You are currently browsing the tag archive for the ‘atbildība’ tag.

Lasīju rakstu par sociālajām spēlēm (konkrētais piemērs ir Farmville). Pats raksts un tā jēga arī bija man tuvs un radīja lielāku skaidrību manos līdz šim miglainajos viedokļos par spēlēm. Taču mani piesaistīja otrā rindkopa (vispirms oriģinālvalodā):

We are citizens of a democracy, and democratic citizenship has always been a difficult skill to master. This is why Aristotle tells us that, in an ideal state, citizens would possess ample leisure time: the education of a citizen depends upon contemplation, deliberation, and training. Citizenship requires cultivation and, as any farmer would tell us, cultivation takes time.

Mana interpretācija par to, kā to varētu latviski pateikt.

Mēs esam demokrātijas pilsoņi, un vienmēr ir bijis grūti labi apgūt spēju būt demokrātijas pilsonim. Tādēļ Aristotelis saka, ka ideālā valstī pilsoņiem būtu dauzd brīvā laika, ka pilsoņa izglītošana ir balstās uz pārdomām, apdomību un treniņu. Pilsoniskums ir jāattīsta, jākultivē, un to, ka kultivēšana prasa laiku, var apliecināt jebkurš zemnieks.

Ar demokrātijas pilsonības apgūšanu, par mūsu brīvo laiku sacenšas vēl daudz jo daudz patīkamas vai mazāk patīkamas nodarbes. Manuprāt reti kurš seko līdzi politikai vairāk kā tikai virspusēji, kad ir kādi skaļāki skandāli.

Tādēļ, ka sekot līdzi politikai ir vai nu garlaicīgi, vai skumji (piemēram, kad izrādās, ka var presei teikt ko vienu, bet balsot citādi), es cenšos sekot pēc iespējas mazāk. Kad cilvēki mudina uz [NEpār]vēlēšanām, man nav ne jausmas, par ko vēlēt. Tā kā kopš iepriekšējām vēlēšanām esmu rūpīgi izvairījusies sekot ziņām, man nav pārliecības, ka esošā valdība ir tik slikta. It īpaši tādēļ, ka viņiem tika grūtie ekonomiskie lēmumi.

Un kas ir mana iecienītākā partija? Tikai uz savām pirmajām vēlēšanām mazliet papētīju partiju programmas un ko tādu, un tās muļķības, ko tur varēja atrast, man radīja stipru nevēlēšanos to darīt vēl kādu reizi. Un kas vēl trakāk, man šķiet, esmu gandrīz pilnībā aizmirsusi mūsu valdības struktūru, kam ir kādi uzdevumi un tiesības, kas kam atskaitās, un ko mēs ievēlam. Kāpēc par to interesēties, ja es tikmēr varu palasīt kādu labu, interesantu grāmatu?

Tāpēc, ka es esmu demokrātijas pilsonis tikai tikmēr, kamēr es pati uzņemos atbildību par šo demokrātiju. Tāpēc, ka tad, ja es pilnīgi neorientējos pat pārvaldes sistēmā, statūtos un visās citās lietās, kas definē demokrātiju un manu pilsonisko brīvību, tad tik pat labi es varētu būt pavalstniece kādā karaļvalstī (kas nav manējā).

Tagad tikai jāpārliecina sevi, ka man nav vienalga.

Advertisements

melns ķeburs un balts ķeburs uz svariemViena no pirmajām un visacīmredzmākajām jomām, kur līdzsvara princips parādās, ir pārtika. Alkohola pārmērīga lietošana padarīs Tevi par to nožēlojamo bomzīti, kas ļerpājās kaut kur. Lietošana nelielos daudzumos uzlabo asinsriti un ko tik vēl ne. Līdzīgi par gaļu, plūmēm un gan jau vēl nezcik lietām, ko es šobrīd nevaru iedomāties.

Citiem tā neesot, bet man ir, ka guļot par ilgu atkal rodas diskomforts. Bez tam, katra stundiņa, ko varētu negulēt, var tikt izmantota darot ko interesantāku. Un to, ka neizgulēties ir slikti, man droši vien nevienam nav jāstāsta ar ilustrācijām.

Jau viltīgāki ir psiholoģiskie brīnumiņi. Piemēram, ir tāda lieta kā atbildības uzņemšanās. Manuprāt, ja es kaut ko nokavēju tādēļ, ka transports kavējas rīta sastrēgumos, tad man jāuzņemas atbildība par to, jo es varēju ņemt vērā rīta sastrēgumus, kas ir regulāra parādība, un izbraukt laicīgāk. No otras puses, var arī sākt pārspīlēt, un vainot sevi par visu, gan to, pie kā esi vainīgs, gan to, pie kā neesi.
Katrs gadījums ir atšķirīgs un jāvērtē pēc visādiem parametriem. Bet reizēm tā nesanāk, tas līdzsvars nav kā tas, kas ausīs. Reizēm gribās vienkārši novelt visas vainas uz visiem citiem, bet reizēm gadās sevi mocīt ar “es taču būtu varējis”, kad patiesībā būtu bijis jābūt gaišreģim, lai “būtu varējis”.

Un šādi un līdzīgi “viena galējība, otra galējība” gadījumi ir visās malās. Brīžiem gribās, lai viss būtu skaidri un vienkārši, un vartēu visu aprakstīt ar saprotamu algoritmu. Jo cīnīties ar savām sajūtām, iegribām un ārējo pasauli, kad ir skaidrs “kā vajag” ir grūti, nemaz nerunājot par to, ka lielākoties nav skaidrs.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos