You are currently browsing the category archive for the ‘Manas domas’ category.

Man Internetā stāsta, cik labā laikmetā es dzīvoju, ka vairs neesot patriarhālisma seku, ka sievietes uzvedas tā, kā uzvedas (neieņem pietiekami augstus amatus, saņem (droši vien parasa) mazākas algas kā vīrieši, paliek mājās un audzina bērnus) tāpēc, ka viņas tādas piedzimst. Nezinu, kāda es piedzimu, bet es noteikti nejūtos dzīvojam šādā lieliskā pasaulē.

Šis uzskats par to, ka sieviešu un vīriešu domāšana tik ļoti atšķiras, tiek klāstīts no visām malām tiešā veidā, un arī lielākā daļa patērējamās izklaides (grāmatas, filmas, manuprāt, vistrakāk, spēles) rāda vīrieti kā galveno varoni, un sievietes pilda atbalstošās lomas. Es nezinu kā meitenei ir jāaug, lai šo sabiedrības rādīto “sieviete ir vīrieša atbalsts”, “sieviete ir māte” un vēl trakāk “sieviete ir vairāk emocionāla nekā loģiska”1 spētu noturēt pietiekamā attālumā no sevis, lai tas neatstātu iespaidu uz viņas personību.

Pirms kāda laika jutos diezgan lepna, kad sapratu, ka lasītais “sievietes stāsta savu problēmu, lai tiktu uzklausītas; vīrieši stāsta savu problēmu, ja grib palīdzību tās risināšanā” un no tā izrietošās komunikācijas problēmas nav ekskluzīvi divdzimumu starpā, tās pat nav ekskluzīvi izslēdzošas dažādiem cilvēkiem. Es varu ar vienu un to pašu personu reizēm nonākt situācijās, kad viņa “pasūdzēšanāš” man izskatās pēc risināmas problēmas, un es lieku viņam justies slikti cenšoties dot padomus nevietā, un citreiz, ar to pašu cilvēku runājot, nonākt situācijā, kurā viņš izstāsta savu problēmu un es saprotoši māju ar galvu, kaut gan no manis grib padomu. (Un identiski, otra cilvēka reakcijas uz mani abos dažādajos gadījumos.) T.i. man šķita, ka esmu tikusi pāri aizspriedumam, ka sievietēm un vīriešiem ir izteikti atšķirīga domāšana.

Tad pavisam nesen pieķēru sevi kārtējo reizi uzskatot, ka labākais, ko es varu darīt, ir atbalstīt vīrieti viņa centienos. Piefiksēju, ka kaut kādā līmenī vēl uzskatu, ka man pašai nav jāsasniedz nekas būtisks, ka es būšu pildījusi savu misiju vien ar to, ka būšu atbalstījusi vīriešus viņu ceļā uz sasniegumiem. Tā neko sev!

Tas ir kaitīgs uzskats, jo, pirmkārt, es kavēju savu individuālo attīstību pārstājot mācīties, piepūlēties, censties pēc kaut kāda manā uztverē pietiekama līmeņa (ko nosaka vīrieši, jo man kā viņus atbalstošai nav vajadzības zināt vai spēt vairāk kā viņiem). Otrkārt, es kavēju vispārējo progresu ar savu muļķīgo, sabiedrības uzskatu smagi ietekmēto, izvēli darīt mazāk.

Es ceru, ka es tā vairs neuzskatu, un es baidos par to, cik dziļi ir iesakņojies šis “atšķirīgas domāšanas” uzskats, kas dod auglīgu augsni šādam manu motivāciju uz aktīvu rīcību būtiski traucējošai domai. Es neredzu, kā es ar tik ļoti vārdos formulējamu domu esmu varējusi piedzimt, un kā tā man var šķist tik šausminoša (kāpēc lai es sevi tā bremzētu?), ja tā būtu iedzimta.

Tā nav lieta, ko var mainīt vienā valstī izdomājot lietot neitrālus vietniekvārdus mūsu globālās informācijas apmaiņas laikmetā (bet es nesaku, ka to nevajag, ļoti iespējams, ka vajag). Es domāju, ka pat tad, ja no šī brīža uz priekšu puse filmu būtu ar sievietēm galvenajās lomās, universitātēs uzņemtu tā, lai būtu 50:50 dzimumu proporcija un vēl nez ko, paietu ilgs laiks (pāris paaudzes?) pirms tam būtu pietiekams iespaids, jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nesagrozot faktus, vēl ilgi būs vairāk stāstu (vēsturisku vai izdomātu), kuru galvenie varoņi būs vīrieši, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas! Tas nenozīmē, ka mums ir jānoplāta rokas un jāsaka “ko padarīsi, viņas pašas vainīgas” un jāturpina vairot tieši kaitnieciski uzskati. Izaiciniet savus, sev tuvo sieviešu, bet galvenokārt savus uzskatus, un padariet tos labākus!

