You are currently browsing the category archive for the ‘Mana dzīve’ category.

Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar spēlīti Leģendu Līga. Kā tas bieži gadās ar aizraujošām lietām, es gribu par to parunāt.

Šo spēli spēlēju kopā ar draugiem, kuri saka, ka mans mērķis ir censties vadīt savu varonīti tā, lai tas mirtu pēc iespējas mazāk. Lai es sēžu zem savas komandas torņa, kurš šauj pa pretiniekiem. Kad man beidzot ir izdevies aptvert, kur spēles laukumā ir mans tornis, un kur – pretinieka, mana varonīša nāvju pavadīti ir sagrauti visi mūsu torņi, zem kuriem man būtu bijis jāsēž. Bet draugi ir jauki, saka, ka tā gadās, un ka jāspēlē vēlreiz.

Pēc pāris spēlēm ir izdevies puslīdz atrast pazīstamus marķierus, kas liecinātu par to, kur īsti mans varonītis atrodas. Ar draugu palīdzību ir piemeklēts varonītis, ar kuru es jūtos noderīga – cilvēkformas vienradžu meitene Soraka var ārstēt savus komandas biedrus arī no cīņas pašas aizmugures. Izņemot, ka šoreiz pēkšņi viss spēles laukums ir otrādi (kā šahā, maninoties krāsām), un es apmaldos un ieskrienu pretinieku torņos domājot, ka skrienu uz mājām, uz drošību.

Kas ir vēl trakāk, iespēja sēdēt aiz torņa, kamēr komandas biedrs apvāc pretinieku mošķīšus un nelaiž pretinieku varonīšus nosist mani, ir tikai pirmo spēles trešdaļu. Tad visi varonīši sāk skraidīt caur mežu uz citām joslām*, cīnīties par torņiem, Pūķi vai Baronu, vai par izdzīvošanu. Mana Soraka, kas nesaprot, kur atrodas, tiek saspiesta kā odziņa pirms vispār paspēj kādu sākt ārstēt.

Pēc vēl dažiem mēģinājumiem, man ir piekārtots varonītis Nunu, kura uzdevums (vēl bez nemiršanas) ir steidzināt vienu konkrētu komandas biedru. Nunu ir mazliet dzīvīgāks, resnāks par Soraku, un tādēļ, ka visu spēli (katru spēli) cītīgi skraidu pakaļ vienam varonītim, neapmaldos mežā viens, puslīdz atrodos tur, kur mani vajag (kaut vai kā papildus mērķi pretiniekiem).

Kad beidzot vairs neapmaldos ejot taisnā līnijā, kādu laiku spēlēju meža varonīšus. Kā traumatisku bērnības atmiņu atceros spēli, kurā mans uzdevums ar vilciņu ir lekt virsū pretinieku Katrīnai, un, ja es to neizdaru, viņa nogalina visus visapkārt. Vēl kādu laiku spēlēju skumīgo mūmijbērnu Amumu, kurš ar savu vispārāko spēju** mazliet aptur visus pretiniekus rādiusā ap sevi (atšķirībā no vilciņa, kas aptur tikai vienu pretinieku). Visai noderīgs varonis, pat ja spēlētājs nav ļoti labs. Pilnīgi žēl, ka man tik ļoti gribas spēlēt strēlnieces.

Līdzīgi kā citās komandu spēlēs arī Leģendu Līgā katram no spēlētājiem ir dažādi uzdevumi. Var spēlēt varoņus, kuru uzdevums (kā Amumu) ir būt dzīvīgam un traucēt pretinieku varoņus. Šādu uzdevumu ir vieglāk pildīt, jo kļūdīšanās pozīcijas vai mērķu izvēlē dzīvīgu varoni nenogalina pārāk ātri. Var spēlēt krietni grūtākus varoņus, kuriem rūpīgi jāizvēlas savas atrašanās vietas un mērķi, un kuriem ir uzcītīgi jāpiebeidz visi pretinieka mošķi, lai varētu atļauties dārgās mantas, kas padara viņu šāvienus pretiniekiem sāpīgus. Šādiem varoņiem nav daudz dzīvību, un kļūdas parasti to maksā. Uzminiet, kurš no šiem variantiem ir strēlnieces?

