Cory Doctorow), par būtnēm, kas izaugušas (es tā pieņemu) no mūsdienu mākslīgiem intelektiem (Diaspora by Greg Egan). Šīs grāmatas ir pietiekami godīgas attiecībā uz dzīves skarbumu, bet arī rod kādu cerību uz labo cilvēkos, un, kas svarīgāk – ka zinātniskās fantastikas žanrs vēl ir ļoti dzīvs.

Uzdevums tiešām interesants, jo nākas sev atzīt, ka grāmatas, ko gribētos nosaukt, patiesībā vairāk ir rezonējušas ar mani un maniem uzskatiem, nekā tos veidojušas. Un nākas secināt, ka es slikti zinu, ko esmu lasījusi. (Ar goodreads ienākšanu manā dzīvē būs labāk.) Arī pieturēties pie tikai trim nominējamajiem cilvēkiem nav viegli (atzīstos, ka parunājos ar pieciem, un atmetu tos, kurus bija jaun nominējuši citi). Gribu, lai par viņus ietekmējušajām grāmatām uzraksta Sidraba, LaumaPret un Kaspars!

Pirmo reizi ar atmiņu pils jēdzienu sastapos daiļliteratūrā, kur šajās nereālajās, prātā izdomātajās vietās notika savstarpējas cīņas. Tā, protams, fantāzija, taču atmiņu pilis ir īsts mnemonisks paņēmiens. Cilvēka atmiņai ir divas daļas – vienkārši atcerēšanās, un tas, kā strukturējam informāciju, lai to atcerētos. Otro ilustrē dažādi pantiņi vai smieklīgi teikumi, ko izmanto lai atcerētos gramatikas, vai kādus citus likumus, jo atskaņas un mazus stāstiņus mums ir vieglāk atcerēties, kā abstraktas lietas.

Par to, cik dažādi mnemoniskie paņēmieni ir spēcīgs rīks, var pārliecināties painteresējoties par atmiņas sacensībām. Uzzinot, ko cilvēki, kas tur piedalās, ir spējīgi iegaumēt, pirmais pieņēmums ir, ka viņi visi ir piedzimuši ar fotogrāfiskām atmiņām, bet tā nav. Lielākoties tie ir cilvēki, ar vidējām atcerēšanās spējām, kas izdomā labus iegaumēšanas paņēmienus. Žurnālists Džošua Foers ļoti jauki stāsta par savu pieredzi, kā viņu aizrāva šī labākas iegaumēšanas spēle.

Ir trīs pamatlietas par cilvēku atmiņu, ko viegli atrast lasot par atmiņu pilīm (vai loci metodi).

  1. Smadzenes ir ļoti piemērotas maņu uztvertā apstrādei, it īpaši redzes.
  2. Daudz vieglāk ir atcerēties jau saistītas lietas.
  3. Mums ir izcila telpas atmiņa.

Telpas atmiņu jo izcilāku padara tas, ka smadzenēs tā notiek citur, nekā visa pārējā atcerēšanās, t.i. – izmantojot telpu, lai atcerētos lietas, mēs tiekam pie papildus “dzelžiem”. Atmiņu pils metodē šīs lietas tiek saliktas kopā iegaumējamās lietas pārvēršot spilgtos, izteiksmīgos attēlos, ainiņās, kas notiek kādā lokācijā (sākumā var izmantot kādu jau zināmu telpu, piemēram, savas mājas), kur tās “sasaistās” ar telpā zināmajām lietām.

