“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi
Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).
Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.
Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.
Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.
Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.
Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.
* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.
4 komentāri
Comments feed for this article
2013/06/09 plkst. 22:12
versatile
Kā citi var zināt, ka kādam ir viegli dzīvot?
2013/07/24 plkst. 10:21
Kibrika
Jāatzīst, ka es nesaprotu jautājumu.Pamanīju, kur bija pieminēta vieglā dzīvošana.Tas ir domāts salīdzinoši šaurā kontekstā, par kaut kādu konkrēto problēmu. Ja man sava gaume ir jāslēpj, un mani tas apbēdina, es kādam, kurš var publiski izrādīt savu gaumi nebaidoties, ka viņu izstums, varu teikt “tev ir viegli, jo tu vari izrādīt savu gaumi”. Tas nenozīmē, ka viņam ir viegli arī visās pārējās jomās, tikai dotajā kontekstā.
2013/07/23 plkst. 21:13
gedymin
Viedoklis pats par sevi ir ļoti OK, bet man nepatīk Tava tieksme saisaistīt to ar globālo debati “progresīvā cilvēce vs. pārējie”, un rezultātā justies tā kā vainīgai par savām privilēģijām. Vai esi lasījusi šo?
http://www.tnellen.com/cybereng/harrison.html
2013/07/24 plkst. 10:20
Kibrika
Nebiju, paldies! Un es acīmredzot nemācēju tomēr nokomunicēt, jo es negribu, lai cilvēki jūtas vainīgi par privilēģijām, es gribu, lai viņi tās izmanto labiem mērķiem. “They reeled, whirled, swiveled, flounced, capered, gamboled, and spun.” Tas ir tieši tas, ko es gribu, lai cilvēki izmanto savu pilno potenciālu.
Tas, pret ko es iestājos, ir sašutuma pilna attieksme “bet kāpēc Tu nedanco!?” pret kādu, kam vai nu nav ritma izjūtas, vai kurš pirmo reizi dzird mūziku. Manuprāt šāda attieksme nāk vai nu no neiejūtības, neticības, ka citiem ir patiesi sliktāk, vai, kā reizi, no šīs vainas izjūtas kā aizstāvēšanās mehānisms.