You are currently browsing the category archive for the ‘Uncategorized’ category.

“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi

Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).

Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.

Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.

Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.

Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.

Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.

* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.

Advertisements

Man atrakstīja:

ir tādi brīži, kad tu saproti, ka viss notiek pa īstam
ka šitā ir tagad dzīve
un ka citas nebūs
un ka patiesa ir nāve
un patiesa ir mīlestība
un viss tas tiešām eksistē

Es samulsu, un nezināju, ko atbildēt. Man tie nav brīži. Vai tie ir brīži kā punkti, kas veido taisni.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ļoti smagi kritizē pašpalīdzības literatūru, bet es no sava pašpalīdzības grāmatu un produktivitātes blogu lasīšanas perioda jūtos guvusi pāris vērtīgas atziņas. Iespējams, ka es tās būtu varējusi gūt arī no citiem resursiem, piemēram no grāmatas, ko saucu par vienu no savām mīļākajām, kur Lazarus Long māca saviem aizbilstamajiem vienmēr atrast laiku tam, kas viņiem dzīvē ir svarīgākais.

Viena no lietām, ko es jūtos apguvusi, ir apziņa, ka “šitā tagad ir dzīve”, un ka man tā ir jāizbauda, kamēr tā notiek. Nē, tas ne tuvu nenozīmē, ka man ir jāieslīgst absolūtā bohēmismā un jāaizmirst nākotne. Arī nākotnē man mana dzīve būs jābauda, un man nav mājās portreta, ar kuru notiek manas neapdomības sekas. Bez tam, es par to nebiju iedomājusies agrāk, bet lai justos apmierināts ar sevi, cilvēkam ir jābūt produktīvam. Diemžēl, ne vienmēr ir skaidrs, kā šīs lietas (baudīšanu un būšanu produktīvai) apvienot.

Viens no iemesliem, kāpēc es netiku galā ar universitāti un darbu reizē, bija sliktā pašsajūta, kas radās, jo visu laiku nepietika laika ar visu tikt galā, es visu laiku atpaliku no iecerētajiem darbiem. Es aizgāju no turienes uz savu jauno lielisko darbu vienu pašu. Pašsajūta uzlabojās. Kad es jutos tiekam galā ar darbu, atradu vienu tādu kā saistītu hobiju, kurā iesaistīties, lai nenokļūtu atkal situācijā, kurā es netieku galā ar darbiem, ko esmu uzņēmusies. Un tad es sapazinos ar cilvēkiem, kuri mani iedvesmoja uzņemties visādas daudz interesantas lietas. Un nupat es esmu tikusi daudz par tuvu tai robežai, kur mani nomāc “es ar to netieku galā” sajūtai.

Man saka, ka es atradīšot savu darbu intensitāti, ka man esot jādara tikai lietas, kas man šķiet interesantas. Kā tad! Atlasot lietas pēc kritērija “interesantas”, vai liekot klāt kritērijus “vērtīgas” un “es spēju darīt”, un vēl citus, tās tik un tā ir vairāk, nekā man ir laika. Mana pieeja šai problēmai pirms es satiku iedvesmojošos cilvēkus, bija apzināties savus laika ierobežojumus vispirms, un pakļaut savas intereses tiem. Pa daļai tā kā mākslīgi slāpēt savu zinātkāri, savas labsajūtas vārdā. Ar iedvesmojošajiem cilvēkiem zinātkāre ir mazliet eksplodējusi.

Es sāku šo rakstīt ar domu, ka tas viss veido jautājumu, kā tad labāk – ļaut vaļu zinātkārei, censties izdarīt pēc iespējas visu, un pārdzīvot, ka tas neizdodas, vai slāpēt savas intereses tādēļ, lai tiktu galā ar savu dzīvi un darbiem, taču līdz beigām tiekot secinu, ka tas ir aplams jautājums. Tomēr problēma man paliek – kā atrast lielisko līdzsvaru, kurā es jūtos pietiekami labi, bet turpinu sevi izaicināt un izdarīt maksimāli daudz.

Runājot par iecietību, man bieži ir grūtāk pieņemt lietas, ko es nesaprotu. Lai saprastu, ir jāuzdod jautājumi. Par spīti tam, ka “nav muļķīgu jautājumu” ir dzirdēta frāze, diemžēl “kā to var nezināt” ir dzirdēta atbilde uz pārāk daudziem jautājumiem. Parastajā veidā. Mūsdienās ir tik daudz visa kā, ko zināt, ka itin viegli var zināt daudz kaut kādas lietas, un nezināt vēl sasodīti daudz vairāk citas. Un var vienkārši nezināt daudz, jo līdz šim nav gadījies iespējas, vajadzības vai motivācijas kaut ko apgūt.

Manuprāt kultūra, kurā jautājumi ir gaidīti, būtu vienīgā pareizā kultūra. Un ar “gaidīti” es domāju tiktu atbildēti pēc labākās sirdsapziņas ņemot vērā jautātāja priekšzināšanas, vai to trūkumu, nevis liekot viņam par tiem justies slikti. Varu atzīties, ka tā uzskatu, jo šādu attieksmi izbaudu no draugiem. Paldies viņiem par to!

Jāatzīst, ka pašai tas ne vienmēr izdodas. Ja pieķeru sevi noreaģējam uz jautājumu ar pārsteigumu, ka tas nav vispārzināms, cenšos to vērst par labu, atzīt, ka tā ir mana kļūda iedomāties, ka kaut kas, kas man ir sen zināms, vai bieži vajadzīgs, un tādēļ to atceros, tāds ir visiem. Ja pieķer mani tā uzvedoties, lūdzu aizrādi man, centīšos laboties.

Sarunā draudzene teica “ja cilvēki zinātu mīlestības formulu, visi būtu daudz laimīgāki.” Es sāku domāt, kā es to redzu. Esmu stipri pārliecināta, ka savstarpēja mīlestība ir atkarīga no pašiem iesaistītajiem daudz lielākā mērā, nekā varētu domāt no romantiskām komēdijām un lubu romāniem. Man pašā attiecību sākumā nebija tās pārliecības, ka “viņš ir īstais”, bez kuras it kā neesot. Toties ar katrām kopīgi pārvarētām grūtībām un katru kopīgi atrisinātu uzdevumu šī sajūta parādījās un nostiprinājās ar katru reizi arvien vairāk. Tas, kas mani par to pārliecināja, bija viņa vērtību sistēma.

Katram cilvēkam ir kādas vērtības un pārliecības par dažādiem jautājumiem. Piemēram, patīk tomātmaizes, ikdienā klausās elektronisko mūziku, netic ekstrasensiem. Šīm dažādajām vērtībām ir dažādi svarīgumi. Var būt patiesībā diezgan vienalga, ko ēd, var būt vienalga, ko ēd otrs, ka tik ļauj pašam ēst, ko gribas, un var būt stingra pārliecība, ka ēšana ir kopīgs pasākums, kurā visi ēd vienu un to pašu. Līdzīgi var būt ar politiskiem, ētikas, māņticības, jautājumiem, mājas uzturēšanau, bērnu audzināšanu, savstarpēju atklātību un vēl nezcik jomām, ko es nespēju iedomāties. Svarīgās vērtības mēdz būt stabilākas par mazāk svarīgajām, jo ir rūpīgāk pārdomātas, kā tam arī vajag būt. Mazāk svarīgās var pie iegribas nomainīties. Viegli redzēt, ka cilvēkiem, kuru vērtību svarīgumi sakrīt, attiecības būs stabilākas par tādiem, kam atšķiras. Ja otrs pārmaiņus ļoti novērtēs un tad pilnīgi ignorēs pirmā rūpīgi gatavotās ēdienreizes, pirmais pārmaiņus jutīsies novērtēts un aizvainots, bet otrais nesapratīs, par ko pirmais apvainojas. Turpretī pārliecināts veģetārietis ar pārliecinātu gaļēdāju būs stabilā konflikta stāvoklī.

Cilvēkiem, kuru svarīgās vērtības sakrīt, t.i. gan pašas vērtības sakrīt, gan to svarīgumi sakrīt, izpildās mīlestības priekšnosacījumi: saskaņa sadzīvojot un savstarpēja cieņa. Tādēļ ir būtiski apzināties savas vērtības, to hierarhiju un pat saveidot sev sistēmu, kura palīdz tikt galā ar jauniem jautājumiem. Un ne mazāk būtiski ir visu laiku pārskatīt savas vērtības un zināt, ja kaut kas mainās, kļūst svarīgāks vai mazāk svarīgs un par to informēt arī citus, kam tas ir būtiski.

