Biju ciemos dzīvoklītī ar krāsns apkuri. Namatēvs taisnojās, ka tā īsti vēl nemāk kurināt un pieminēja tvana gāzi, bet es to neuztvēru tā līdz galam nopietni. Paēdām vakariņas un devāmies gulēt.

Kaut kad vēlu naktī pamodos ar sāpošu galvu, bet norakstīju to uz vēlo gulētiešanu un to, ka braucu ar riteni pietiekami lielu gabalu droši vien nepietiekami paēdusi, izgulējusies, vai kā tā. Domāju, jāmieg ciet. Bet ausīs sīc un dun, un diezgan nejauki sāp, un tomēr, kā es tā tramdīšu namatēvu tādā naktī celties, logu vērt vaļā, nav jau arī silts, tāpēc jau to krāsni vajag. No otras puses, man ir patiešām sūdīgi, cilvēkiem taču pēc būtības jābūt izpalīdzīgiem. Ar mokām izmocīju kaut ko cilvēku valodai līdzīgu, pat tik tālu, ka namatēvs saprata, ka es gribu svaigu gaisu, nevis pretsāpju tabletes.

Pie mēģinājuma celties secināju, ka ļoti reibst galva. Namatēvam arī tā it kā, bet šķita, ka mazāk kā man. Viņš lēnām aizdevās līdz logam un to atvēra. Es mēģināju sekot, bet pāris soļus no loga sapratu, ka tik tālu netikšu, un samērā strauji nogūlos zemē. Atceros domu, ka ja man būs nopietni slikti, taču namatēvs piezvanīs ātrajiem. (Šobrīd es vairs par to nemaz neesmu droša.) Pēc brīža dunoņas un šņākoņas sāku domāt, ka tomēr laikam neesmu vis pie loga, bet gan uz grīdas. Mēģināju jautāt namatēvam, vai tā ir. Viņš domāja, ka es apgalvoju, ka turmpāk gulēšu uz grīdas.

Piecēlos līdz logam. Nosalu. Namatēvs bija aizgājis uz virtuvi uzsmēķēt. Dabūju džemperi un pasalu vēl pie loga. Zilie plankumi pazuda, un es redzēju to, kas pa logu ārā bez ziliem plankumiem. Kad šķita, ka būšu dzīvotāja, devos atpakaļ zem segām. Jutos vainīga, ka esmu piecēlusi un nosaldējusi namatēvu. Apskatījos, ka pulkstenis ir tikai stundu pirms mana paredzētā celšanās laika, un sapratu, ka tiklīdz mazliet apsilšu, došos prom, jo namatēvs bija atkal aizvēris logu un šīberi un man vienkārši bija bail. Atvainojos, ka dodos prom ātrāk kā paredzēts un pateicos par viesmīlību.

Stāsta morāle ir tā, ka tagad esmu dusmīga uz kurināt nepratēju namatēvu, taču atrodoties tur, ciemos, gandrīz zaudēju samaņu tādēļ, ka kautrējos un negribēju celties un saldēt telpu. Tik bezatbildīgiem cilvēkiem vajadzētu uzlikt kaut kādas bīstamības izkārtnes, un es pat neesmu īsti droša, vai runāju par viņu vai par sevi.

Advertisements