You are currently browsing the category archive for the ‘Īsi’ category.

Man lūdza papļāpāt čatā kādu pusstundu, jo citādi būšot jāskatās uz pretimsēdošās kājām, lai izklaidētos. Tobrīd nošausminājos, ka skatīties uz kāda kājām tik ilgi taču ir bezjēgā garlaicīgi. Un tad ātri tiku atjēdzināta par pretējo.

Bez tā, ka dejošanas nodarbībā, sākot mācīties soļus, skatos pārmaiņus uz pasniedzēja un zinošāko meiteņu kājām, un tas arī gandrīz viss, uz ko skatos dejošanā, vēl tiku aizvesta uz Soultap meiteņu koncertu krogā, kur atkal skatījos teju tikai uz kājām droši vien ilgāk par pusstundu. Tā bija varena ģitāras, bītboksa, skaņošanas un dejošanas improvizācija.

Advertisements

Man nupat izteica vienu no glaimojošākajiem komplimentiem, kādus esmu saņēmusi.

Septembra otrajā nedēļā braukšu piedalīties sanāksmē par medicīnas / bionformātikas datu apmaiņas rīka izstrādi. Apmēram esmu lietas kursā par to, ko tas rīks ziemā ēd, bet pati nejūtos kā tā izstrādātājs. Sarežģītākais ir izdomāt (vai atrast, ja ir jau izdomāts), kā tulkot līdzīgu datu dažādos cilvēciskos aprakstus un uzprogrammēt to visu. Otro daļu es pilnīgi noteikti nedaru un pirmo daļu arī īsti nē.

Runājos ar šī rīka izstrādes organizatori par to, ko man īsti būs jādara tajā sanāksmē. Viņa teica, ka viņa gribētu, lai es izdomāju lietotāja saskarni šim rīkam (un attiecīgi noprezentēju tur). Bez tā, ko es jau vīmandieniņciksen izdarīju, viņa ieteica domāt par kādām tik intuitīvām sistēmām kā google translate. Un, ka ne velti viņa izvēloties mani saskarnes izdomāšanai, jo es uzņemot daudz informācijas, bet runājot reti un trāpīgi, un arī tai saskarnei vajadzētu būt tādai intuitīvai un lakoniskai.

Būtībā mani nosauca par labi dizainētu programmu informācijas apjoma un lietojamības ziņā.

Vakar sakārojās klausīties dziesmu, kas man šķita mana laika popdziesma no tādām, kādas man nepatīk, jo pārāk izcelts garlaicīgs ritms, vai, kā tautā saka – tuc, tuc. Tobrīd prātā bija tikai miglaini iespaidi no videoklipa, bet šorīt atcerējos aptuveno piedziedājuma tekstu un pietiekami viegli atradu kāroto dziesmu. Bija vēl briesmīgāka, kā atcerējos. Bet, izrādījās, ka tā, protams, nav oriģināls, bet gan remikss krietni vecākai dizesmai ar daudz versijām un remiksiem. Nepavisam neesmu pārsteigta, ka oriģināls man patīk daudz, daudz labāk. Pie reizes atklāju arī lielisko sievieti Patti Smith, par kuru tagad centīšos uzzināt vēl vairāk.

Ļoti ilgu laiku biju izteikts čīkstētājs par to, kā izglītība LV nav superīga un cik viss ir slikti. Jūtos nesen sapratusi, ka tā nav taisnība, ka lielākā daļa problēmas ir manā attieksmē. Bet varbūt es to visu laiku zināju. Žēl, ka ar saprašanu vien nepietiek, lai attieksme mainītos.

Es kādreiz rakstīju dienasgrāmatu uz papīra. Tagad ļoti pa retam gadās, ka uzrakstu kādu txt failiņu, ja ir lietas, ko gribās pieglabāt, atcerēties. Lielākoties gan ir kam stāstīt un lielākoties to daru čatā (gtalk), bet reizēm arī rakstu e-pastus. Par visām šīm lietām, rakstīšanas brīdī tās ir vairāk intīmas, taču rakstot esmu domājusi par to, ka kāds viņas lasīs. Es nedomāju, ka tā būtu literāri baudāma lasāmviela, un nu vairs es arī nedomāju, ka kāds to kādreiz lasīs – pat, ja kādu tas interesētu, neienāks prātā paprasīt.

Man ienāca prātā paprasīt, un mani diezgan atšuva. Atzīstu, ka tā droši vien ir apjomīga un salīdzinoši mazizklaidējoša lasāmviela, tā kā nemetīšos prasīt visiem draugiem pa labi un pa kreisi, lai dod savas dienasgrāmatas un vecos e-pastus, bet man kļuva interesanti – cik ļoti cilvēki grib slēpt savas personīgās sarakstes, dienasgrāmatas, mīlestības vēstules un tamlīdzīgi? Un kāpēc viņi to grib slēpt? Un no kā? Vai vieglāk ir tās rādīt svešam cilvēkam, vai tuvam, ar ko jūties sadraudzējies un spējīgs stāstīt diezgan intīmas lietas?

