Kā mūždien sajūtas ir tas par ko gribās runāties, bet tās ir tās, ko visgrūtāk aprakstīt un citiem vēl grūtāk saprast.

Man šķiet interesanti, ka atrodoties katrā vietā, ir virziens, kurā skatoties es zinu, kura man ir labā, kura kreisā puse. Man šķiet, ka tas nāk no bērnības, kad es iemācījos, kura ir labā puse pēc tā, kurā pusē man bija zupas karote pie virtuves galda manā vietiņā, kas vienmēr bija vienā virzienā. Vienīgi mašīnās sēžot es orientējos pēc tās puses, kurā man pierasts, ka ir stūre (kreisā) un blakussēdētāja (labā), tad es nejūtu, uz kuru pusi man jāskatās, lai es zinātu, kur ir labā, kur ir kreisā puse.

Līdzīgi darbā visu laiku sēdēju ar skatu uz vienu mājas galu, un nesen nomainīju galdu uz tādu, kas pie otras sienas, un ļoti izteikti jutu, ka viss ir otrās pusēs. Pat nesaprotu, ko tam jānozīmē, jo pele jau tāpat labajā pusē un it kā viss kā parasti, bet klaviatūra šķiet teju ērtāka jaunajā virzienā. Šo rakstot mājās sapratu, ka arī pie mājas kompja jūtos sēžam tajā pašā virzienā, kurā sēžu darbā. Drīzāk tāpēc, ka logs no tās pašas puses (labās) un pārējā telpa plešas uz to pašu pusi (kreiso), nevis absolūtās mērvienībās (ar skatu uz austrumiem vai rietumiem). Par absolūtajiem virzieniem man nav ne jausmas.

Tas, ko es ikdienā gandrīz neizjūtu, ir ka mainīgi šķiet arī telpas lielumi. Laivu brauciena nometnes vieta šķita samērā maza tur tikko ierodoties, tad, kad visi saslēja teltis un sāka krēslot, viss izpletās, naktī un tumsā vispār jutos kā kosmosā starp zvaigznēm ceļojot, pie kam arī virzieni sajuka, vairs nesapratu, no kurienes piebraucām, uz kurieni jādodas. No rīta viss samērā ātri sagriezās atpakaļ tā, kā bija piebraucot. Tā lūk, pazīstamais tuvu, nepazīstamais tālu.

Par pusēm, vēl man ir niķis, ka ja sāk iet blakus kādam, tad tā puse ir jāsaglabā, ne par jebkuru cenu, bet kamēr tas neapgrūtina, tikmēr jāiet pie tā paša sāna.

Vai es vēl ko aizmirsu?

Advertisements