Mani blogi man izrādās vietas, kur es vienas un tās pašas lietas saku atkal un atkal, jo tās ir tās lietas, kas man tiešām sāp. Es jau esmu skumusi par to, kā man nepatīk kļūdīties, bet es atkal pie tā nonāku.

Pirmajā lomu spēļu žanra videospēlē, ko es atceros sevi mēģinām spēlēt (Fallout), es netiku tālāk par sākuma atrašanās vietu, jo es vienkārši nepamēģināju aiziet tālāk par to, kas redzams vienā ekrānā. Es baidos darīt lietas, kuru rezultātus es nevaru paredzēt.

Klausos ierakstu, kurā no tiek saruna ar servera programmas (Ruby on Rails) izstrādātāju (t.i. man autoritāti, jo cilvēks ar pieredzi tik daudz reižu lielāku par mani, ka ne vien var izstrādāt interneta aplikācijas, bet tās pietiekami labi saprast un abstrahēt, lai spētu veidot rīku, kas tās darbina). Viņš strīdējās, ka ir neproduktīvi runāt par abstraktiem “pareizajiem veidiem” kā darīt lietas, jo visas idejas par to, kā lietas vajadzētu vai nevajadzētu darīt, ir jāapskata ar konkrētiem [koda] piemēriem no dzīves. Viņš apgalvoja, ka pareizais veids, kā iemācīties kaut ko darīt, ir vispirms izdarīt nepareizi, lai saprastu, kāpēc tas ir nepareizi, kā tas sāp.

Man pat skatoties, kā citi spēlē videospēli (Prince of Persia), kuru iesaka cilvēkiem, kas nav izauguši tās spēlējot, jo šī spēle nesoda par kļūdīšanos, šķiet “kādas muļķības, tas ir briesmīgi aizlekt tur garām, jo tad tu uzzini, ka tu esi aizlēcis garām”. Tomēr pašai spēlējot, kaut arī manā spēlē pēc kļūdām ir jāpagaida kāds brīdis, kamēr spēle ielādējas no pēdējās saglabātās vietas, man tas netraucē. Man vajadzētu pierast pie tā, ka kļūdīšanās netraucē.

Tā kā es cenšos izvairīties no kļūdīšanās, tāpēc, ka es gribu paredzēt rezultātus tam, ko es daru, es neesmu tas, kas es gribu būt. Viss, ko es varu darīt, ir apskatīties koda paraudziņus, par kuriem es zinu, ko tie dara, un pielāgot tos savām vajadzībām, respektīvi, būt koda mērkaķītis. Bet es gribu spēt izdomāt jaunas lietas. Tādas, ko var izdomāt tikai pamēģinot kaut ko, ko neviens vēl nav mēģinājis. Un darot to atkal un atkal, kamēr tā vairs nav kļūda.

Tā es šodien arī neko neuzrakstīju, tikai izlasīju ļoti daudz apšaubāmas nepieciešamības lasāmā, jo diezin vai atsauces uz manu šodienas lasīto kāds mētās citviet jaunu lasāmvielu komentāros.

Mana arvien vairāk iemīļotā blogere Jen McCreight nesen rakstīja, ka viņa savā jaunajā dzīvesvietā un nupat iesāktajā maģistra programmā jūtoties “neticami dumja, nomākta un nesagatavota”. Viņu piemeklējis viltvāržu sindroms. Es par to lasīju, lasīju, un nevaru izdomāt, vai man tāds piemīt vai nē.

Patiesībā labāks jautājums ir, ko no tā var mācīties, jo protams, ka uznāk brīži, kad šķiet, ka es nekad neko nesasniegšu un ka visi citi ir gudrāki, labāki un prasmīgāki par mani, izņemot tos, kas nav konkurenti (jo mācās vai darbojās citās jomās). Pat tad, ja racionāli ir zināms, ka tā nav.

Interesanti, ka tas ir tipiski eksakto zinātņu studentiem. Vai frizieri nekad nepārdzīvo, ka noteikti ir kāds cits, kas labāk novērtētu, kas labāk izskatās šim cilvēkam, un labāk saprastu, ko īsti gribēja tas otrs? Ja ne, tas varētu būt iemesls pārdomāt profesijas izvēli, jo kas to zina, vai viens zinātnieciņš var kādreiz sajusties pietiekami apmierināts ar savu darbu.

