Mani blogi man izrādās vietas, kur es vienas un tās pašas lietas saku atkal un atkal, jo tās ir tās lietas, kas man tiešām sāp. Es jau esmu skumusi par to, kā man nepatīk kļūdīties, bet es atkal pie tā nonāku.
Pirmajā lomu spēļu žanra videospēlē, ko es atceros sevi mēģinām spēlēt (Fallout), es netiku tālāk par sākuma atrašanās vietu, jo es vienkārši nepamēģināju aiziet tālāk par to, kas redzams vienā ekrānā. Es baidos darīt lietas, kuru rezultātus es nevaru paredzēt.
Klausos ierakstu, kurā no tiek saruna ar servera programmas (Ruby on Rails) izstrādātāju (t.i. man autoritāti, jo cilvēks ar pieredzi tik daudz reižu lielāku par mani, ka ne vien var izstrādāt interneta aplikācijas, bet tās pietiekami labi saprast un abstrahēt, lai spētu veidot rīku, kas tās darbina). Viņš strīdējās, ka ir neproduktīvi runāt par abstraktiem “pareizajiem veidiem” kā darīt lietas, jo visas idejas par to, kā lietas vajadzētu vai nevajadzētu darīt, ir jāapskata ar konkrētiem [koda] piemēriem no dzīves. Viņš apgalvoja, ka pareizais veids, kā iemācīties kaut ko darīt, ir vispirms izdarīt nepareizi, lai saprastu, kāpēc tas ir nepareizi, kā tas sāp.
Man pat skatoties, kā citi spēlē videospēli (Prince of Persia), kuru iesaka cilvēkiem, kas nav izauguši tās spēlējot, jo šī spēle nesoda par kļūdīšanos, šķiet “kādas muļķības, tas ir briesmīgi aizlekt tur garām, jo tad tu uzzini, ka tu esi aizlēcis garām”. Tomēr pašai spēlējot, kaut arī manā spēlē pēc kļūdām ir jāpagaida kāds brīdis, kamēr spēle ielādējas no pēdējās saglabātās vietas, man tas netraucē. Man vajadzētu pierast pie tā, ka kļūdīšanās netraucē.
Tā kā es cenšos izvairīties no kļūdīšanās, tāpēc, ka es gribu paredzēt rezultātus tam, ko es daru, es neesmu tas, kas es gribu būt. Viss, ko es varu darīt, ir apskatīties koda paraudziņus, par kuriem es zinu, ko tie dara, un pielāgot tos savām vajadzībām, respektīvi, būt koda mērkaķītis. Bet es gribu spēt izdomāt jaunas lietas. Tādas, ko var izdomāt tikai pamēģinot kaut ko, ko neviens vēl nav mēģinājis. Un darot to atkal un atkal, kamēr tā vairs nav kļūda.
4 komentāri
Comments feed for this article
2012/08/11 plkst. 00:58
Anonīms
Lol. Atbildi viņiem yangsteri! Prince of persia numur viens ir 89 gada 😉 es esmu Doom spēlējis uz melnbaltiem monitoriem un pazīstu geimerus ar stāžu nezin cik, kuriem ir aptuveni 50 gadi. Spēlēt vajag dēļ pirmkārt emocījām – dajebkādām, otrkārt zinātkāres. Pārējais ir mērīšanās krāniņiem un par princi gamepley foršāks ir … .
2012/08/12 plkst. 16:42
Lauma
Mēģini atrast zināmu prieciņu debugošanā. Tas ir līdzīgi kā Tu runāji par trauku mazgāšanu – netīrais kļūst par tīro / nestrādājošais par strādājošo. Un tad kļūdīšanās nebūs tik briesmīga, jo tas nebūs galapunkts.
2012/08/14 plkst. 10:46
Kibrika
Patiesībā manī mīt mīts par to, ka uzrakstot kaut ko nepareizi, es varu kaut ko salauzt. Tur uztaisīt bezgalīgu ciklu vai ko tamlīdzīgu, un nevarēt tikt no tā ārā. Es pat nezinu, no kā es baidos, man vienkārši šķiet, ka nezinot, kas notiks, var notikt kas neizmērojami slikts.
Tas ir tā, it kā man šķistu, ka es gatavojot ēst ne vien sasmērēšu traukus, bet ja es negatavošu pietiekami uzmanīgi un pazīstamas lietas, tad es arī saplēsīšu visus traukus.
2012/08/14 plkst. 18:39
lauma
Kodam, atšķirībā no traukiem vajadzeetu būt veco versiju rezerves kopijām.