Gadu vēlāk joprojām šo spēli spēlēju ar draugiem, kuri saka, ka tā gadās, un ka jāspēlē vēlreiz. Veiklībā es atpalieku no cilvēkiem, kas uzauguši ar straujām šaušanas spēlēm, kamēr man šī ir pirmā spēle, kas prasa reakciju un ātru lēmumu pieņemšanu, kopš Tetra, un Tetris man nepatika. Intuīcijās un zināšanās par varoņiem, stratēģijām spēles brīžos es atpalieku no cilvēkiem, kas spēlē jau gadiem un šī nav pirmā šāda veida spēle, ko viņi spēlē. Par spīti tam man Leģendu Līga ir vieta, kur pierast pie tā, ka neizdošanās ir mācīšanās process, nevis ļaunums no kā izvairīties nedarot neko. Šovakar droši vien atkal meklēšu kuri no biežākajiem spēļu kompanjoniem ir gatavi uz kādu partiju. Vai divām. Un vēl uz pēdējo.

* Spēles laukumā no vienas komandas mājiņas uz otru ved trīs tornīšu klātas joslas – leja, vidus un augša, taču starp tām ir mežs ar taciņām, kurā apmaldīties vēl trakāk.
** Katram varonim ir četras spējas, viena no tām – vispārākā (ultimate).

Advertisements

Jau kādu laiku ar acs kaktiņiem tiku manījusi šāda nosaukuma ierakstus, kurus, izrādās, aizsāka Spīgana, kad Arets uzaicināja arī mani tādu uzrakstīt. Paldies viņam par to, jo, atšķirībā no Kikas, es bez uzaicinājuma nepārvarētu slinkumu rakstīt, kaut tēma patīk.

Tā kā lielāko daļu grāmatu, kas tiešām mani ir ietekmējušas, es neatceros, jo sāku lasīt sen, un nebija nekādu goodreads, kas palīdzētu zināt lasīto grāmatu autorus un nosaukumus, tad mans saraksts ir vairāk tāds atstāto iespaidu saraksts, varbūt, ne pašu grāmatu (un varbūt ar to arī ir šmaukšanās).

Es sāku ar pasaku grāmatām. Visskaistākā no tām bija par Sniegbaltīti (kuras vienīgais pareizais attēlojums man joprojām šķiet no tās grāmatas, un Disneja interpretācija – diezgan neglīta). Viena no vairāk lasītajām – Milna Vinnijs Pūks. Un interesantākās – daudzās jo daudzās cittautu pasakas. Kā vis-ietekmējušāko nosaukšu to, no kuras man šķiet, ka elfi ir tumši, spēcīgi, noslēpumaini, kaut egoistiski, un līdz ar to fascinē un patīk – stāsts par Tamu Linu no pasaku krājuma Burvju aka.

Ļoti daudz es lasīju zinātniskās fantastikas žanrā, un, šķiet, šeit arī ir visvairāk aizmirsto grāmatu. Bija skaisās, kā Breddberija Pieneņu vīns, vai kāds Sakjo Komacu stāsts par marsiešu Falfa kultūra dūmu ziedu mākslu. Bija interesantās, kā stāsts par vienīgo vietu, kur vēl var nopirkt patiešām īstu mīlestību un stāsts par utopiju, kurā nav noziegumu, jo zādzības nav nelegālas. Un neskaitāmās aizraujošās ar problēmu risināšanu kosmosā, ar robotiem, ar citplanētiešiem. (Mīļākais citplanētietis, šķiet, ir vīriņš ar sešiem pirkstiem un aparātu, kas neitralizē skaņu, arī Sakjo Komacu uzburts.) Vispār fantastikas žanrs man patīk ar to, ka tajā cilvēki aug, kļūst labāki, attīstās. Vai, ja to neadara, acīmredzami nonāk pie skumjām sekām. Līdzīgi kā pasakas, tie apmierina vēlmi pēc taisnīguma, kura pasaulē biežāk nav. Varbūt kā vis-ietekmējušāko varu nosaukt stāstu par zemiešu centieniem iekļūt kaut kādā visuma biedrībā, kuras sūtnim savu spēku viņi demonstrēja džungļos ļoti ātri izveidojot asfaltētu ceļu, uz ko sūtnis atbildēja “parunāsim, kad jūs būsiet spējīgi veikt pretējo procesu”.