1 Man neizprotamā “vairāk emocionāls nekā loģisks” ideja droši vien būtu pelnījusi pati savu ieraksu par tās nejēdzīgumu.

Advertisements

Draudzene stāstīja, ka viņa grib puisi, kurš viņu izaicinātu kļūt labākai. Ja mans vīrs nebūtu aizņemts, es varētu viņai ieteikt, jo viņš mani aizveda uz to briesmīgo, briesmīgo vietu.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?

Izlasīju pagaru stāstiņu par suni un ķirzaku, kura mērķis ir ilustrēt, kāpēc priviliģētiem cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņi ir priviliģēti. Mēģināšu īsi atstāstīt šo stāstu.

Kādā mērenās joslas mājā dzīvo suns un ķirzaka. Suns ir ziemeļu suns, huskijs vai kaukāzietis, ar biezu spalvu. Šī māja ir viss, kur viņi abi ir bijuši un ko viņi pazīst. Mājā ir kondicionieris, kuru suns māk lietot, bet ķirzaka ir par mazu, lai to darītu. Suns laiku pa laikam uzliek kondicionieri, lai būtu vēsāks, bet ķirzaciņa salst. Mājā ir arī lampa, zem kuras ķirzaciņa var saritināties un sildīties mazliet, bet ja viņa grib dzīvoties pa māju, tad viņai jāpacieš aukstums, kas viņai ir stipri nepatīkams. Par spīti tam, ka ķirzaciņa nekā citādi nav dzīvojusi, viņai tomēr šķiet, ka visumam nebūtu jābūt tā iekārtotam, un ka viņai vajadzētu varēt justies tik labi kā zem lampas arī citur. Viņa saka sunim, kurš atkal grasās uzslēgt, lai kondicionieris spēcīgāk dzesē “Lūdzu neslēdz, man ir auksti, kad tu ieslēdz kondicionieri.” Suns brīnās un saka, ka viņa runā muļķības, ka nepavisam nav auksti. Ķirzaciņa mēģin teikt ko tādu kā “iedomājies, kā Tev patiktu, ja Tev būtu visu laiku jāsalst?” Un suns viņu nesaprot, jo nekad mūžā nav salis.

Man šis stāsts ļoti patika, jo tas man paskaidroja, kāpēc tad, kad man saka “Kad es biju mazs, es domāju, ka meitenes ir stulbas. Nekas īpaši nav mainījies… 🙂” es sadusmojos, ka tiek propogandēts, ka vīrieši ir gudrāki par sievietēm, bet tas otrs cilvēks nesaprot, par ko es dusmojos, jo viņš nav pamanījis, ka eksakto zinātņu skolu un augstskolu programmās, olimpiādēs un profesijās, kur neder “stulbi” civlēki, sieviešu ir daudz mazāk, nekā vīriešu. Precīzāk sakot, viņu tas neuztrauc personīgi un viņam ir grūti iedomāties, kā tas varētu būt biedējoši sievietei, kas citādi ļoti atbilstu tādām profesijām. Es sapratu, ka es mēģinu kažokainam sunim iestāstīt, ka man salst, bet viņš nezina, ko tas nozīmē salt.

Stāstam ir arī būtiski trūkumi. Pirmkārt, aprakstītajā situācijā sunim jāupurē savas ērtības, lai ķirzaciņa justos labi. Es domāju, ka suns ir pietiekami labsirdīgs, lai ar ķirzaciņu, kas ir viņa vienīgā dzīves biedrene, atrastu kādu kompromisu, bet ideja, ka savu ērtību upurēšana ir vienīgais veids, kā suns var likt ķirzaciņai justies labi, ir biedējoša. Dzīvē, es domāju, tā nav. Noklusēt kādu “cik Tev smuks dupsis” komentāru nevietā, neradīs būtisku diskomfortu sacīt gribētājam, bet sievietei, kurai viņš to gribēja teikt aiztaupīsies neveikla situācija. Ja tiešām smuks, viņš var iepazīties ar viņu tuvāk un pateikt intīmākos apstākļos.

