Es kādreiz rakstīju dienasgrāmatu uz papīra. Tagad ļoti pa retam gadās, ka uzrakstu kādu txt failiņu, ja ir lietas, ko gribās pieglabāt, atcerēties. Lielākoties gan ir kam stāstīt un lielākoties to daru čatā (gtalk), bet reizēm arī rakstu e-pastus. Par visām šīm lietām, rakstīšanas brīdī tās ir vairāk intīmas, taču rakstot esmu domājusi par to, ka kāds viņas lasīs. Es nedomāju, ka tā būtu literāri baudāma lasāmviela, un nu vairs es arī nedomāju, ka kāds to kādreiz lasīs – pat, ja kādu tas interesētu, neienāks prātā paprasīt.

Man ienāca prātā paprasīt, un mani diezgan atšuva. Atzīstu, ka tā droši vien ir apjomīga un salīdzinoši mazizklaidējoša lasāmviela, tā kā nemetīšos prasīt visiem draugiem pa labi un pa kreisi, lai dod savas dienasgrāmatas un vecos e-pastus, bet man kļuva interesanti – cik ļoti cilvēki grib slēpt savas personīgās sarakstes, dienasgrāmatas, mīlestības vēstules un tamlīdzīgi? Un kāpēc viņi to grib slēpt? Un no kā? Vai vieglāk ir tās rādīt svešam cilvēkam, vai tuvam, ar ko jūties sadraudzējies un spējīgs stāstīt diezgan intīmas lietas?

Advertisements