Šķiet, ka vienīgā postapokaliptiskā grāmata, ko es esmu lasījusi. Tā pievērsa manu uzmanību tam, cik maz es patiesībā zinu par tehnoloģijām, bez kurām nez vai mācētu dzīvot. (Man šķiet, ka ar lillā vāku, un nosaukumu, kurā ir tumšs, vai meln un tornis vai pils.) Nākamā grāmata šajā kategorijā varētu būt Diana Gabbldon Outlander grāmatu sērija ar ceļošanu laikā, kur starp visu citu arī mazliet tiek izceltas mūsdienīgas zināšanas par medicīnu un higēnu uz pagātnes fona.

Ķīniešu meitenes dienasgrāmata laikā, kad Ķīna nupat kļuvusi atvērtāka. Tradicionāli audzinātā meitene tiek izprecināta ar rietumos par ārstu mācījušos puisi, pēc vecāku norunas. Šī grāmata atklāja man, ka tāda kultūra un uzskatu sistēma, kādā es dzīvoju, nav vienīgā, kurā cilvēki var būt laimīgi.

Bērnu Bībele, jo īsto versiju tā arī neesmu spējīga izlasīt un Dokinsa The God Delusion. Varbūt kaut kur pa vidu šīm var likt Skanošo ciedru, bet varbūt tam pienākas sava kategorija, jo ticējusi Anastasijai neesmu nekad. Tik un tā, tā šķiet ļoti labestīga grāmata.

Vēl ir tā, ka mani ietekmē stāsti, kas mani kaut kā nošausmina. Pie tādiem pieder arī Orvela 1984. Ideja, ka var mainīt cilvēka domas bez viņa piekrišanas, mani joprojām šausmina. Nākamā grāmata šajā kategorijā būtu daudz sliktāk uzrakstītā, bet līdzīgi šausminošā Neuropath by R. Scott Bakker, kas liek aizdomāties par to, cik vispār brīvas izvēles mums ir. Vēl atceros divas jauniešu sērijas grāmatas, vienu par bērna seksuālu izmantošanu un vienu par bulīmiju un anoreksiju. Abas no to meiteņu, kuras to piedzīvo skatu punkta. Tās man ļāva novērtēt savu priviliģēto situāciju, kurā man ne ar ko no tā visa nav jācīnās. Pa daļai šajā, bet varbūt atsevišķā sadaļā būtu grāmatas, kas, pretēji pasakām, parāda skarbo dzīves bezjēdzīgumu. Tur iet visādi Selindžeri, Ievas Melgalves senākie stāsti, kaut kādas tādas lietas.

Un, lai nebeigtu uz tik skumīgas nots, beigšu ar to, ka atkal cenšos lasīt zinātnisko fantastiku, bet mūsdienīgāku. Par radītājiem (Makers by Cory Doctorow), par būtnēm, kas izaugušas (es tā pieņemu) no mūsdienu mākslīgiem intelektiem (Diaspora by Greg Egan). Šīs grāmatas ir pietiekami godīgas attiecībā uz dzīves skarbumu, bet arī rod kādu cerību uz labo cilvēkos, un, kas svarīgāk – ka zinātniskās fantastikas žanrs vēl ir ļoti dzīvs.

Uzdevums tiešām interesants, jo nākas sev atzīt, ka grāmatas, ko gribētos nosaukt, patiesībā vairāk ir rezonējušas ar mani un maniem uzskatiem, nekā tos veidojušas. Un nākas secināt, ka es slikti zinu, ko esmu lasījusi. (Ar goodreads ienākšanu manā dzīvē būs labāk.) Arī pieturēties pie tikai trim nominējamajiem cilvēkiem nav viegli (atzīstos, ka parunājos ar pieciem, un atmetu tos, kurus bija jaun nominējuši citi). Gribu, lai par viņus ietekmējušajām grāmatām uzraksta Sidraba, LaumaPret un Kaspars!

Iemīlēšanās ir, kā jau emocionāla reakcija, neracionāla padarīšana.

Mēs esam kopā tikai trešo nedēļu un viņš jau sāk kļūt prasīgs, bet man šķiet, ka mums varētu izdoties. Pirmās nedēļas piektdienā es tiku aizvesta uz kino, izdancināta, spēlēju novusu un dziedāju karaoki.

