Pēc tam, kad vīrs man neizpalīdzēja vienā mājas darbiņā, ņēmos viņu apcelt. Un pēc apcelšanas sāku domāt par situāciju, kurā viņš man nepalīdzēja. Nav brīnums, ka tagad esmu dusmīga uz sevi, jo tas, ka jādomā pirms runāšanas nav nekāds noslēpums.

Man šķiet, ka tā bija grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras“, no kuras es uzzināju, ka vīriešiem vajag izteikt īsus konkrētus lūgumus, lai viņus piedabūtu darboties. To es lasīju ilgi pirms man šādi padomi bija vajadzīgi. Bet teoriju atceros.

Praksē, diemžēl, izrādās, ka es gribu, lai man brīvprātīgi piesakās palīdzēt. Un to, ka man vajag palīdzēt, attiecīgi, ir jāuzmin no apstākļiem, mistiskiem mājieniem un lasot manas domas. Pēc visas savas publiskās izrunāšanās, secināju, ka ne reizi nepateicu frāzi “lūdzu palīdzi man!” Nākas atzīt, ka nav godīgi apvainot cilvēku nepalīdzēšanā, ja tas, ko es patiesībā gribu, ir telepātija. Tā kā, žēl, ka mans vīrs slēpj savas telepātijas spējas no manis.

No otras puses, man nav bijis gadījuma izvērtēt savas pareģes spējas, jo vienmēr, kad vīram vajag palīdzību, viņš to palūdz. Neatceros, vai minētā grāmata šo lomu sadalījumu apsprieda vai nē, bet man aizdomas, ka arī mani nesajūsminātu, ja man lūgtu palīzdēt tikai caur puķēm. Kaut vai tāpēc, ka mani vispār kaitina puķes manās telpās, jo tās agrāk vai vēlāk novīst un jāmet ārā.

Advertisements