Otrkārt, stāstā ir tikai viens suns un viena ķirzaka. Īstajā dzīvē mūsu (cilvēku) ir ļoti, ļoti daudz. Mēs apvainojamies par visdažādākajām lietām, un, kas vienam šķiet viņa grupu aizvainojoši, citam no tās pašas grupas šķiet smieklīgi. Pie oriģinālā darba ir piemēri, no kuriem sapratu tikai būtību. Ja tu spilgtas un krāsainas lietas sauc par gejiskām, un kāds gejs tev aizrāda, ka bezgaumīgas lietas saukt par gejiskām ir aizvainojoši, varbūt paklausi viņam. Ja tu raksti darbu, kurā vienīgā sieviete ir emocionāla histēriķe, un lasītāja Tev aizrāda, ka tas ir aizvainojoši, notici viņai. Tas, kas oriģinālajā rakstā nav pieminēts, ka varbūt tas viens grupas pārstāvis par attiecīgo tēmu ir pārlieku jūtīgs un neuztver plašāku kontekstu, kurā tu to saki vai raksti. Tā kā mūsu ir daudz, tad tev nav jāpaļaujas uz tikai sevi vai tikai to otru, atrodi citus un pajautā viņu viedokļus.

Jokus pie malas, iedomājaties tādu situāciju. Puisim un meitenei tuvākajā laikā vienīgā iespēja satikties ir darba pusdienu pārtraukumā. Diemžēl, kaut kā tā ir sanācis, meitene ierodas vēlāk, kad puisis jau ir paēdis un gribētu atpakaļ uz darbu. It kā nekas neuzsprāgs, ja viņš tūlīt neies, bet ir pietiekami darbīga diena. Meitene, protams, ir sapīkusi, ka viņa tā aizkavējās, bet viņa saprot, ka puisim būtu laiks doties atpakaļ uz darbu, un viņa tā arī saka: “Ja tev jāiet atpakaļ uz darbu, ej, es saprotu”. Ko darīt puisim?

Prinča baltā zirgā variants būtu atbildēt “Liecies mierā, es daudz labprātāk gribu palikt ar tevi, kamēr tu paēd pusdienas, nekā iet un laicīgāk izdarīt darbu. Es gribētu visu savu laiku veltīt tev.” Kamēr tā ir trakoti glaimojoša un patīkama atbilde, tā ātri apniktu. Protams, pirmajās iemīlēšanās nedēļās un tad pa retam, kad šķiet, ka viņš domā tikai par sevi, kā patīkams pārsteigums, tā ir lieliska atbilde. Bet ikdienā tā šķistu pārspīlēta, neticama. Un galu galā, vai meitene grib būt viss, kas viņam dzīvē notiek?

Neitrālāks variants ir attraukt “Nē, nē, nekas neuzsprāgs bez manis,” vai neko neatbildēt, un palikt. Šim variantam ir daudz mazāk iespēju apnikt, un tas tomēr parāda, ka meitene viņam rūp, vai ne tā? Tam taču būtu jābūt labākam par trešo variantu?

Trešajā variantā puisis iedod ātru buču, novēl labu apetīti, pasaka, cik viņa ir lieliska un aizdodas prom uz darbu. Kāds nelietis, vai viņš nepamana, ka meitene grib ar viņu pavadīt laiku!? Ha! Muļķības. Atšķirībā no otrā puiša, kas pakārtoja savas vajadzības tām, kas it kā ir meitenei, šis puisis ciena savu meiteni pietiekami, lai noticētu tam, ko viņa saka. Šķietami labiņais otrais puisis patiesībā ar savu rīcību parāda “Tu saki, ka tu saproti, bet es neticu, ka tā ir”.

Nezinu, kā citām meitenēm, bet es noteikti izvēlos ikdienai trešo variantu, un saku tikai lietas, ko tiešām domāju. Ja man netic par sapratni attiecībā uz aizņemtību darbā, par ko vēl man netic? Es gribu vīrieti, kas mani ciena pietiekami, lai turētu pie vārda.

Atruna: Tas, ka reizēm otro puisi var interpretēt šādi, nenozīmē, ka tā ir vienmēr. Iespējams, ka lielākoties viņam tiešām nav nekur jāskrien un viņš var pasēdēt ilgāk pusdienās. Tāpat par trešo puisi, var būt, ka viņš nevis saprot savu meiteni, bet viņam tiešām ir steidzami darbi. Domājiet saprātīgi un neielasiet savu puišu darbībās vairāk jēgas un nozīmes, kā tur ir.