Es, protams, runāju par savu jauno darba vietu. Tajā piektdienā bija darbinieku rudens kopsapulce. Bez socializēšanās daļām man patika arī ar darbu saistītās runas. Tas gan manai jomai (programmēšana) tipiski, bet darbā man apkārt ir liels interesantu un patīkamu cilvēku īpatsvars. Viena no svarīgākajām lietām ir progresa sajūta. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit man šķiet, ka solīti pa solītim es kaut ko veidoju un sasniedzu.

Tas, ko daru, veidoju tīkla aplikācijai formiņas java vidē. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit ir lieliski sakonfigurēta izstrādes vide, kas to visu padara pēc sajūtas līdzīgu kā spēlēšanos ar konstruktoriņiem bērnībā.

Ir gan tā, ka projektam ļoti strauji nāk virsū nodošanas termiņš, kas nozīmē, ka nav laika to spēlēšanos tik ļoti izbaudīt, un brīžiem es palieku bez cilvēkiem, kas varētu paskaidrot lietas un brīžiem jūtos malziet slīkstoša darbos. Tam visam par spīti mājās pārnāku laimīga un vēlos mācīties un kļūt labāka speciāliste, un vairāk saprast. Līdz nodošanas termiņam man pat nav iebildumu iet strādāt sestdienās – darbā ir interesanti.

Tā ka vēliet lai manam darbam pret mani ir tādas pašas jūtas (man vēl nav beidzies pārbaudes laiks) un lai mums tiešām izveidojas laimīgas ilgstošas attiecības.

Biju ciemos dzīvoklītī ar krāsns apkuri. Namatēvs taisnojās, ka tā īsti vēl nemāk kurināt un pieminēja tvana gāzi, bet es to neuztvēru tā līdz galam nopietni. Paēdām vakariņas un devāmies gulēt.

Kaut kad vēlu naktī pamodos ar sāpošu galvu, bet norakstīju to uz vēlo gulētiešanu un to, ka braucu ar riteni pietiekami lielu gabalu droši vien nepietiekami paēdusi, izgulējusies, vai kā tā. Domāju, jāmieg ciet. Bet ausīs sīc un dun, un diezgan nejauki sāp, un tomēr, kā es tā tramdīšu namatēvu tādā naktī celties, logu vērt vaļā, nav jau arī silts, tāpēc jau to krāsni vajag. No otras puses, man ir patiešām sūdīgi, cilvēkiem taču pēc būtības jābūt izpalīdzīgiem. Ar mokām izmocīju kaut ko cilvēku valodai līdzīgu, pat tik tālu, ka namatēvs saprata, ka es gribu svaigu gaisu, nevis pretsāpju tabletes.

Pie mēģinājuma celties secināju, ka ļoti reibst galva. Namatēvam arī tā it kā, bet šķita, ka mazāk kā man. Viņš lēnām aizdevās līdz logam un to atvēra. Es mēģināju sekot, bet pāris soļus no loga sapratu, ka tik tālu netikšu, un samērā strauji nogūlos zemē. Atceros domu, ka ja man būs nopietni slikti, taču namatēvs piezvanīs ātrajiem. (Šobrīd es vairs par to nemaz neesmu droša.) Pēc brīža dunoņas un šņākoņas sāku domāt, ka tomēr laikam neesmu vis pie loga, bet gan uz grīdas. Mēģināju jautāt namatēvam, vai tā ir. Viņš domāja, ka es apgalvoju, ka turmpāk gulēšu uz grīdas.

Piecēlos līdz logam. Nosalu. Namatēvs bija aizgājis uz virtuvi uzsmēķēt. Dabūju džemperi un pasalu vēl pie loga. Zilie plankumi pazuda, un es redzēju to, kas pa logu ārā bez ziliem plankumiem. Kad šķita, ka būšu dzīvotāja, devos atpakaļ zem segām. Jutos vainīga, ka esmu piecēlusi un nosaldējusi namatēvu. Apskatījos, ka pulkstenis ir tikai stundu pirms mana paredzētā celšanās laika, un sapratu, ka tiklīdz mazliet apsilšu, došos prom, jo namatēvs bija atkal aizvēris logu un šīberi un man vienkārši bija bail. Atvainojos, ka dodos prom ātrāk kā paredzēts un pateicos par viesmīlību.

Stāsta morāle ir tā, ka tagad esmu dusmīga uz kurināt nepratēju namatēvu, taču atrodoties tur, ciemos, gandrīz zaudēju samaņu tādēļ, ka kautrējos un negribēju celties un saldēt telpu. Tik bezatbildīgiem cilvēkiem vajadzētu uzlikt kaut kādas bīstamības izkārtnes, un es pat neesmu īsti droša, vai runāju par viņu vai par sevi.