Es par saviem mēģinājumiem lietot memētiskos paņēmienus varētu atsaukties tikpat labi pozitīvi, kā atzīt tos par izgāšanos. Esmu iemācījusies, ka mnemētiskie paņēmieni ir tiešām spēcīgs rīks, ko ir vērts lietot. Piemēram, Džošua Foera uzvārdu atceros tādēļ, ka kādā intervijā viņš ieteica iedomāties milzīgu četrinieku viņam uz pieres. Zinot šos principus labāk novērtēju tos mnemoniskos paņēmienus, ko zināju pirms tam. Taču mans mēģinājums “likt” dažādu zinātnieku vārdus savās mājās ir strupceļā ar to, ka no trīs tur “liktajiem” (vairāku mēnešu laikā) atceros vienu. (Tiesa, citādi es neatcerētos pat to vienu.) Es varu tikai minēt, ka manas pieticīgās atcerēšanās vajadzības nemotivē mani ieguldīt to darbu, kāds nepieciešams, lai “nokodētu” abstraktus jēdzienus (kā cilvēku vārdus) par kaut ko atšifrējamu un iegaumējamu.

Jebkurā gadījumā esmu pārliecināta, ka iegaumēt var daudz, un tas prasa mazliet atšķirīgu piepūli no ierastās bezgalīgās atkārtošanas, kā arī jebkura iegaumēšana prasa pievērst uzmanību uzzināšanas brīdī. Esmu pateicīga, ka transhumānisti mani motivēja painteresēties par šo tēmu. Domāju, ka būtu interesanti gan paskatīties, kādi mazāk darbietilpīgi mnemonikas paņēmieni pastāv, gan padomāt par to, kā veidot “nokodēšanas” algoritmu, un kā to atcerēties.

“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi

Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).

Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.

Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.

Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.

Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.

Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.

* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.

Man Internetā stāsta, cik labā laikmetā es dzīvoju, ka vairs neesot patriarhālisma seku, ka sievietes uzvedas tā, kā uzvedas (neieņem pietiekami augstus amatus, saņem (droši vien parasa) mazākas algas kā vīrieši, paliek mājās un audzina bērnus) tāpēc, ka viņas tādas piedzimst. Nezinu, kāda es piedzimu, bet es noteikti nejūtos dzīvojam šādā lieliskā pasaulē.

Šis uzskats par to, ka sieviešu un vīriešu domāšana tik ļoti atšķiras, tiek klāstīts no visām malām tiešā veidā, un arī lielākā daļa patērējamās izklaides (grāmatas, filmas, manuprāt, vistrakāk, spēles) rāda vīrieti kā galveno varoni, un sievietes pilda atbalstošās lomas. Es nezinu kā meitenei ir jāaug, lai šo sabiedrības rādīto “sieviete ir vīrieša atbalsts”, “sieviete ir māte” un vēl trakāk “sieviete ir vairāk emocionāla nekā loģiska”1 spētu noturēt pietiekamā attālumā no sevis, lai tas neatstātu iespaidu uz viņas personību.

Pirms kāda laika jutos diezgan lepna, kad sapratu, ka lasītais “sievietes stāsta savu problēmu, lai tiktu uzklausītas; vīrieši stāsta savu problēmu, ja grib palīdzību tās risināšanā” un no tā izrietošās komunikācijas problēmas nav ekskluzīvi divdzimumu starpā, tās pat nav ekskluzīvi izslēdzošas dažādiem cilvēkiem. Es varu ar vienu un to pašu personu reizēm nonākt situācijās, kad viņa “pasūdzēšanāš” man izskatās pēc risināmas problēmas, un es lieku viņam justies slikti cenšoties dot padomus nevietā, un citreiz, ar to pašu cilvēku runājot, nonākt situācijā, kurā viņš izstāsta savu problēmu un es saprotoši māju ar galvu, kaut gan no manis grib padomu. (Un identiski, otra cilvēka reakcijas uz mani abos dažādajos gadījumos.) T.i. man šķita, ka esmu tikusi pāri aizspriedumam, ka sievietēm un vīriešiem ir izteikti atšķirīga domāšana.

Tad pavisam nesen pieķēru sevi kārtējo reizi uzskatot, ka labākais, ko es varu darīt, ir atbalstīt vīrieti viņa centienos. Piefiksēju, ka kaut kādā līmenī vēl uzskatu, ka man pašai nav jāsasniedz nekas būtisks, ka es būšu pildījusi savu misiju vien ar to, ka būšu atbalstījusi vīriešus viņu ceļā uz sasniegumiem. Tā neko sev!

