Nesen čivinātājā saņēmu linku uz rakstu par to, kā eksperimenti apstiprina, ka valoda ietekmē domāšanu. Es gan jūtos pati to bijusi izdomājusi pirms tam, gan sakarā ar atsevišķiem jēdzieniem, kurus nezinot attiecīgi nevar iedomāties tādu domu, gan domājot par dažādām gramatikas struktūrām. Taču raksts tā vai tā ir izlasīšanas vērts, jo tajā ir konkrēti, labi izpētīti piemēri.

Sakarā ar šo rakstu, Andis uzrakstīja, ka viņaprāt 140 simbolu ierobežojums noplicina valodu un līdz ar to, arī domāšanu. Es nepiekrītu, ka minētie 140 simboli, kas cēlušies no sms, un tātad, arī sms komunikācija, noplicina valodu. Un iemesls tam ir tāds, ka tas nav galvenais sarunāšanās veids. Cilvēki, kas raksta īsziņas un čivina, arī lasa rakstus, komentē rakstus, sarunājas ar tiem pašiem draugiem arī dzīvē un e-pastos, un nekam no visa pārējā nav simbolu ierobežojuma.

Es ticu, ka ar laiku uztrenējoties ir vieglāk iekļauties ierobežotā simbolu skaitā, un man tas šķiet pozitīvi. Tas, ka cilvēks spēj domu izteikt kodolīgāk, nenozīmē, ka pārējā laikā viņš nespēj komunicēt krāšņi, aprakstoši, un visādi citādi gariem un skaistiem vārdiem (un puslīdz pareizām pieturzīmēm). Un ja kaut kas no iemācītā kodolīguma pārnesīsies uz dzīvi, arī labi.

Neilgi pirms tam es iesaistījos ar Andi diskusijā, vienā no manām pirmajām internetā. Diskusijas laikā es pačīkstēju par ierobežoto simbolu skaitu, kas neļauj sarunbiedram un man izteikt savu domu skaidri, bet patiesībā es domāju, ka interneta diskusijām šāds ierobežojums ir pat labs. Cik esmu lasījusi diskusijas rakstu komentāros, cilvēki izsakās gari un plaši un tāpat nesaprotami, un runā viens otram garām. Domāju, ka arī mūsu sarunā būtu bijušas tik pat daudz iterācijas (ja tas ir pareizais vārds domai “es saku, viņš saka”), tikai garāk izteiktas, ja mēs būtu runājuši kādā neierobežotu simbolu medijā.

Advertisements