Šodien izlasīju garu rakstu, uz kuru mani aizvilināja ar tekstu, ka bērni nedarot vecākus laimīgus. Pats raksts gan ir stipri divdomīgāks, kā nosaukums “līksmība ir, jautrības nav” liecina. Tas sākas ar diezgan drūmām ainām vecāku ikdienas dzīvē, jo bērni, izrādās, ir ļoti kaitinoši. Visu laiku. Un ļoti daudz kas ir jādara. Viens piemērs bija, ka māmiņa atgriežoties mājās priecājas par idillisko ainiņu, ka viņas bērnelis ierauga viņu un metas viņai pretī prom no auklītes, nu gluži kā varētu iedomāties, kā ir ar bērniem. Tikai laimes brīdis īss, jo bērnelis kaut ko salauzis, un kamēr tas tiek labots, kļūst nepacietīgs un atkal sāk ārdīties.

Būtībā patīkami brīdinošs raksts. Par spīti tam, ka reizēm esmu pieskatījusi mazus radiniekus un viņi ir paspējuši mani nokaitināt, izvest no pacietības, nogurdināt un visādi citādi nomocīt, man šķiet, ka bērni ir jauki. Lielākoties bērnus es redzu tikai smaidošu māmiņu bildēs, un ballītēs, kur arī lielākoties visi ir priecīgi un smaidīgi. Tā līdz galam nepielec, kāds darbs un mocības tie mazie jaukumiņi tomēr ir.

Mazliet biju dzirdējusi arī to, ka bērna ierašanās apgrūtina pāra attiecības. Arī par to tika atgādināts rakstā, ieskaitot to, ka tas nav tikai vienā līmenī. Bez tā, ka otrs vairāk uzmanības pievērš atvasei, un pirmais paliek uzmanības bešā, vēl ir arī jau tā uzvilkti nervi, uz kuru rēķina ir daudz vieglāk sakašķēties. Un kur nu vēl tas, ka vispār ir jauns temats (bērns, viņa audzināšana), par ko nu kļūst daudz aktuālāk strīdēties.

Atkārtojot iemeslus, kāpēc bērni nepadara laimīgus, sāk šķist, ka varbūt ir vērts lasīt garu rakstu kaut vai tādēļ, lai katru no viņiem atcerētos. Un nē, es to nedomāju kā dzimstības regulēšanas paņēmienu, kaut gan varbūt kādam noder. Man gudri vīri māca (nu labi, viens gudrs vīrs), ka laimes atslēga ir nesacerēties. Pagaidām mana pieredze to ļoti apstiprina. Ja grib skatīties filmu – labāk negaidīt, ka tā būs meistardarbs un pārspēs visu līdz šim redzēto. Ja uz laiku aizbrauc prom no vīra, labāk negaidīt, ka atbraucot viss būs ideāli, “jo mēs taču esam tik ļoti noilgojušies viens pēc otra”. Tas gan, bet jūs arī esat atraduši no kopā būšanas ikdienā, un tas rada gan sīkus, bet tomēr, robiņus, kas atkal jāpieradina, jāpiegludina.

Atgriežoties pie raksta par to, ka bērni ir ne tikai laime un prieks, bet arī papildus uzdevumi un satraukumi, tur bija tā divdomība. Proti, ja uzdod jautājums par to, cik laimīgi vecāki jūtas ikdienā salīdzinot ar cilvēkiem bez bērniem, tad laimīgāki ir otrie. Jautājumu piemēri rakstā ir: Vai esat nesen jutis nepārvaramas grūtības? Vai jūtaties nepārtraukti noslogots? Vai satraukumu dēļ neizguļaties? It kā vecāki uz visiem jautājumiem atbildot “jā”. Bet tad, ja mēģina novērtēt gandarījumu, ko sniedz bērnu audzināšana, tad laimīgāki izskatās tie, kam bērni ir. Piemēru jautājumi ir: Vai jums ir laba ēstgriba? Vai jūtaties grūtsirdīgi? Vai jūtaties vientuļi? Vai jums ir grūti sākt darboties?

Raksta autori secina, ka tas ir teju filozofisks jautājums: vai izvēlēties palikt bez bērniem un justies brīvāk un labāk savā ikdienā, vai tikt pie bērniem un ikdienišķiem satraukumiem, lai pa retam varētu sajust gandarījumu, kāda ne-vecākiem varbūt nav. Jāatzīst ka laikā, kad man vairāk par visu gribētos būt paralēli vismaz divreiz, lai varētu izvēlēties gan mācīties, gan kļūt par māmiņu (un nē, ne abus reizē, jo tad nevienam nepietiks manas uzmanības), šāds “ha, izdomā pats” secinājums nepalīzd. Atliek cerēt, ka paspēšu abus (un ja tikšu līdz bērniem, atcerēšos, ka tie nav varavīksnes kakājoši enģelīši).

Advertisements