Tas ir kaitīgs uzskats, jo, pirmkārt, es kavēju savu individuālo attīstību pārstājot mācīties, piepūlēties, censties pēc kaut kāda manā uztverē pietiekama līmeņa (ko nosaka vīrieši, jo man kā viņus atbalstošai nav vajadzības zināt vai spēt vairāk kā viņiem). Otrkārt, es kavēju vispārējo progresu ar savu muļķīgo, sabiedrības uzskatu smagi ietekmēto, izvēli darīt mazāk.

Es ceru, ka es tā vairs neuzskatu, un es baidos par to, cik dziļi ir iesakņojies šis “atšķirīgas domāšanas” uzskats, kas dod auglīgu augsni šādam manu motivāciju uz aktīvu rīcību būtiski traucējošai domai. Es neredzu, kā es ar tik ļoti vārdos formulējamu domu esmu varējusi piedzimt, un kā tā man var šķist tik šausminoša (kāpēc lai es sevi tā bremzētu?), ja tā būtu iedzimta.

Tā nav lieta, ko var mainīt vienā valstī izdomājot lietot neitrālus vietniekvārdus mūsu globālās informācijas apmaiņas laikmetā (bet es nesaku, ka to nevajag, ļoti iespējams, ka vajag). Es domāju, ka pat tad, ja no šī brīža uz priekšu puse filmu būtu ar sievietēm galvenajās lomās, universitātēs uzņemtu tā, lai būtu 50:50 dzimumu proporcija un vēl nez ko, paietu ilgs laiks (pāris paaudzes?) pirms tam būtu pietiekams iespaids, jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nesagrozot faktus, vēl ilgi būs vairāk stāstu (vēsturisku vai izdomātu), kuru galvenie varoņi būs vīrieši, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas! Tas nenozīmē, ka mums ir jānoplāta rokas un jāsaka “ko padarīsi, viņas pašas vainīgas” un jāturpina vairot tieši kaitnieciski uzskati. Izaiciniet savus, sev tuvo sieviešu, bet galvenokārt savus uzskatus, un padariet tos labākus!

1 Man neizprotamā “vairāk emocionāls nekā loģisks” ideja droši vien būtu pelnījusi pati savu ieraksu par tās nejēdzīgumu.

Man atrakstīja:

ir tādi brīži, kad tu saproti, ka viss notiek pa īstam
ka šitā ir tagad dzīve
un ka citas nebūs
un ka patiesa ir nāve
un patiesa ir mīlestība
un viss tas tiešām eksistē

Es samulsu, un nezināju, ko atbildēt. Man tie nav brīži. Vai tie ir brīži kā punkti, kas veido taisni.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ļoti smagi kritizē pašpalīdzības literatūru, bet es no sava pašpalīdzības grāmatu un produktivitātes blogu lasīšanas perioda jūtos guvusi pāris vērtīgas atziņas. Iespējams, ka es tās būtu varējusi gūt arī no citiem resursiem, piemēram no grāmatas, ko saucu par vienu no savām mīļākajām, kur Lazarus Long māca saviem aizbilstamajiem vienmēr atrast laiku tam, kas viņiem dzīvē ir svarīgākais.

Viena no lietām, ko es jūtos apguvusi, ir apziņa, ka “šitā tagad ir dzīve”, un ka man tā ir jāizbauda, kamēr tā notiek. Nē, tas ne tuvu nenozīmē, ka man ir jāieslīgst absolūtā bohēmismā un jāaizmirst nākotne. Arī nākotnē man mana dzīve būs jābauda, un man nav mājās portreta, ar kuru notiek manas neapdomības sekas. Bez tam, es par to nebiju iedomājusies agrāk, bet lai justos apmierināts ar sevi, cilvēkam ir jābūt produktīvam. Diemžēl, ne vienmēr ir skaidrs, kā šīs lietas (baudīšanu un būšanu produktīvai) apvienot.

