You are currently browsing the tag archive for the ‘ateisms’ tag.

Vakar klausījos lielisku runu paralēli zīmējot kārtējo permutāciju bildīti. Es viņu atradu pie burvīgās Jen, kuru es atklāju dēļ Boobquake. Un kā Jen saka, arī man tas video nešķita stundu garš, jo tas bija ļoti aizraujošs.


Sakarā ar neseno viesošanos pie Igaunijas skeptiķiem, man šī runa šķita būtiska domājot par Latvijas skeptiķu biedrības veidošanu. Bez tam, liela daļa no tā, par ko viņa runā attiecās pat uz kompānijām, kas algo darbiniekus, uz būtībā jebkuru kontekstu, kādā cilvēki savstarpēji komunicē. Bet tikpat ļoti mani dažas vairākas lietas uzrunāja personīgi.

Lai uzskaitītu visus veidus, kā tā runa mani uzrunāja, man šķiet, es vienkārši pārstāstītu visu runu. Bet tā runa mani pamudināja ielikt (vismaz pagaidām) atklāšanās vai atzīšanās (Out campaign) A burtiņu, kurš attiecīgi manuprāt nozīmē gan agnostiķis, gan ateists. Tiesa gan Latvijā es jūtos lieliski, jo es satieku vairāk Ateistu nekā ticīgo. Būtībā es vairāk uztraucos par to, vai ticīgie starp maniem draugiem jūtās labi, un nezinu kāpēc, man šķiet, ka tas, ka es atklāti pasaku, ka es neticu dieviem, ļaus viņiem atklāti pateikt, ka viņi tic.

Viņa runā par diskrimināciju pēc dzimuma un rases, ko es Latvijā neesmu daudz manījusi. Tiesa, viņa tieši par to runā, ka tas viss notiek nemanāmi. Un es neesmu mēģinājusi dabūt darbu tik daudz, lai justu, ka manā vietā vienmēr pieņem vīriešus, vai kaut kā tā. Tas, ko es esmu jutusi, ir diskriminācija pret tautību. Un tas ir tas, par ko es joprojām domāju, kā es diskriminēju pēc tautības un cik tas ir pamatoti. Cik viegli es iejustos grupā, kur būtu dažādu tautību cilvēki, un kā es ļautu iejusties viņiem.

Un man patika, ka viņa pieminēja arī to, ka ir cilvēki, kam patīk būt atšķirīgajā, malējā grupā. Es, piemēram, joprojām pārdzīvoju, ka es Jen blogu atklāju tikai pēc Boobquake, nevis pirms, kurā gadījumā es būtu mazākajā Jen lasītjāju grupā. Un man patika, ka Greta pieminēja, ka ir cilvēki, kam patīk dažādi izrādīt savus uzskatus (skaļi un dusmīgi, vai klusiņām un pēc iespējas maigāk un racionālāk), un es vairs nejūtos slikti, ka man nepatīk strīdēties ar svešiem.

Noteikti noklausieties to runu. Varbūt jūs neuzrunās tik daudz kas, kas mani uzrunāja, bet tās ir lietas, par ko ir jādomā un jāzina.

Advertisements

1. daļā es minēju 3 lietas, kas mani pārliecinātu par Dieva eksistenci. Pēdējā no tām bija brīnumi. Viena ateistu par ticīgo pārliecinoša argumentu saraksta autore uzskata, ka debesīs liesmojošs uzraksts “Sveiki, te Dievs! Es gribu lai jūs…”, kuru saprot visu Pasaules valodu pārstāvji, viņu pārliecinātu. Es neesmu droša. Iespējams, ka tiešām emocionālais iespaids būtu tāds, ka es noticētu Dievam. Bet patiesībā man šķiet, ka tieši ar debesīs “liesmojošām” lietām mani būtu grūti pārliecināt, jo es domātu, ka tas ir kāds optisks efekts, kuru panāk kāda organizācija. Un kā īsti tas darbotos dažādās puslodēs? Nu jā, un tamlīdzīgi man šķiet par lielāko daļu brīnumu, ko varu iedomāties.

Vēl es domāju par praviešiem. Par cilvēkiem, kam piemīt spēja dziedēt ar pieskārienu, tāda, ko var izmērīt laboratorijā. Bet pat ja tāds cilvēks būtu, kā viņš varētu pierādīt, ka viņa spējas tiešām nāk no Dieva? To, vai viņš nav mutants vēl varētu noskaidrot, DNS mērījumi kļūst arvien lētāki. Bet vai tas pierāda Dieva, nevis kāda cita mums vēl nezināma spēka eksistenci?

Mani izbrīnīja arī abu lasīto sarakstu autoru iemesli “Ja reliģiskos tekstos būtu ļoti specifiski pareģojumi”. Bet reliģiskie teksti taču ir izlasīti no viena gala līdz otram un tad atpakaļ. Un tad vēl šķērsām. Tur nekā tāda nav. Es arī neticu, ka ir iespējams atrast kādu līdz šim nezināmu reliģisku tekstu, kurā tādi ir. Un pat ja tādi ir, vai, piemēram, ja kāds tagad kaut ko pareģo, un uz manu 95. dzimšanas dienu tas tiešām piepildās. Tas tikai pierāda, ka eksistē pareģošanas spēja. Bet vai Dievs ir tai vienkāršākais un loģiskākais izskaidrojums?