Es jau stāstīju, ka man patīk iedomāties, ka lielākā daļa cilvēku ir vairāk vai mazāk loģiski domājoši, grib darīt labus darbus lai cilvēce kopumā progresētu un attīstītos, un visādi citādi ir lieliski. Diemžēl, man ir tendence sevi vērtēt salīdzinot ar citiem. Man cilvēki saka, ka tā nevajagot darīt, bet man nav īsti skaidrs, kā vēl sevi vērtēt, ja ne salīdzinoši, un ar ko gan vēl salīdzināt, ja ne ar citiem cilvēkiem. Problēma rodas, kad es salīdzinu ar šiem lieliskajiem cilvēkiem, ar ko es esmu iedomājusies pasauli pilnu esam. Katrs mans slinkumiņš, katra mana nesavaldība vai jebkurš cits trūkumiņš padara mani sliktāku par tiem cilvēkiem, kuriem es ievēroju tikai labās īpašības un labos darbus un uz kuru trūkumiņiem es pieveru acis vai izdomāju, ka tas nav kukainis bet gan tā tam jābūt.

Biju uz izrādi Ģertrūdes teārtrī Sāra Keina. Tā kā es gribēju uz kaut kādu deju izrādi, tad man ļoti patika. Izrāde sākas ar ļoti asiņainiem skatiem, ja ir kaut drusku iztēles, bet īpaši vairāk runāšanas arī nav. Mūzikas vietā izrādes dalībnieki spēlējas ar elektrisko ģitāru un to aparātiņu, kas var ierakstīt ne garus fragmentus un tad tos atkārtot ciklā. Man patīk elektriskās ģitāras skaņas un patika arī tas, ko viņi darīja, lai gan par mūziku es to nesauktu. Un dejas bija skaistas, lai gan ne daudz – izrāde ir tikai stundu gara. Es teiktu, ka tā ir tāda all you can read into it izrāde.

Viena no jaukām lietām bija tā, ka ar draudzeni, ar ko šo izrādi skatījāmies, pēc tam salīdzinājām to, ko mēs tajā esam saskatījušas. Tā kā ja grasies iet uz šo izrādi, pārstāj lasīt tagad, un tad, kad būsi noskatījies, tad arī vari nākt un salīdzināt. Pilnīgi nopietni. Ja izrādei ir kāds sižets, tad tūlīt es to sākšu stāstīt un izbojāšu tev visu skatīšanās prieku. Bez tam arī radīšu aplamus priekšstatus par to, ko tur var rezdēt. Par to liecina tas, ka pirmajā mēģinājumā rakstīt par šo izrādi, ieraksts sanāca stipri personīgs, emocionāls un nepublicējams.

Izrādes varoņi sāk ar to, ka viņi mēģina izdomāt kā kādu nogalināt, viņiem tas ir tāds kā joks, kā spēle. Jo vardarbīgāk, sāpīgāk upurim un asiņaināk, jo smieklīgāk. Forša spēle. Plūstoši tiek pāriets uz to, ka viens no varoņiem sāk taisīt skaņas ar ģitāru, meitene iznāk priekšplānā un vec ritmisku roku deju (ha, cik kustību, deju ir grūti aprakstīt), kam ar laiku pievienojas arī pēdējais spīdzināšanas ideju ģenerētājs.

Vēl viena spilgta aina ir tāda, ka visi trīs varoņi ir saņēmuši zīmītes, un nevar sadalīt vietas uz dīvāna. Viņi samainās vietām, bīdās viens otram tuvāk vai tālāk, maina sēdēšanas virzienu, sēž uz atzveltnes, guļ uz atzveltnes, grūstās un tramdās. Tad viņi pa vienam iet nost, bet tas, kurš ir palicis uz dīvāna ar lapiņu, turpina ampelēties. Tur (izrādē) ir vēl, bet kā es jau secināju, kustības un darbības ir ļoti grūti aprakstīt, un galu galā, es negribu izstāstīt visas izrādes detaļas. Tikai mazliet ilustrēt, kas ir tas, kur es mēģināju saprast, kas īsti ir tas, kas tur teikts par Sāras dzīvi.

Es nezinu īsti, kur es to ideju esmu ņēmusi, ka mūsu paaudze jūtas bezmērķīga. Pēdējā iterācija pirms izrādes bija man samērā nesaprotams Movie Bob video, kurā Scott Pilgrim viņam šķiet labāks varonis par Expendables varoņiem. Mums nav jācīnās par izdzīvošanu, tāpēc mums ir daudz par daudz laika domāt, kāpēc mums vispār jādzīvo. Ko mums ar savu dzīvi darīt? Kur likt savu enerģiju? Un kā tikt galā ar tādām lietām, kā šķiršanās no drauga, darbs, attiecības?