Viens no iemesliem, kāpēc es netiku galā ar universitāti un darbu reizē, bija sliktā pašsajūta, kas radās, jo visu laiku nepietika laika ar visu tikt galā, es visu laiku atpaliku no iecerētajiem darbiem. Es aizgāju no turienes uz savu jauno lielisko darbu vienu pašu. Pašsajūta uzlabojās. Kad es jutos tiekam galā ar darbu, atradu vienu tādu kā saistītu hobiju, kurā iesaistīties, lai nenokļūtu atkal situācijā, kurā es netieku galā ar darbiem, ko esmu uzņēmusies. Un tad es sapazinos ar cilvēkiem, kuri mani iedvesmoja uzņemties visādas daudz interesantas lietas. Un nupat es esmu tikusi daudz par tuvu tai robežai, kur mani nomāc “es ar to netieku galā” sajūtai.

Man saka, ka es atradīšot savu darbu intensitāti, ka man esot jādara tikai lietas, kas man šķiet interesantas. Kā tad! Atlasot lietas pēc kritērija “interesantas”, vai liekot klāt kritērijus “vērtīgas” un “es spēju darīt”, un vēl citus, tās tik un tā ir vairāk, nekā man ir laika. Mana pieeja šai problēmai pirms es satiku iedvesmojošos cilvēkus, bija apzināties savus laika ierobežojumus vispirms, un pakļaut savas intereses tiem. Pa daļai tā kā mākslīgi slāpēt savu zinātkāri, savas labsajūtas vārdā. Ar iedvesmojošajiem cilvēkiem zinātkāre ir mazliet eksplodējusi.

Es sāku šo rakstīt ar domu, ka tas viss veido jautājumu, kā tad labāk – ļaut vaļu zinātkārei, censties izdarīt pēc iespējas visu, un pārdzīvot, ka tas neizdodas, vai slāpēt savas intereses tādēļ, lai tiktu galā ar savu dzīvi un darbiem, taču līdz beigām tiekot secinu, ka tas ir aplams jautājums. Tomēr problēma man paliek – kā atrast lielisko līdzsvaru, kurā es jūtos pietiekami labi, bet turpinu sevi izaicināt un izdarīt maksimāli daudz.

Runājot par iecietību, man bieži ir grūtāk pieņemt lietas, ko es nesaprotu. Lai saprastu, ir jāuzdod jautājumi. Par spīti tam, ka “nav muļķīgu jautājumu” ir dzirdēta frāze, diemžēl “kā to var nezināt” ir dzirdēta atbilde uz pārāk daudziem jautājumiem. Parastajā veidā. Mūsdienās ir tik daudz visa kā, ko zināt, ka itin viegli var zināt daudz kaut kādas lietas, un nezināt vēl sasodīti daudz vairāk citas. Un var vienkārši nezināt daudz, jo līdz šim nav gadījies iespējas, vajadzības vai motivācijas kaut ko apgūt.

Manuprāt kultūra, kurā jautājumi ir gaidīti, būtu vienīgā pareizā kultūra. Un ar “gaidīti” es domāju tiktu atbildēti pēc labākās sirdsapziņas ņemot vērā jautātāja priekšzināšanas, vai to trūkumu, nevis liekot viņam par tiem justies slikti. Varu atzīties, ka tā uzskatu, jo šādu attieksmi izbaudu no draugiem. Paldies viņiem par to!

Jāatzīst, ka pašai tas ne vienmēr izdodas. Ja pieķeru sevi noreaģējam uz jautājumu ar pārsteigumu, ka tas nav vispārzināms, cenšos to vērst par labu, atzīt, ka tā ir mana kļūda iedomāties, ka kaut kas, kas man ir sen zināms, vai bieži vajadzīgs, un tādēļ to atceros, tāds ir visiem. Ja pieķer mani tā uzvedoties, lūdzu aizrādi man, centīšos laboties.

