Viens no netikumiem, ko sev atļauju, lai justos laimīgāka, ir iedomāties, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi, kā mani draugi – saprātīgi, lielākoties pret vardarbību, nediskriminējoši. (Protams, izņemot manu vīru, kurš nekautrēsies man pateikt, lai uzvedos kā sieviete un turu muti, bet kā viņš mājas par to atrausies!) Manā Pasaulē cilvēki ir diezgan izglītoti un loģiski domājoši.

Sajutos bīstami tuvu Pasaules malai, kad meitene, kas nezināja, kas ir Bābeles tornis, sakarā ar iespēju, ka viņas līgavainis netiks iesvētīts laikā, lai salaulātos stāstīja: “Es gribu laulāties baznīcā, bet manu līgavaini vispār neinteresē nekas par dieviem.”

Joprojām domāju par to, kuriem cilvēkiem kam būtu jābūt pašsaprotamām lietām. Par kā nezināšanu var sašust, un kas nav lietas, kas jāzina “visiem” vai “visiem kaut kādas grupas biedriem”. Un par to, ka es gribu grāmatiņu “Korāna stāsti bērniem” vai ko tādu, lai zinātu, kas ir Korāna Noasi un Bābeles un citas “vispārzināmas” lietas.

Advertisements