Man šķita, ka sāpīga šķiršanās ir tas, kas ir noticis ar izrādes varoni, jo viņa pirmā sāka domāt, kā viņa “un tad es viņam ar īlenu” (man šķiet, ka tur īlens gan tieši nebija, bet nu uz to pusi). Un mēs izgāžam savu sāpi vardarbīgos jokos un dusmīgi dejojam. Jā, tad man šķita, ka tā ir tāda mazā ballīte ar ballīšu dinamiku, kur visiem ir grūti vienoties par vienu aktivitāti, tāpēc kāds sāk darīt kaut ko citu, simpatizējošie seko, citi mēģina turpināt darīt iepriekšējo. Tas gan viss ir krietni abstraktāk domāts, laikam. Bet man ir vienkāršs prātiņš, kas visu mēģina uztvert salīdzinoši tieši.

Par lēkāšanu pa dīvāniem mans izteikts viedoklis ir tāds, ka mēs esam izlaidušies. Kad mums iedod kādu uzdevumu, kas mums nešķiet super aizraujošs, tad mums pēkšņi šķiet, ka ir jāizdara vēl daudz jo daudz lietas, kas līdz šim bija varējušas gaidīt. Vēl ja kāds ir tuvumā, tad viņi protams arī traucē. Tikai tad, ja viņi aiziet prom, tad izrādās, ka mēs arī vieni esot tiekam traucēti, un grūstamies un ņemamies un nevaram izdarīt to, kas jādara. Tā lūk, jums blogieraksts no manis, kas nevar nokārtot sesiju.

Īsti nemācēšu pastāstīt, kāda bija deja, bet man ir vēl viena interpretācija, ko gribu pieminēt. Man šķita, ka meitene ar vienu no puišiem ir tā kā attiecībās, tā kā pāris. Tikai meitene visu laiku mēģināja puisi nokaitināt, tā kā izaicināja “nu, cik daudz Tu pacietīsi?” Un tad pēdējā brīdī piekāpās, kļuva laba. Un tad atkal kaitinājās. Pat vairs neatceros, vai puisis uzvedās tāpat, vai viņš tā kā tikai cīnījās ar meitenes uzvedību. Nezkādēļ man šķita, ka tas ir diezgan tipisks attiecību modelis. Ka tad, kad nav skaidrs, ko gribās no dzīves, kad nav dabisku izaicinājumu, tos sāk mākslīgi radīt pats sev un saviem tuvajiem. Tā kā garlaicības kliedēšanai. Bet tā, ka jauku kopdzīvi tā neizveidosi.

PS. Pēc uzrakstīšanas izlasīju arī recenziju. (Patiesībā arī izrādes aprakstu tā kārtīgi izlasīju tikai jau pēc noskatīšanās. Pirms tam mani interesēja tikai tā daļa, ka dejas izrāde.) Es taču teicu, ka man nav taisnība.

Mani mazliet kaitina, kad cilvēki šausminās: “Kādi laiki pienākuši, sēž vienā istabā, bet sarunājas elektroniski!” Tam ir ļoti vienkāršs izskaidrojums. To var izlobīt no, piemēram, šīs runas (var neskatīties):

Puisis runā teju 20 minūtes, bet svarīgākais tajā manuprāt pasakāms pāris teikumos. Viņš runā par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, lai veiktu darbu, un tas ir nepārtraukts laiks. Viņi var paši izvēlēties mazu pārtraukumu (ieelpot svaigu gaisu, palasīt tviteri, iemalkot tēju), bet nelabprātīgi pārtraukumi traucē paveikt darbus.

Viņš ļoti jauki salīzdina darbu ar miegu. Miegam ir fāzes, un ja pārtrauc kādu no pirmajām, nevar vienkārši turpināt gulēt “no tās vietas, kur pārtrauca”, ir atkal jāiziet cauri pirmajām fāzēm, lai tiktu pie izgulēšanās. Mani tas ļoti uzrunāja, jo es varu viegli iedomāties situāciju, kurā es mēģinu saprast kādu uzdevumu, lai varētu sākt domāt, kā viņu risināt, un tieku pārtraukta, un tad man jāsāk uzdevumu lasīt no sākuma.

Ar lasīšanu tas vispār ir ļoti izteikti, nav dabiski pārtraukt lasīt teikuma vidū, parunāties ar kādu, un turpināt lasīt teikumu. Tomēr tad, ja kāds sāk runāt ar tevi, notiek viens no diviem:

  • tu turpini lasīt, bet īsti nedzirdi, ko tev saka, un tas, kurš mēģināja ar tevi runāt apvainojas;
  • tu klausies, ko tev saka, un pazaudē lasīšanas pavedienu, un tad lasi no pēdējās vietas, ko atceries, ka esi lasījis.
  • Nekāda elektroniskā saziņa to nevar izdarīt. Mazs paziņojums stūrītī vai plinkšķītis ļauj piefiksēt, ka vēlāk būs jātiek galā arī ar saziņu, bet nepārtrauc domu pavedienu.