Man šķita interesanti arī palasīt ticīgā argumetnus, kas varētu viņus pārliecināt, ka Dieva nav. Jāatzīst, ka 2. un 3. punkti man šķiet atbilstoši nebūtisks un nedefinēts. Bet pārējie ir tīri jauki.
Otrs ticīgais tik gari klāstīja argumentus, kas viņu pārliecinātu, ka Dieva nav, ka es nebiju spējīga viņus izlasīt. Ja kāds piedāvās kopsavilkumu, būšu priecīga.

Vēl ir iespēja, ka mani varētu pārliecināt, ka nevar zināt, vai Dievs ir, vai nav, t.i. pārliecināt mani kļūt par agnostiķi. Šobrīd, manuprāt, vēl ir pieļaujams, ka pasaules kārtībā var atrast vietu Dievam, lai gan man jau šķiet, ka viņam ir maz vietas. Un man ir pilnīga pārliecība, ka ar laiku tiks izdomātas teorijas un atrasti pierādījumi kas nosegs arī tās vietas, kas vēl ir. Bet ja izrādītos, ka cilvēku zinātne principā nevar atrast izskaidrojumu tieši tām zināšanu šķirbām, kuras varbūt varētu izskaidrot Dievs, tad man nekas cits neatliktu, kā atzīt, ka es nevaru zināt.

Uzgāju ateistu sarakstus ar pierādījumiem, kas viņus pārliecinātu kļūt par ticīgajiem. Pirms ķēros lasīt tos, izdomāju pati savējos.

Viena lieta, kas mani pārsteidza pirmajā sarakstā, bija “God hypothesis” pieminēšana, jo man pavisam nav skaidrs, kas ar to tiek domāts. Manuprāt ir daudz par daudz dažādu Dieva interpretāciju, un neviena no tām šobrīd mani nepārliecina. Patiesībā, tas ir mans pirmais “pierādījums”, kas mani pārliecinātu.

Es ticētu Dievam, ja teorija par viņu (reliģija)

  • sakristu ar pieejamajiem zinātniski atzītajiem pierādījumiem;
  • izskaidrotu vēl neizskaidrotas lietas saskaņā ar jau izskaidrotajām lietām;
  • izskaidrotu jau izskaidrotās lietas vienkāršāk, kā tās tika izskaidrotas līdz tam.


Piemēram, evolūcijas teorija labi saskan ar to, kā mainās dzīvnieki atkarībā no apstākļiem, ar vēsturiskiem pierādījumiem, un visādi citādi šķiet loģiska un pietiekami vienkārša, diezin vai var izdomāt kaut ko, kas ir vēl vienkāršāks un labāk saderās ar pierādījumiem, kā evolūcijas teorija. Kurpretī visuma pastāvēšanas vai rašanās izskaidrošanai vēl ir vieta. Un noteikti ir teorijas, kas var tikt vienkāršotas vai padarītas precīzākas (labāk sakrītošas ar faktiem). Ja vien to skaidrošana nesaietu pretrunā ar visu citu zinātnes mantojumu, tāds Dievs man derētu.

Man šķiet, ka šis nākamais pierādījums bija arī abos pārējos sarakstos un iespējams pat plašāk un sīkāk kā es biju izdomājusi. Lasot viņu sarakstus, sapratu precīzāk, ko es pati domāju. Tīri emocionāli gan šis arguments man šķistu mazāk spēcīgs par pirmo.

Es ticētu Dievam, ja viņa piesaukšanai, viņa likumu ievērošanai, lūgšanām būtu statistiski novērojami rezultāti.

Droši vien šis arguments ir mazāk spēcīgs, jo “statistiski novērojami” ir ļoti plašs un nekonkrēts jēdziens (cik daudz, lai būtu pietiekami, cik sterilos apstākļos novēroti). Bet es piekrītu, ka būtu pārliecinoši, ja kādas reliģijas pārstāvji būtu būtiski labklājīgāki par citiem, un tam nebūtu citu iemeslu (tā nebūtu reliģija, kas pieņem tikai laimīgus un turīgus ticīgos).

Man pašai visgrūtākais “pierādījums” ir brīnumi. No (manuprāt) emocionālās puses šķiet, ka viens labs brīnums mani ātri vien pārliecinātu. No otras puses, šķiet, ka praktiski jebkuru brīnumu varētu kaut kā diskreditēt. Galu galā, brīnuma definīcija ir tā, ka tas ir kaut kas neikdienišķs, un ar neikdienišķajām lietām ir tā, ka mēs tās slikti izprotam, jo nevaram izpētīt laboratoriskos, zinātniskos apstākļos.

Es ticētu Dievam, ja viņu apliecinošs brīnums varētu tikt zinātniski pierādīts.

Būtībā es šim izdomāju tikai vienu piemēru – ja svētā sakramenta, vai kas nu tas ir, kas katoļiem “burtiski pārvēršas par Jēzus miesu un asinīm” varētu tikt aizstiepts pie laboratorijas instrumentiem un izmērīts, ka tās tiešām ir asinis un miesa. Grūtākais šeit man šķistu izvairīšanās no viltojuma.

Cilvēki runāja arī par lietām, kuras viņus nepārliecinātu. Tad nu es arī par to 2. daļā.