Viens no netikumiem, ko sev atļauju, lai justos laimīgāka, ir iedomāties, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi, kā mani draugi – saprātīgi, lielākoties pret vardarbību, nediskriminējoši. (Protams, izņemot manu vīru, kurš nekautrēsies man pateikt, lai uzvedos kā sieviete un turu muti, bet kā viņš mājas par to atrausies!) Manā Pasaulē cilvēki ir diezgan izglītoti un loģiski domājoši.

Sajutos bīstami tuvu Pasaules malai, kad meitene, kas nezināja, kas ir Bābeles tornis, sakarā ar iespēju, ka viņas līgavainis netiks iesvētīts laikā, lai salaulātos stāstīja: “Es gribu laulāties baznīcā, bet manu līgavaini vispār neinteresē nekas par dieviem.”

Joprojām domāju par to, kuriem cilvēkiem kam būtu jābūt pašsaprotamām lietām. Par kā nezināšanu var sašust, un kas nav lietas, kas jāzina “visiem” vai “visiem kaut kādas grupas biedriem”. Un par to, ka es gribu grāmatiņu “Korāna stāsti bērniem” vai ko tādu, lai zinātu, kas ir Korāna Noasi un Bābeles un citas “vispārzināmas” lietas.

Saruna lekcijā:
Students: “Briesmīgais pasniedzējs A mums dod apjomīgus mājasdarbus.”
Pasniedzējs: “Viņš dara pareizi, es esmu pārāk liberāls un tāpēc manās lekcijās studenti neko prātīgu nedara.”
Students: “Nav tiesa, jūsu lekcijās studenti piedalās. Pasniedzēja A lekcijās studenti pilda mājas darbus.”
Pasniedzējs: “Mūsu laikā mājas darbus pildīja iepriekšējās lekcijas laikā. Un pasniedzēji bija priecīgi, ka studenti dara lietas soli pirms tam.”
Students: “Es nevaru saprast, kur jūsu laikā cilvēki ņēma motivāciju?”
Pasniedzējs: “Pasniedzējs kliedza.”

(Bonuspunkti par personāžu atpazīšanu.)

Man ir sajūta, ka man ar pārtiku ir izteiktas mīlas – naida attiecības. Viena no patīkamākajām sajūtām pasaulē ir ēst to, ko gribās tajā brīdī, kad to sagribās. Un vispār garšīgi paēst ir trakoti patīkami. Reizēm pat ir jauki kaut ko pagatavot.

Un tomēr, tas ir tik kaitinoši, ka garšīgi bieži ir dārgi, ka pārtika bojājas ātrāk, nekā es spēju izsekot (un tik sasodīti daudz veidos, kas saskābst, kas sapūst, kas sapelē, kas sažūst). Kad kārtējo reizi sanāk tērēt milzumu laika uz gatavošanu, trauku mazgāšanu, un citām ar ēšanu saistītām lietām, esmu gatava pievērsties futūristiskai ēšanai, kur vienas tabletes norīšana aizstāj visas dienas nepieciešamo pārtiku (jē šķiedrvielas). Pie tam nebūtu jādomā, ko nez ēst, kad neko izteikti negribās.

Kad gadās atklāt kādu senaizmirstu gardumu, vai pagaršot ko jaunu un vēl neēstu, tādas ķecerīgas domas par ēšanas atmešanu pat prātā nenāk. Mm, kad būs svaigi ķirši…

Un tā pārmaiņus visu laiku.

Dažiem maniem draugiem (Modo, simbel) bija daži interesanti jautājumi (un atbildes) viņu jautājumu lapās, kas pamudināja mani arī ieviest tādu. Nu jau man ir uzdoti 30 jautājumi, un visi (izņemot “kas te notiek”) interesanti, tādi, uz kuriem gribās atbildēt. (Gribēju atlasīt, kuri man patika vislabāk, bet man tiešām visi jautājumi šķiet interesanti, katrs pa savam.) Tāpēc gribu pateikt lielu paldies visiem jautātājiem, par tik piemērotiem jautājumiem. Vēl man šķiet interesanta iespēja uzdot jautājumus metālapstrādes studentei un topošai fotogrāfei. Droši komentāros iesakiet, kam vēl ir jautājumu formiņas!

Pēdējie zābaciņi nopirkās ar augstākiem papēžiem nekā jebkas, ar ko līdz šim esmu staigājusi. Patīkams pārsteigums, ka tie ir ērti un staigājot tajos man nesāp kājas (atķirībā no iepriekšējiem zābaciņiem, kam pavisam nav paaugstināta papēža). Tomēr tie nav mežus brienamie zābaki un pārvietošanās ātrums un skaļums ir salīdzinoši nebaudāmi. Tas, cik seksīgi es jūtos viņos staigājot, ir gandrīz apgriezti proporcionāls. Kāds ir risinājums? Kā justies seksīgi bet spēt pārvietoties pa kāpnēm, bruģi un citiem neceļiem?

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos

Advertisements