    Tā kā, ja jūs gribat šausmināties, ka cilvēki vienā telpā sazinās elektroniski, dariet to elektroniski.

    Man biežāk kaut ko lasot vai citādi uzzinot ir sajūta, ka es to jau zināju, tikai biju piemirsusi. (Patiesībā diezgan mulsinoša sajūta, jo es nesaprotu, vai man vienkārši ir ļoti dzīva iztēle, vai es tiešām esmu tik izglītota un aizmāršīga.) Tomēr pa reizei gadās arī, ka kaut kas, kam it kā būtu jābūt jau zināmam, kas pēkšņi kļūst skaidrs (un tad es to pamanu visās malās). Šoreiz tā gadījās ar feminisma ideju un jēgu*.

    Izlasīju (pagaro) kādas mazohistes atskārsmi par to, ka viņa tāda ir. Kamēr viņas baudas gūšanas paņēmieni man pašai nešķiet piemēroti, man šķiet pilnīgi pareizi un vienlīdzīgi, ka viņai tie tādi var šķist. Man no visa garā raksta visvairāk patika viena rindkopa (spoileris, ja grasies lasīt visu rakstu):

    I’d feared that I was damaged, that there was something deeply broken in me. I’d wildly guessed that I’d suffered trauma and repressed the memories. But if my mother—one of the most independent, feminist women I’ve ever met—could reconcile BDSM, then I knew I could. And if she was into BDSM herself, then rather than viewing my proclivities as damage, I could see them as something intrinsic we shared.

    Raksts ieķērās man domās, jo autore man šķiet stipra un pati sev saimnieces lai gan gūst baudu no pakļaušanās. Man šķiet, ka iepriekš nebiju sapratusi, cik patiesi un vienkārši tas ir, atcerējos tikai to, ka tas ir iespaidīgi.

    Kopš puputrīces (boobquake) lasu Jen McCreight blogu. Viņa laiku pa laikam runā par feminismu (kā nekā, jaunā feministe, taču). Viņa kritizē gan stereotipu, ka feministes nav seksīgas, gan autores – feministes, kas izturās tā, it kā sievietēm nepiedienās būt seksīgām publiski. Tomēr kaut kā man nebija tās sajūtas, ka es mācētu pati atšķirt, kas, manuprāt, ir pareizi, un kas – nē (attiecībā uz dzimumu vienlīdzību).

    Vēl Jen man ierādīja apburošās Violet Blue blogu (NSFW, jo #pupi (un erotisku grāmatu vāki un taml.)). Es jūtos priecīga, ka man ir iespēja visu to izpētīt vismaz tagad, un vēlos, kaut man būtu bijusi iespēja to izpētīt kādus 5 gadus atpakaļ. Un arī šajā gadījumā bija tā, ka mana ierastā domāšana par sieviešu tiesībām nesaklikšķinājās ar to, kāds ir Violet Blue tēls.

    Mazliet domās bija ieķērušās arī Femen meitenes. Jāatzīst, viņu darbībās nebiju iedziļinājusies, tikai tā virspusēji – nez, vai tā ir pareizā pieeja protestēt pret sieviešu ķermeņu izmantošanu izmantojot sieviešu ķermeņus? Tad Violet Blue par viņām uzrakstīja, un es gandrīz jutos, ka saprotu, ko īsti nozīmē vienlīdzība.

    Some readers might find it at odds for me to be posting positive about FEMEN because they do state that they are anti-porn and anti-sex work — but, this is one time I think reading the subtleties and looking at the cultural issues are important.

    Tā ir gudra sieviete. Kad es izaugšu, es ceru būt tikpat gudra un pašpārliecināta un seksīga.

    Un visbeidzot Jen nocitēja (un papildināja) diezgan ideālu feminisma skaidrojumu ar pietiekami daudz piemēriem, lai man pielektu.

    Feminism is about choice. [..]

    Feminism (at least my brand) doesn’t oppose sexiness, but it opposes compulsory sexiness.

    It’s the difference between putting on makeup to look like your slutty fantasy, and putting on makeup to leave the house. [..]

    And I’d add that the opposite is also true. It’s the difference between dressing modestly because it’s comfortable or keeps you warm, and dressing modestly to avoid being jailed or raped because you were “asking for it.” [..]