Tomēr notiek par daudz šausmu laikmetā, kad vārdi “tolerance” un “iecietība” skan visās malās. Visvairāk sāp, kad ar savu neiecietību pāri dara ļaudis, kuri sevi parāda kā mācīties spējīgus un daudzējādā ziņā jau izglītojušos. Jebkurā gadījumā, man šķistu, ka šo vārdu jēgai būtu jābūt skaidrai visiem, tomēr no attieksmēm ir redzams, ka tās ir “lai tāds eksistē citur, ārpus mana redzes loka, ” vai “nu, es jau negribu, lai viņus dedzina uz sārta.”

Mans lūgums ir, lai katrs padomā pats, ja Tu atrastos situācijā, kur Tu esi tas, kas atšķiras no pārējiem, kas nejūtas gluži kā starp savējiem, kā Tu gribētu, lai Tevi pieņem? Vai pietiktu ar “lai jau viņš pats darās, tikai lai nekāpj ar mani vienā liftā”, vai tieši otrādi, vai tomēr gribētu, lai pret Tevi izturas kā pret saprātīgu, vienlīdzīgu?

Doma pēc šo sieviešu skumjo stāstu par savām sajūtām vīriešu dominētās sabiedrībās palasīšanas: gribas teikt milzīgu paldies visiem vīriešiem manā dzīvē un tuvumā, jo es nekad neesmu tā jutusies. Jūs visi esat galanti un lieliski, turpiniet tādi būt, un centieties tādi būt arī attiecībā pret visiem citiem!

Sarunā draudzene teica “ja cilvēki zinātu mīlestības formulu, visi būtu daudz laimīgāki.” Es sāku domāt, kā es to redzu. Esmu stipri pārliecināta, ka savstarpēja mīlestība ir atkarīga no pašiem iesaistītajiem daudz lielākā mērā, nekā varētu domāt no romantiskām komēdijām un lubu romāniem. Man pašā attiecību sākumā nebija tās pārliecības, ka “viņš ir īstais”, bez kuras it kā neesot. Toties ar katrām kopīgi pārvarētām grūtībām un katru kopīgi atrisinātu uzdevumu šī sajūta parādījās un nostiprinājās ar katru reizi arvien vairāk. Tas, kas mani par to pārliecināja, bija viņa vērtību sistēma.

Katram cilvēkam ir kādas vērtības un pārliecības par dažādiem jautājumiem. Piemēram, patīk tomātmaizes, ikdienā klausās elektronisko mūziku, netic ekstrasensiem. Šīm dažādajām vērtībām ir dažādi svarīgumi. Var būt patiesībā diezgan vienalga, ko ēd, var būt vienalga, ko ēd otrs, ka tik ļauj pašam ēst, ko gribas, un var būt stingra pārliecība, ka ēšana ir kopīgs pasākums, kurā visi ēd vienu un to pašu. Līdzīgi var būt ar politiskiem, ētikas, māņticības, jautājumiem, mājas uzturēšanau, bērnu audzināšanu, savstarpēju atklātību un vēl nezcik jomām, ko es nespēju iedomāties. Svarīgās vērtības mēdz būt stabilākas par mazāk svarīgajām, jo ir rūpīgāk pārdomātas, kā tam arī vajag būt. Mazāk svarīgās var pie iegribas nomainīties. Viegli redzēt, ka cilvēkiem, kuru vērtību svarīgumi sakrīt, attiecības būs stabilākas par tādiem, kam atšķiras. Ja otrs pārmaiņus ļoti novērtēs un tad pilnīgi ignorēs pirmā rūpīgi gatavotās ēdienreizes, pirmais pārmaiņus jutīsies novērtēts un aizvainots, bet otrais nesapratīs, par ko pirmais apvainojas. Turpretī pārliecināts veģetārietis ar pārliecinātu gaļēdāju būs stabilā konflikta stāvoklī.

Cilvēkiem, kuru svarīgās vērtības sakrīt, t.i. gan pašas vērtības sakrīt, gan to svarīgumi sakrīt, izpildās mīlestības priekšnosacījumi: saskaņa sadzīvojot un savstarpēja cieņa. Tādēļ ir būtiski apzināties savas vērtības, to hierarhiju un pat saveidot sev sistēmu, kura palīdz tikt galā ar jauniem jautājumiem. Un ne mazāk būtiski ir visu laiku pārskatīt savas vērtības un zināt, ja kaut kas mainās, kļūst svarīgāks vai mazāk svarīgs un par to informēt arī citus, kam tas ir būtiski.