Pieņemot, ka profesija nav mainīta, ir jāturpina darboties ignorējot sajūtas par savu neadekvātumu. Ja ar to nepietiek, var mēģināt piefiksēt gadījumus, kad tiek izteikti komplimenti, kad tas, par ko vaino sevi, izrādās neietekmējami apstākļi, un visādus citādus pierādījumus, ka nav tik slikti, kā šķiet. Un galu galā, var mēģināt par to runāties ar citiem. Varbūt izrādīsies, ka viņi arī pietiekami bieži jūtas apjukuši, vai, ja ne, varbūt viņi var ko labu paskaidrot vai iemācīt.

Lielākoties es nesaprotu, kāpēc ir tā, ka sievietes viņas grib. Ir diezgan viegli saprast, ka varētu būt jauki saņemt randiņā puķi, un tad mājās rūpīgi ielikt to puķi vāzē, un tas atgādina par patīkamo randiņu, un pēc tam vēl dažas dienas puķe labi izskatās un smaržo un atsauc patīkamas atmiņas. Bet pilnīgi un galīgi nesaprotu, kā var gribēt daudz puķes. Un es esmu dzirdējusi, ka meitene grib saņemt daudz puķes uz savu izlaidumu.

Viss ar ko man puķes asociējas ir daudz papildus darba un dažas neērtības. Pat tajā randiņā ar vienīgo puķi, tā visu laiku ir jānes rokā, bet es gribu, lai man ir brīvas rokas! Un par puķu klēpju transportēšanas neērtībām man šķiet man nav jāizsakās. Protams, ka arī tā viena puķe jāmēģina transportēt pēc iespējas nenovītinot.

Pēc tam, kad esi izstaigājies, izfotografējies, izsvinējies, visu laiku stiepjot to klēpi, tu atnācis mājās gribētu atpūsties, bet kas tev deva? Tagad vari ķerties pie piemērotu vāžu meklēšanas, kātu apgriežanas, un novietošanas uz atbilstošām virsmām, ja tādas, protams, ir. Ja nav, ceri, ka šoreiz neapgāzīsi un nesaplēsīsi nevienu vāzi.

Un protams, ka pēc pāris dienām rūpīgas ūdens līmeņa pieskatīšanas, savītušo lapiņu izķeršanas un varbūt nedaudz patīkami smaržojošas istabas baudīšanas, ir jācīnās ar to, ka tie pušķi neiet vis miskastē, bet atstāj glumus kātus ārā, ka miskasti pat īsti negribās vērt ciet, lai nesasmērētu vāku, un pie tam tā tūlīt arī jānes laukā, jo nu ir pilna. Kā arī vari priecīgi un laimīgi mazgāt vāzes, kuru formas parasti ir tik ērtas izmazgāšanai, un nekādas nogulsnes nepaliek nekur zem šaurumiem… vai tieši otrādi, kā nu gadās.

Labi, tas ir tas, kā es to redzu, ir arī cilvēki, kam tas viss šķiet “šņik, šķik, apgriež kātus un iemet vāzē” un “vienkārši, kad novīst uzreiz izmet”, un kas tajā visā nesaredz tās bezjēdzīgās pūles, ko es. Bet puķēm ir arī citi mīnusi. Ja vien tu neaudzē puķes, ko grasies dāvināt, pats (un tad tu vari kādu apdāvināt tikai tad, kad tās puķes ir tiko uzziedējušas, vai kā nu tur t.i. tad, kad puķēm ir labi, nevis tad, kad vajag apdāvināmajam), bet pērc veikalā, ir visai grūti uzminēt, cik ilgi viņas izturēs, un tas prieciņš saņēmējam mazinās no dažām dienām uz pavisam īsu laiku.

To visu pateikusi atzīšos, ka viena no romantiskākajām dāvanām, ko esmu saņēmusi ir puķīte. Mēs pastaigājāmies kaut kur, kad mani paaicināja nostāk no ceļa, un uzdāvināja man skaistu, zilu puķīti, un tā man viņa ir palikusi uzdāvināta, iespējams, ka jau pavairojusies par vairākām puķītēm, vai pat pļavu, un palikusi atmiņā kā skaista, trausla, smaržīga un visādi citādi patīkama dāvana.