Lieliskākais darba pasākums. Satikāmies 10 cilvēki, kas saistīti ar biomedicīnisku paraugu anotēšanas programmu. Pāris cilvēki no malas, pāris izstrādātāji, un pāris cilvēki kaut kur pa vidu. Pasākumu organizēja cilvēks, kas uzaudzis uz tās brīnišķīgās Grieķijas salas, tā ka darba starplaikos rīkotās atrakcijas šķita ļoti autentiskas. Bez tam mūs ļoti labi baroja. Visu laiku garšīgi pārēdos. Mazs sarakstiņš ar palielīšanos, kādas lieliskas lietas es tur darīju:

Peldējos vairāk kā pa ilgiem laikiem (tik sāļā ūdenī vieglāk peldēt, un tik siltā ūdenī vieglāk ieiet).
Ēdu tinteszivi (šķiet, ka pirmo reizi) un astoņkāji (kurš bija garšīgāks par tinteszivi).
Gāju dejot uz klubu ar darba biedriem.
Ēdu svaigu vīģi (šķiet, ka pirmo reizi). Atgādināja ķirbi mazliet. Tikai saldāka.
Ēdu kaktusa augļus. Man mazliet asociējās ar vietējām ērkšķogām tādā ziņā, ka daudz sēkliņu, sulīgs, bet nav nekas pārlieku īpaši garšīgs. Līdzīgs ērkšķogām nav nemaz. Tāds oranžs apaļš auglis maza bērna dūrītes lielumā, ko var ēst, kad izrauj ērkšķus un nomizo. Tad ir tāds lipīgi oranžs auglis ar ļoti daudz maziem cietiem kauliņiem.
Dzēru uzo. Maina garšīguma pakāpi atkarībā no atdzesētības.
Apmeklēju Austrijas princeses māju Korfu. Skaista.
Skulptūra ar dāmu, kas spēlējas ar zosi un mazliet skats uz kāpnēm.
Mazliet paložņāju pa akmeņiem un klintīm un ļoti sagribēju mācīties klinšu kāpšanu.
Paskatījos kā citi lec ūdenī un beigās pati arī saņēmos, gan tikai no laipas, ne no tramplīniem un ne dod dies’ no klintīm, kā daži mani kolēģi.
Klints, augšā zaļumi, no klints lec viens mans kolēģis un gaišzilzaļajā ūdenī peldas vēl divi kolēģi.
Uzrāpos mazliet kalnā, lai paskatītos skaistus skatus uz pludmali.
Priedes zars liecas priekšā skatam uz pludmali un jūru un debesīm.
Stopēju atpakaļ uz pludmali. (Tā skaitās stopēšana, ja apstājas pirmā mašīna un aizved to 3min gabaliņu?)
Sūdzējos par lēno internetu, kaut gan biju ļoti priecīga, ka tāds ir, atšķirībā no Anglijas (tur biju caurbraucot dažas stundas).
Skatījos ātro saulrietu (tāds ir visur tuvāk ekvatoram).

Jāatzīst, ka visas tās izklaides un pierīšanās patīkamas padarīja arī paveikta darba sajūta. Par spīti tam, ka mēs bijām tik daudz un bieži bijām miegaini, brīžiem slikti sapratāmies, tika izstrādāts samērā ticams darba plāns ar konkrētiem uzdevumiem un termiņiem un atbildīgajiem pēc tam, kad bija radusies kāda nebūt vienotāka izpratne par to, kādam tam rīkam būs būt gan no tehnoloģijas gan no lietojamības viedokļa.

Draudzene stāstīja, ka viņa grib puisi, kurš viņu izaicinātu kļūt labākai. Ja mans vīrs nebūtu aizņemts, es varētu viņai ieteikt, jo viņš mani aizveda uz to briesmīgo, briesmīgo vietu.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?

Domāju, kā sataupīt naudu Laba daba biļetei, no kādām baudām atteikties. Pirmā doma – no saldējuma Pols. Rupji rēķinot, man būtu jāatsakās no 50 saldējumiem. Bez tā, ka pat ēdot pa saldējumam dienā man būtu teju divus mēnešus jāiztiek bez, un es nemaz neēdu pa saldējumam dienā, es nezinātu droši, kad ieskaitīt, ka neesmu nopirkusi gribēto Polu. Ja es no rīta gribu Polu un nenopērku, vai pēcpusdienā es gribu to pašu vai jau nākamo Polu?