Mani blogi man izrādās vietas, kur es vienas un tās pašas lietas saku atkal un atkal, jo tās ir tās lietas, kas man tiešām sāp. Es jau esmu skumusi par to, kā man nepatīk kļūdīties, bet es atkal pie tā nonāku.

Pirmajā lomu spēļu žanra videospēlē, ko es atceros sevi mēģinām spēlēt (Fallout), es netiku tālāk par sākuma atrašanās vietu, jo es vienkārši nepamēģināju aiziet tālāk par to, kas redzams vienā ekrānā. Es baidos darīt lietas, kuru rezultātus es nevaru paredzēt.

Klausos ierakstu, kurā no tiek saruna ar servera programmas (Ruby on Rails) izstrādātāju (t.i. man autoritāti, jo cilvēks ar pieredzi tik daudz reižu lielāku par mani, ka ne vien var izstrādāt interneta aplikācijas, bet tās pietiekami labi saprast un abstrahēt, lai spētu veidot rīku, kas tās darbina). Viņš strīdējās, ka ir neproduktīvi runāt par abstraktiem “pareizajiem veidiem” kā darīt lietas, jo visas idejas par to, kā lietas vajadzētu vai nevajadzētu darīt, ir jāapskata ar konkrētiem [koda] piemēriem no dzīves. Viņš apgalvoja, ka pareizais veids, kā iemācīties kaut ko darīt, ir vispirms izdarīt nepareizi, lai saprastu, kāpēc tas ir nepareizi, kā tas sāp.

Man pat skatoties, kā citi spēlē videospēli (Prince of Persia), kuru iesaka cilvēkiem, kas nav izauguši tās spēlējot, jo šī spēle nesoda par kļūdīšanos, šķiet “kādas muļķības, tas ir briesmīgi aizlekt tur garām, jo tad tu uzzini, ka tu esi aizlēcis garām”. Tomēr pašai spēlējot, kaut arī manā spēlē pēc kļūdām ir jāpagaida kāds brīdis, kamēr spēle ielādējas no pēdējās saglabātās vietas, man tas netraucē. Man vajadzētu pierast pie tā, ka kļūdīšanās netraucē.

Tā kā es cenšos izvairīties no kļūdīšanās, tāpēc, ka es gribu paredzēt rezultātus tam, ko es daru, es neesmu tas, kas es gribu būt. Viss, ko es varu darīt, ir apskatīties koda paraudziņus, par kuriem es zinu, ko tie dara, un pielāgot tos savām vajadzībām, respektīvi, būt koda mērkaķītis. Bet es gribu spēt izdomāt jaunas lietas. Tādas, ko var izdomāt tikai pamēģinot kaut ko, ko neviens vēl nav mēģinājis. Un darot to atkal un atkal, kamēr tā vairs nav kļūda.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos

  • @caurums Ā, ok, mana humora izjūta uz šo nepavilkās. 3 days ago
  • @caurums Vai šāds retvīts (ATM sadauzīšana), Tavuprāt, padara pasauli labāku? 3 days ago
  • @zais_ Urbsi austiņu caurumu? :D 3 days ago
  • @modo_lv Nooo... Tavs skaistulis... 1 week ago
  • Varbūt mani vairāk uzrunātu peldēšanās, ja nevarētu mājās izmērcēties tekošā, siltā ūdenī. #labākaisizgudrojums #izbaudupriekšrocības 1 week ago
  • @modo_lv Gan jau vnk tik vecs krāms, ka nav bail, ka nozags, tāpēc atstāj nepieslēgtu. 1 week ago
  • RT @laacz: Hei, vai man te ir kāds sekotājs, kurš tipenē strādā? Interesē kartona caurules. ~200mm diametrā, kartona biezums ~5mm. 1m uz au… 1 week ago