Uzgāju ateistu sarakstus ar pierādījumiem, kas viņus pārliecinātu kļūt par ticīgajiem. Pirms ķēros lasīt tos, izdomāju pati savējos.

Viena lieta, kas mani pārsteidza pirmajā sarakstā, bija “God hypothesis” pieminēšana, jo man pavisam nav skaidrs, kas ar to tiek domāts. Manuprāt ir daudz par daudz dažādu Dieva interpretāciju, un neviena no tām šobrīd mani nepārliecina. Patiesībā, tas ir mans pirmais “pierādījums”, kas mani pārliecinātu.

Es ticētu Dievam, ja teorija par viņu (reliģija)

  • sakristu ar pieejamajiem zinātniski atzītajiem pierādījumiem;
  • izskaidrotu vēl neizskaidrotas lietas saskaņā ar jau izskaidrotajām lietām;
  • izskaidrotu jau izskaidrotās lietas vienkāršāk, kā tās tika izskaidrotas līdz tam.


Piemēram, evolūcijas teorija labi saskan ar to, kā mainās dzīvnieki atkarībā no apstākļiem, ar vēsturiskiem pierādījumiem, un visādi citādi šķiet loģiska un pietiekami vienkārša, diezin vai var izdomāt kaut ko, kas ir vēl vienkāršāks un labāk saderās ar pierādījumiem, kā evolūcijas teorija. Kurpretī visuma pastāvēšanas vai rašanās izskaidrošanai vēl ir vieta. Un noteikti ir teorijas, kas var tikt vienkāršotas vai padarītas precīzākas (labāk sakrītošas ar faktiem). Ja vien to skaidrošana nesaietu pretrunā ar visu citu zinātnes mantojumu, tāds Dievs man derētu.

Man šķiet, ka šis nākamais pierādījums bija arī abos pārējos sarakstos un iespējams pat plašāk un sīkāk kā es biju izdomājusi. Lasot viņu sarakstus, sapratu precīzāk, ko es pati domāju. Tīri emocionāli gan šis arguments man šķistu mazāk spēcīgs par pirmo.

Es ticētu Dievam, ja viņa piesaukšanai, viņa likumu ievērošanai, lūgšanām būtu statistiski novērojami rezultāti.

Droši vien šis arguments ir mazāk spēcīgs, jo “statistiski novērojami” ir ļoti plašs un nekonkrēts jēdziens (cik daudz, lai būtu pietiekami, cik sterilos apstākļos novēroti). Bet es piekrītu, ka būtu pārliecinoši, ja kādas reliģijas pārstāvji būtu būtiski labklājīgāki par citiem, un tam nebūtu citu iemeslu (tā nebūtu reliģija, kas pieņem tikai laimīgus un turīgus ticīgos).

Man pašai visgrūtākais “pierādījums” ir brīnumi. No (manuprāt) emocionālās puses šķiet, ka viens labs brīnums mani ātri vien pārliecinātu. No otras puses, šķiet, ka praktiski jebkuru brīnumu varētu kaut kā diskreditēt. Galu galā, brīnuma definīcija ir tā, ka tas ir kaut kas neikdienišķs, un ar neikdienišķajām lietām ir tā, ka mēs tās slikti izprotam, jo nevaram izpētīt laboratoriskos, zinātniskos apstākļos.

Es ticētu Dievam, ja viņu apliecinošs brīnums varētu tikt zinātniski pierādīts.

Būtībā es šim izdomāju tikai vienu piemēru – ja svētā sakramenta, vai kas nu tas ir, kas katoļiem “burtiski pārvēršas par Jēzus miesu un asinīm” varētu tikt aizstiepts pie laboratorijas instrumentiem un izmērīts, ka tās tiešām ir asinis un miesa. Grūtākais šeit man šķistu izvairīšanās no viltojuma.

Cilvēki runāja arī par lietām, kuras viņus nepārliecinātu. Tad nu es arī par to 2. daļā.

Advertisements