    Compulsory anti-sexiness is not the solution to compulsory sexiness. There’s not one right way to be a woman.

    Femen meitenes dara pareizi, jo tas, ko viņas dara, ir viņu brīva izvēle, viņu pašu seksualitāte, nevis apstākļu vai citu attieksmes uzspiestas. Sievietei (tāpat kā vīrietim) ir tiesības izvēlēties kā ģērbties un izskatīties, ar ko nodarboties, kā atpūsties. To visu rakstot man šķiet mazliet jokaini, ka tas viss jau ir bijis teikts tik daudz reižu, bet vajadzēja kaut kādus stāstus, kas pasautējās manu domu fonā, lai man rastos sajūta, ka es to beidzot saprotu.

    *Šī ir tikai mana izpratne par aprakstītajiem piemēriem. Es saprotu, ka nav nekādu tādu tīru “patiesību” vai “pareizi”, un ka lietas, kas vienai šķiet brīva izvēle, citai šķiet aizvainojošs pazemojums. Varbūt saņemšos kādreiz arī uzrakstīt par lietām, par kurām manas domas nesakrīt ar Violet un Jen.

    Šodien izlasīju garu rakstu, uz kuru mani aizvilināja ar tekstu, ka bērni nedarot vecākus laimīgus. Pats raksts gan ir stipri divdomīgāks, kā nosaukums “līksmība ir, jautrības nav” liecina. Tas sākas ar diezgan drūmām ainām vecāku ikdienas dzīvē, jo bērni, izrādās, ir ļoti kaitinoši. Visu laiku. Un ļoti daudz kas ir jādara. Viens piemērs bija, ka māmiņa atgriežoties mājās priecājas par idillisko ainiņu, ka viņas bērnelis ierauga viņu un metas viņai pretī prom no auklītes, nu gluži kā varētu iedomāties, kā ir ar bērniem. Tikai laimes brīdis īss, jo bērnelis kaut ko salauzis, un kamēr tas tiek labots, kļūst nepacietīgs un atkal sāk ārdīties.

    Būtībā patīkami brīdinošs raksts. Par spīti tam, ka reizēm esmu pieskatījusi mazus radiniekus un viņi ir paspējuši mani nokaitināt, izvest no pacietības, nogurdināt un visādi citādi nomocīt, man šķiet, ka bērni ir jauki. Lielākoties bērnus es redzu tikai smaidošu māmiņu bildēs, un ballītēs, kur arī lielākoties visi ir priecīgi un smaidīgi. Tā līdz galam nepielec, kāds darbs un mocības tie mazie jaukumiņi tomēr ir.

    Mazliet biju dzirdējusi arī to, ka bērna ierašanās apgrūtina pāra attiecības. Arī par to tika atgādināts rakstā, ieskaitot to, ka tas nav tikai vienā līmenī. Bez tā, ka otrs vairāk uzmanības pievērš atvasei, un pirmais paliek uzmanības bešā, vēl ir arī jau tā uzvilkti nervi, uz kuru rēķina ir daudz vieglāk sakašķēties. Un kur nu vēl tas, ka vispār ir jauns temats (bērns, viņa audzināšana), par ko nu kļūst daudz aktuālāk strīdēties.

    Atkārtojot iemeslus, kāpēc bērni nepadara laimīgus, sāk šķist, ka varbūt ir vērts lasīt garu rakstu kaut vai tādēļ, lai katru no viņiem atcerētos. Un nē, es to nedomāju kā dzimstības regulēšanas paņēmienu, kaut gan varbūt kādam noder. Man gudri vīri māca (nu labi, viens gudrs vīrs), ka laimes atslēga ir nesacerēties. Pagaidām mana pieredze to ļoti apstiprina. Ja grib skatīties filmu – labāk negaidīt, ka tā būs meistardarbs un pārspēs visu līdz šim redzēto. Ja uz laiku aizbrauc prom no vīra, labāk negaidīt, ka atbraucot viss būs ideāli, “jo mēs taču esam tik ļoti noilgojušies viens pēc otra”. Tas gan, bet jūs arī esat atraduši no kopā būšanas ikdienā, un tas rada gan sīkus, bet tomēr, robiņus, kas atkal jāpieradina, jāpiegludina.