Tātad jāpapildina lietu, uz ko ietaupīt, saraksts. Pievienoju atteikšanos no sabiedriskā transporta. Tur vismaz var skaidri sarēķināt – uz darbu, no darba – jau divi braucieni. Jāsavāc 60 braucieni un vēl mazliet. Atkal vairāk kā mēnesi jābraukā. Tiesa, kopā ar saldējumiem jau tā cerīgāk, kā arī ir pozitīvs risks pietiekami ilgi braukājot pierast pie tās lietas.

Kādi jums ir ieteikumi?

Pirms diviem gadiem es publiski paziņoju, ka eksistē cilvēks, ar kuru es gribu palikt kopā tā kā pavisam. Nekas nav mainījies, viņš joprojām ir lielisks, un, par spīti tam, ka viņš ir izpelnījies neskaitāmus manus “es tevi vairs nekad neprecēšu”, es joprojām ar viņu gribu palikt uz visiem laikiem. Lai apliecinātu kāds viņš nopietns un cik ļoti par mani rūpējas, lūk bildīte ar mums:

Bez tam, vēl joprojām jūtu neizmērojamu pateicību saviem vedējiem.
Mīļum, nedusmojies, ka es čammājos, šis ir svarīgi :*

“Mēs nepaliksim kopā. Tu zini, ka es no Tevis gribu iet prom. Es Tevi tā arī nekad neesmu iemīlējusi, par spīti visām Tavām lieliskajām īpašībām.” Tā es varētu teikt savam darbam. “Sākās jau ar to, ka es atnācu pie Tevis ar nepareizo attieksmi – ‘es jau tikai pagaidām, kamēr atradīšu kādu labāku’. Tomēr es savā aizņemtībā ar Tevi nevienu citu nemeklēju, un arī nesāku iemīlēt Tevi.”

Ar tādu attieksmi nevar veikties ne mīlestībā ne darbā. Abos gadījumos tad, kad atrod tādu, kas varētu derēt, ir jāstrādā. Un es nedomāju jāpilda pienākumi. Es domāju emocionālo strādāšanu. Ir jāizceļ un jāliela sava partnera labās īpašības, jānovērtē, ka kaitinošo īpašību kopsumma ir mazāka par vērtīgo un labo īpašību kopsummu un, attiecīgi, ar kaitinošajām jāsamierinās. Mīlestībā esmu nonākusi līdz brīdim, kad atsevišķas sliktās īpašības pat patīk, jo atgādina, ka tas mazsvarīgais sīkums ir viena no retajām nepatīkamajām lietām mūsu attiecībās. Darbā, diemžēl, es par to nekad netiku domājusi. Par visu nelāgo bieži īgņojos. Patīkamo nenovērtēju.

“Tas skan novazāti un banāli, bet tā nav Tava vaina, tā ir mana.” Ar darbu kā tādu gan nevar aprunāties, bet jebko ir jauki personificēt, arī abstraktus jēdzienus, kas sevī iekļauj ēku, cilvēkus, pienākumus un citas detaļas. Vismaz no kļūdām mācās. Šobrīd ceru, ka atradīšu citu, ar ko mēģināt vēlreiz jau ar citu attieksmi. Un attieksmi mainīšu arī, ja nāksies palikt šeit.

Saruna lekcijā:
Students: “Briesmīgais pasniedzējs A mums dod apjomīgus mājasdarbus.”
Pasniedzējs: “Viņš dara pareizi, es esmu pārāk liberāls un tāpēc manās lekcijās studenti neko prātīgu nedara.”
Students: “Nav tiesa, jūsu lekcijās studenti piedalās. Pasniedzēja A lekcijās studenti pilda mājas darbus.”
Pasniedzējs: “Mūsu laikā mājas darbus pildīja iepriekšējās lekcijas laikā. Un pasniedzēji bija priecīgi, ka studenti dara lietas soli pirms tam.”
Students: “Es nevaru saprast, kur jūsu laikā cilvēki ņēma motivāciju?”
Pasniedzējs: “Pasniedzējs kliedza.”

(Bonuspunkti par personāžu atpazīšanu.)

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos