Es jau reiz rakstīju, kā man nepatīk, ka visur jāmeklē pelēkais vidusceļš (jo reti kas ir tikai melns vai tikai balts). Nupat ieskrēju pāris piemēros, kur kaut kādas galējības mani moka un man šķiet, ka es nedaru labi, vai pat nevaru izdarīt labi, jo tūlīt kāda no galējībām mani apēdīs.

Par savu tēriņu organizēšanu, piemēram. Ir labi zināms, pēc nesenajiem notikumiem, ka ir slikti dzīvot pāri savām iespējām un ņemt kredītus, ko nevar atļauties, un tērēt lielas summas uz ko mazsvarīgu. Attiecīgi ļoti gribās iekrāt kādu naudu nebaltām dienām, neņemt kredītus, un vispār.

Bet no otras puses, ir taču jādzīvo šodien tā kā gribās, nevis jācer, ka tā dzīvošu kādā mistiskā nākotnē. Un vispār, kredīti ir labi ekonomikai, ja tos ņem prātīgi. Bet tas nemaina manu satraukto prātu, kas pie katra pirkuma vai tēriņa agonizē, vai to nopērkot es nešķērdēšos, un ja es nenopirkšu, vai es dzīvoju šodienai.

Rakstu diplomdarbu, kur arī mokos starp divām galējībām. No vienas puses matemātika var būt ļoti lakoniska un precīza. Bet ar tādu īsu simbolu rindiņu var būt pateikta sarežģīta doma, un es, viens cilvēks, mokos ilgi un dikti, kamēr saprotu, ko ar to ir domāts pateikt. Tad kļūst baisi, kad mēģinu sākt domāt par to, kā to pateikt citādāk.

Un no otras puses, ja tās domas pietiekoši nesakoncentrē, un ap idejām ir pārāk daudz teksta, tad atkal kļūst grūti uztvert ideju, jo prāts kaut kur aizklīst, un nepiefiksē, kurā brīdī tam sāk teikt kaut ko sakarīgu. Un tā nu es mokos neuzrakstīt par daudz, bet pati saprast, ko es rakstu.

Advertisements