    Atgriežoties pie raksta par to, ka bērni ir ne tikai laime un prieks, bet arī papildus uzdevumi un satraukumi, tur bija tā divdomība. Proti, ja uzdod jautājums par to, cik laimīgi vecāki jūtas ikdienā salīdzinot ar cilvēkiem bez bērniem, tad laimīgāki ir otrie. Jautājumu piemēri rakstā ir: Vai esat nesen jutis nepārvaramas grūtības? Vai jūtaties nepārtraukti noslogots? Vai satraukumu dēļ neizguļaties? It kā vecāki uz visiem jautājumiem atbildot “jā”. Bet tad, ja mēģina novērtēt gandarījumu, ko sniedz bērnu audzināšana, tad laimīgāki izskatās tie, kam bērni ir. Piemēru jautājumi ir: Vai jums ir laba ēstgriba? Vai jūtaties grūtsirdīgi? Vai jūtaties vientuļi? Vai jums ir grūti sākt darboties?

    Raksta autori secina, ka tas ir teju filozofisks jautājums: vai izvēlēties palikt bez bērniem un justies brīvāk un labāk savā ikdienā, vai tikt pie bērniem un ikdienišķiem satraukumiem, lai pa retam varētu sajust gandarījumu, kāda ne-vecākiem varbūt nav. Jāatzīst ka laikā, kad man vairāk par visu gribētos būt paralēli vismaz divreiz, lai varētu izvēlēties gan mācīties, gan kļūt par māmiņu (un nē, ne abus reizē, jo tad nevienam nepietiks manas uzmanības), šāds “ha, izdomā pats” secinājums nepalīzd. Atliek cerēt, ka paspēšu abus (un ja tikšu līdz bērniem, atcerēšos, ka tie nav varavīksnes kakājoši enģelīši).

    Vakar klausījos lielisku runu paralēli zīmējot kārtējo permutāciju bildīti. Es viņu atradu pie burvīgās Jen, kuru es atklāju dēļ Boobquake. Un kā Jen saka, arī man tas video nešķita stundu garš, jo tas bija ļoti aizraujošs.


    Sakarā ar neseno viesošanos pie Igaunijas skeptiķiem, man šī runa šķita būtiska domājot par Latvijas skeptiķu biedrības veidošanu. Bez tam, liela daļa no tā, par ko viņa runā attiecās pat uz kompānijām, kas algo darbiniekus, uz būtībā jebkuru kontekstu, kādā cilvēki savstarpēji komunicē. Bet tikpat ļoti mani dažas vairākas lietas uzrunāja personīgi.

    Lai uzskaitītu visus veidus, kā tā runa mani uzrunāja, man šķiet, es vienkārši pārstāstītu visu runu. Bet tā runa mani pamudināja ielikt (vismaz pagaidām) atklāšanās vai atzīšanās (Out campaign) A burtiņu, kurš attiecīgi manuprāt nozīmē gan agnostiķis, gan ateists. Tiesa gan Latvijā es jūtos lieliski, jo es satieku vairāk Ateistu nekā ticīgo. Būtībā es vairāk uztraucos par to, vai ticīgie starp maniem draugiem jūtās labi, un nezinu kāpēc, man šķiet, ka tas, ka es atklāti pasaku, ka es neticu dieviem, ļaus viņiem atklāti pateikt, ka viņi tic.

    Viņa runā par diskrimināciju pēc dzimuma un rases, ko es Latvijā neesmu daudz manījusi. Tiesa, viņa tieši par to runā, ka tas viss notiek nemanāmi. Un es neesmu mēģinājusi dabūt darbu tik daudz, lai justu, ka manā vietā vienmēr pieņem vīriešus, vai kaut kā tā. Tas, ko es esmu jutusi, ir diskriminācija pret tautību. Un tas ir tas, par ko es joprojām domāju, kā es diskriminēju pēc tautības un cik tas ir pamatoti. Cik viegli es iejustos grupā, kur būtu dažādu tautību cilvēki, un kā es ļautu iejusties viņiem.

    Un man patika, ka viņa pieminēja arī to, ka ir cilvēki, kam patīk būt atšķirīgajā, malējā grupā. Es, piemēram, joprojām pārdzīvoju, ka es Jen blogu atklāju tikai pēc Boobquake, nevis pirms, kurā gadījumā es būtu mazākajā Jen lasītjāju grupā. Un man patika, ka Greta pieminēja, ka ir cilvēki, kam patīk dažādi izrādīt savus uzskatus (skaļi un dusmīgi, vai klusiņām un pēc iespējas maigāk un racionālāk), un es vairs nejūtos slikti, ka man nepatīk strīdēties ar svešiem.

    Noteikti noklausieties to runu. Varbūt jūs neuzrunās tik daudz kas, kas mani uzrunāja, bet tās ir lietas, par ko ir jādomā un jāzina.

    Paglaimo man!

    Tas, kas saiet 140 simbolos