Biju uz izrādi Ģertrūdes teārtrī Sāra Keina. Tā kā es gribēju uz kaut kādu deju izrādi, tad man ļoti patika. Izrāde sākas ar ļoti asiņainiem skatiem, ja ir kaut drusku iztēles, bet īpaši vairāk runāšanas arī nav. Mūzikas vietā izrādes dalībnieki spēlējas ar elektrisko ģitāru un to aparātiņu, kas var ierakstīt ne garus fragmentus un tad tos atkārtot ciklā. Man patīk elektriskās ģitāras skaņas un patika arī tas, ko viņi darīja, lai gan par mūziku es to nesauktu. Un dejas bija skaistas, lai gan ne daudz – izrāde ir tikai stundu gara. Es teiktu, ka tā ir tāda all you can read into it izrāde.

Viena no jaukām lietām bija tā, ka ar draudzeni, ar ko šo izrādi skatījāmies, pēc tam salīdzinājām to, ko mēs tajā esam saskatījušas. Tā kā ja grasies iet uz šo izrādi, pārstāj lasīt tagad, un tad, kad būsi noskatījies, tad arī vari nākt un salīdzināt. Pilnīgi nopietni. Ja izrādei ir kāds sižets, tad tūlīt es to sākšu stāstīt un izbojāšu tev visu skatīšanās prieku. Bez tam arī radīšu aplamus priekšstatus par to, ko tur var rezdēt. Par to liecina tas, ka pirmajā mēģinājumā rakstīt par šo izrādi, ieraksts sanāca stipri personīgs, emocionāls un nepublicējams.

Izrādes varoņi sāk ar to, ka viņi mēģina izdomāt kā kādu nogalināt, viņiem tas ir tāds kā joks, kā spēle. Jo vardarbīgāk, sāpīgāk upurim un asiņaināk, jo smieklīgāk. Forša spēle. Plūstoši tiek pāriets uz to, ka viens no varoņiem sāk taisīt skaņas ar ģitāru, meitene iznāk priekšplānā un vec ritmisku roku deju (ha, cik kustību, deju ir grūti aprakstīt), kam ar laiku pievienojas arī pēdējais spīdzināšanas ideju ģenerētājs.

Vēl viena spilgta aina ir tāda, ka visi trīs varoņi ir saņēmuši zīmītes, un nevar sadalīt vietas uz dīvāna. Viņi samainās vietām, bīdās viens otram tuvāk vai tālāk, maina sēdēšanas virzienu, sēž uz atzveltnes, guļ uz atzveltnes, grūstās un tramdās. Tad viņi pa vienam iet nost, bet tas, kurš ir palicis uz dīvāna ar lapiņu, turpina ampelēties. Tur (izrādē) ir vēl, bet kā es jau secināju, kustības un darbības ir ļoti grūti aprakstīt, un galu galā, es negribu izstāstīt visas izrādes detaļas. Tikai mazliet ilustrēt, kas ir tas, kur es mēģināju saprast, kas īsti ir tas, kas tur teikts par Sāras dzīvi.

Es nezinu īsti, kur es to ideju esmu ņēmusi, ka mūsu paaudze jūtas bezmērķīga. Pēdējā iterācija pirms izrādes bija man samērā nesaprotams Movie Bob video, kurā Scott Pilgrim viņam šķiet labāks varonis par Expendables varoņiem. Mums nav jācīnās par izdzīvošanu, tāpēc mums ir daudz par daudz laika domāt, kāpēc mums vispār jādzīvo. Ko mums ar savu dzīvi darīt? Kur likt savu enerģiju? Un kā tikt galā ar tādām lietām, kā šķiršanās no drauga, darbs, attiecības?

Man šķita, ka sāpīga šķiršanās ir tas, kas ir noticis ar izrādes varoni, jo viņa pirmā sāka domāt, kā viņa “un tad es viņam ar īlenu” (man šķiet, ka tur īlens gan tieši nebija, bet nu uz to pusi). Un mēs izgāžam savu sāpi vardarbīgos jokos un dusmīgi dejojam. Jā, tad man šķita, ka tā ir tāda mazā ballīte ar ballīšu dinamiku, kur visiem ir grūti vienoties par vienu aktivitāti, tāpēc kāds sāk darīt kaut ko citu, simpatizējošie seko, citi mēģina turpināt darīt iepriekšējo. Tas gan viss ir krietni abstraktāk domāts, laikam. Bet man ir vienkāršs prātiņš, kas visu mēģina uztvert salīdzinoši tieši.

Par lēkāšanu pa dīvāniem mans izteikts viedoklis ir tāds, ka mēs esam izlaidušies. Kad mums iedod kādu uzdevumu, kas mums nešķiet super aizraujošs, tad mums pēkšņi šķiet, ka ir jāizdara vēl daudz jo daudz lietas, kas līdz šim bija varējušas gaidīt. Vēl ja kāds ir tuvumā, tad viņi protams arī traucē. Tikai tad, ja viņi aiziet prom, tad izrādās, ka mēs arī vieni esot tiekam traucēti, un grūstamies un ņemamies un nevaram izdarīt to, kas jādara. Tā lūk, jums blogieraksts no manis, kas nevar nokārtot sesiju.

Īsti nemācēšu pastāstīt, kāda bija deja, bet man ir vēl viena interpretācija, ko gribu pieminēt. Man šķita, ka meitene ar vienu no puišiem ir tā kā attiecībās, tā kā pāris. Tikai meitene visu laiku mēģināja puisi nokaitināt, tā kā izaicināja “nu, cik daudz Tu pacietīsi?” Un tad pēdējā brīdī piekāpās, kļuva laba. Un tad atkal kaitinājās. Pat vairs neatceros, vai puisis uzvedās tāpat, vai viņš tā kā tikai cīnījās ar meitenes uzvedību. Nezkādēļ man šķita, ka tas ir diezgan tipisks attiecību modelis. Ka tad, kad nav skaidrs, ko gribās no dzīves, kad nav dabisku izaicinājumu, tos sāk mākslīgi radīt pats sev un saviem tuvajiem. Tā kā garlaicības kliedēšanai. Bet tā, ka jauku kopdzīvi tā neizveidosi.

PS. Pēc uzrakstīšanas izlasīju arī recenziju. (Patiesībā arī izrādes aprakstu tā kārtīgi izlasīju tikai jau pēc noskatīšanās. Pirms tam mani interesēja tikai tā daļa, ka dejas izrāde.) Es taču teicu, ka man nav taisnība.

Advertisements