Es jau reiz rakstīju, kā man nepatīk, ka visur jāmeklē pelēkais vidusceļš (jo reti kas ir tikai melns vai tikai balts). Nupat ieskrēju pāris piemēros, kur kaut kādas galējības mani moka un man šķiet, ka es nedaru labi, vai pat nevaru izdarīt labi, jo tūlīt kāda no galējībām mani apēdīs.

Par savu tēriņu organizēšanu, piemēram. Ir labi zināms, pēc nesenajiem notikumiem, ka ir slikti dzīvot pāri savām iespējām un ņemt kredītus, ko nevar atļauties, un tērēt lielas summas uz ko mazsvarīgu. Attiecīgi ļoti gribās iekrāt kādu naudu nebaltām dienām, neņemt kredītus, un vispār.

Bet no otras puses, ir taču jādzīvo šodien tā kā gribās, nevis jācer, ka tā dzīvošu kādā mistiskā nākotnē. Un vispār, kredīti ir labi ekonomikai, ja tos ņem prātīgi. Bet tas nemaina manu satraukto prātu, kas pie katra pirkuma vai tēriņa agonizē, vai to nopērkot es nešķērdēšos, un ja es nenopirkšu, vai es dzīvoju šodienai.

Rakstu diplomdarbu, kur arī mokos starp divām galējībām. No vienas puses matemātika var būt ļoti lakoniska un precīza. Bet ar tādu īsu simbolu rindiņu var būt pateikta sarežģīta doma, un es, viens cilvēks, mokos ilgi un dikti, kamēr saprotu, ko ar to ir domāts pateikt. Tad kļūst baisi, kad mēģinu sākt domāt par to, kā to pateikt citādāk.

Un no otras puses, ja tās domas pietiekoši nesakoncentrē, un ap idejām ir pārāk daudz teksta, tad atkal kļūst grūti uztvert ideju, jo prāts kaut kur aizklīst, un nepiefiksē, kurā brīdī tam sāk teikt kaut ko sakarīgu. Un tā nu es mokos neuzrakstīt par daudz, bet pati saprast, ko es rakstu.

Vakar pusdienojot Dadā pārņēma dīvaina sajūta. Skan mūzika, es dungoju līdzi pazīstamo melodiju, bet es skaidri dzirdu, ka tas, ko es dungoju, neatbilst tam kas skan. Un es zinu, ka es nedungoju neko šķībi, neesmu sajaukusi ar ko citu.

Tad es sāku rūpīgāk ieklausīties, ko tieši es dungoju (Golden Eye kā Tina Turner to dziedāja) un kas skan – kaut kas džezīgs. Un jā, izrādās, ka tā ir tā pati dziesma, tikai pavisam citā interpretācijā. Šķiet, ka tā ir kāda kolekcija, jo mazliet vēlāk piefiksēju “I guess I’ll die another day” ko es zināju kā Madonna izpilda, tajā pašā džeziskajā interpretācijā.

Vēl par dīvainām skaņām, šorīt pamodos ar sen aizmirstu modinātāja melodiju. Uznāca tāda neizsakāma nostaļģija. Ne nu gluži sajuka, kad un kur atrodos, nedz arī īpaši spilgti atcerējos kādus notikumus no tā modinātāja laikiem, bet sajūta bija izteikti pagātnīga.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos

  • @emilieautumn Earl Grey 9 hours ago
  • Kārtējais ļoti skaistais saulriets, tik jāliek kā puzle pa gabaliņam kopā - rozā mākonis tur starp mājām, te aiz krūmiem... 15 hours ago
  • @laumapret Tā arī asociējas, stils - kādas mantas izvēlēties, kur likt, minimālisms, dizains,taml. Veids - patīk darīt x, ap to organizējos. 19 hours ago
  • @laumapret Pirms izlasīju @Halceon, mēģināju pievilkt, ka veids vairāk par manām darbībām, stils - par mājokļa, apģērbu, priekšmetu izskatu. 20 hours ago
  • @modo_lv Tas izskaidro, kāpēc neizklausījās pēc Tevis, bet nu jā, galīgi neatpazinu kā citātu. 5 days ago
  • @modo_lv For some reason Tavs čiepsts šķiet dubulti prāta slimību kauninošs, nevis labu gramatiku un sarakstes kultūru motivējošs. 5 days ago
  • @KirilsSolovjovs "Kas man mazliet dodiet?" Mhm, mhm. 1 week ago