Mana arvien vairāk iemīļotā blogere Jen McCreight nesen rakstīja, ka viņa savā jaunajā dzīvesvietā un nupat iesāktajā maģistra programmā jūtoties “neticami dumja, nomākta un nesagatavota”. Viņu piemeklējis viltvāržu sindroms. Es par to lasīju, lasīju, un nevaru izdomāt, vai man tāds piemīt vai nē.

Patiesībā labāks jautājums ir, ko no tā var mācīties, jo protams, ka uznāk brīži, kad šķiet, ka es nekad neko nesasniegšu un ka visi citi ir gudrāki, labāki un prasmīgāki par mani, izņemot tos, kas nav konkurenti (jo mācās vai darbojās citās jomās). Pat tad, ja racionāli ir zināms, ka tā nav.

Interesanti, ka tas ir tipiski eksakto zinātņu studentiem. Vai frizieri nekad nepārdzīvo, ka noteikti ir kāds cits, kas labāk novērtētu, kas labāk izskatās šim cilvēkam, un labāk saprastu, ko īsti gribēja tas otrs? Ja ne, tas varētu būt iemesls pārdomāt profesijas izvēli, jo kas to zina, vai viens zinātnieciņš var kādreiz sajusties pietiekami apmierināts ar savu darbu.

Pieņemot, ka profesija nav mainīta, ir jāturpina darboties ignorējot sajūtas par savu neadekvātumu. Ja ar to nepietiek, var mēģināt piefiksēt gadījumus, kad tiek izteikti komplimenti, kad tas, par ko vaino sevi, izrādās neietekmējami apstākļi, un visādus citādus pierādījumus, ka nav tik slikti, kā šķiet. Un galu galā, var mēģināt par to runāties ar citiem. Varbūt izrādīsies, ka viņi arī pietiekami bieži jūtas apjukuši, vai, ja ne, varbūt viņi var ko labu paskaidrot vai iemācīt.

Advertisements