Es šodien iemīlējos. Pirmoreiz, kad es te biju, man patika, šķita īpaša vieta, bet ne šokējoši īpaša, bet es biju tikai pāris dienas un galvenokārt tikai centrā un institūtā. Vairs ne, un es esmu apburta.

Pirmo brīvdienu es pavadīju vāļājoties pa māju. Mājas šeit ir manā mīļākajā krāsā (Viktorijas stilā) un manā mīļākajā izmērā (ne ļoti lielas, bet pietiekami lielas, ar daudz istabām). Nu labi, vismaz tā māja, kurā es dzīvoju ir. Un vispār, labi saimnieki, jo viss mājas uzstādījums ir man patīkams (daudz grāmatu, nedaudz, bet ērtas mēbeles). Mājas aizmugurē ir lielisks pagalmiņš ar mauriņu, un gar malām nedaudz dobītes ar dažām puķēm un dažām garšvielām. Bet mauriņš ir ideāls. Es nesaprotu, kā vispār var gribēt kaut ko citu savā pagalmā kā tādu mauriņu.

Lai nu kā, šodien es biju stingri apņēmusies aizbraukt (man aizdeva riteni, vai es jau minēju, ka tie civēki, pie kuriem es dzīvoju ir ļoti sirsnīgi?) vismaz līdz veikalam, ja ne citādi. Tā kā es iepriekšējo dienu pa daļai vāļājos arī tāpēc, lai atzīmētu visādus punktus savā globālās pozicionēšanas aparātā (kastītes, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju), tad es izdomāju izbraukt mazu līkumu vienu apskatīt.

Turpceļā braucu pa mazu ceļa maliņu, tad pa vēl mazāku maliņu, kamēr tā nelieša maliņa saruka pavisam un es braucu bezmaz pa rensteli. Skatījos, ka otrā ceļa pusē nav pat rensteles, un ka pa to pašu ceļu braukt atpakaļ es negribu. Tāpēc, kad nonācu pie vārtiem taciņas sākumā, es pēc vairākiem mēģinājumiem pārmocīju riteni pāri (vārti bija vaļā, bet neparedzēti horizontāliem gājējiem), cerībā, ka tikšu atpakaļ pa taciņu.

Cauri mazai pļaviņai, lejup pa dažiem augstiem pakāpieniem, ap stūri un tur nu es biju. Vieta saucās White Cliffs, un izrādījās burtiski white. Starp zaļajiem vīteņiem, kas rāpās pa visiem kokiem, zemi, sienām, un visu, kas nekustās un ir lielāks par viņiem, spīdēja balti fragmenti. Ik pa brīdim pēkšņa spārnu plīkšķoņa ziņoja par vēl vienas dūjas viedokli, ka es nāku par tuvu. Starp visiem tiem zaļumiem bija tik viegli iedomāties, ka kuru katru brīdi uz mani palūrēs kāda teiksmaina radījuma aizdomīgās ačeles.

Pārvarējusi vairākus lejup un dažus augšup šķēršļus (augstu pakāpienu formā), laimīgi tikusi garām vairākiem nātru kumšķiem, visu laku kā zem zaļa jumta ēnā, garām jokainam tīteņu apaugušam ķieģelu tiltiņam, iznācu atpakļ man pazīstamajā cilvēku pasaulē. Izdevās izkļūt uz ceļa atpakaļ vietā, kur tā maliņa vēl nebija sašaurinājusies līdz renstelei, bet bija puslīdz jēdzīga. No turienes nesteidzoties braukājos uz veikala pusi.

Man šķiet, ka te katrs pagalms ir kā uzstādījums kādam fantastiskam stāstam, visi apstādījumi ir pašā plaukumā, tā kā šis bija īstais brīdis, kad Keimbridžai likt man sevī iemīlēties. Te ir pietiekami daudz svešu un pārsteidzošu augu, un tad ir tādi, kas patīkami atgādina mājas ar savu pazīstamību. Liela daļa no tiem šķiet fantastiski (jo īpaši uz savu Viktorijas mājiņu fona). Piemēram, pēc uzgriešanās uz vienas šķērsielas, pār mani pēkšņi krīt kāda milža ēna, paskatos uz augšu, milzīgs un tumši sarkanīgs aizsedz Sauli. Es braucu tālāk, un no apakšas viņš izrādās tumši zaļš. Tāds koks! Nezinu, ko tā pagalma iedzīvotāji par viņu domā, bet es par viņu esmu sajūsmā.

Atpakaļceļā no veikala (par kuru man arī ir viedokļi) braucu cauri kaut kādām milzīgām pļavām, kā arī garām milzīgai slimnīcai. Mājās metu kūleņus mauriņā un pusdienās ēdu vistas un sēņu pīrāgu, aplēju pāris dobīšu iemītniekus, un izbaudīju savas pirmās brīvdienas šajā fantastiskajā, skaistajā vietā. Ļoti derēja, ka es izdomātu kā aizbraukt vēl uz skotiju arī. Man stāsta, ka augustā esot kaut kāds Edinburgas festivāls…

Advertisements