Mani mazliet kaitina, kad cilvēki šausminās: “Kādi laiki pienākuši, sēž vienā istabā, bet sarunājas elektroniski!” Tam ir ļoti vienkāršs izskaidrojums. To var izlobīt no, piemēram, šīs runas (var neskatīties):

Puisis runā teju 20 minūtes, bet svarīgākais tajā manuprāt pasakāms pāris teikumos. Viņš runā par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, lai veiktu darbu, un tas ir nepārtraukts laiks. Viņi var paši izvēlēties mazu pārtraukumu (ieelpot svaigu gaisu, palasīt tviteri, iemalkot tēju), bet nelabprātīgi pārtraukumi traucē paveikt darbus.

Viņš ļoti jauki salīzdina darbu ar miegu. Miegam ir fāzes, un ja pārtrauc kādu no pirmajām, nevar vienkārši turpināt gulēt “no tās vietas, kur pārtrauca”, ir atkal jāiziet cauri pirmajām fāzēm, lai tiktu pie izgulēšanās. Mani tas ļoti uzrunāja, jo es varu viegli iedomāties situāciju, kurā es mēģinu saprast kādu uzdevumu, lai varētu sākt domāt, kā viņu risināt, un tieku pārtraukta, un tad man jāsāk uzdevumu lasīt no sākuma.

Ar lasīšanu tas vispār ir ļoti izteikti, nav dabiski pārtraukt lasīt teikuma vidū, parunāties ar kādu, un turpināt lasīt teikumu. Tomēr tad, ja kāds sāk runāt ar tevi, notiek viens no diviem:

  • tu turpini lasīt, bet īsti nedzirdi, ko tev saka, un tas, kurš mēģināja ar tevi runāt apvainojas;
  • tu klausies, ko tev saka, un pazaudē lasīšanas pavedienu, un tad lasi no pēdējās vietas, ko atceries, ka esi lasījis.
  • Nekāda elektroniskā saziņa to nevar izdarīt. Mazs paziņojums stūrītī vai plinkšķītis ļauj piefiksēt, ka vēlāk būs jātiek galā arī ar saziņu, bet nepārtrauc domu pavedienu.

    Tā kā, ja jūs gribat šausmināties, ka cilvēki vienā telpā sazinās elektroniski, dariet to elektroniski.

    Advertisements