Man ir sajūta, ka man ar pārtiku ir izteiktas mīlas – naida attiecības. Viena no patīkamākajām sajūtām pasaulē ir ēst to, ko gribās tajā brīdī, kad to sagribās. Un vispār garšīgi paēst ir trakoti patīkami. Reizēm pat ir jauki kaut ko pagatavot.

Un tomēr, tas ir tik kaitinoši, ka garšīgi bieži ir dārgi, ka pārtika bojājas ātrāk, nekā es spēju izsekot (un tik sasodīti daudz veidos, kas saskābst, kas sapūst, kas sapelē, kas sažūst). Kad kārtējo reizi sanāk tērēt milzumu laika uz gatavošanu, trauku mazgāšanu, un citām ar ēšanu saistītām lietām, esmu gatava pievērsties futūristiskai ēšanai, kur vienas tabletes norīšana aizstāj visas dienas nepieciešamo pārtiku (jē šķiedrvielas). Pie tam nebūtu jādomā, ko nez ēst, kad neko izteikti negribās.

Kad gadās atklāt kādu senaizmirstu gardumu, vai pagaršot ko jaunu un vēl neēstu, tādas ķecerīgas domas par ēšanas atmešanu pat prātā nenāk. Mm, kad būs svaigi ķirši…

Un tā pārmaiņus visu laiku.

Advertisements