You are currently browsing the tag archive for the ‘attiecības’ tag.

Sarunā draudzene teica “ja cilvēki zinātu mīlestības formulu, visi būtu daudz laimīgāki.” Es sāku domāt, kā es to redzu. Esmu stipri pārliecināta, ka savstarpēja mīlestība ir atkarīga no pašiem iesaistītajiem daudz lielākā mērā, nekā varētu domāt no romantiskām komēdijām un lubu romāniem. Man pašā attiecību sākumā nebija tās pārliecības, ka “viņš ir īstais”, bez kuras it kā neesot. Toties ar katrām kopīgi pārvarētām grūtībām un katru kopīgi atrisinātu uzdevumu šī sajūta parādījās un nostiprinājās ar katru reizi arvien vairāk. Tas, kas mani par to pārliecināja, bija viņa vērtību sistēma.

Katram cilvēkam ir kādas vērtības un pārliecības par dažādiem jautājumiem. Piemēram, patīk tomātmaizes, ikdienā klausās elektronisko mūziku, netic ekstrasensiem. Šīm dažādajām vērtībām ir dažādi svarīgumi. Var būt patiesībā diezgan vienalga, ko ēd, var būt vienalga, ko ēd otrs, ka tik ļauj pašam ēst, ko gribas, un var būt stingra pārliecība, ka ēšana ir kopīgs pasākums, kurā visi ēd vienu un to pašu. Līdzīgi var būt ar politiskiem, ētikas, māņticības, jautājumiem, mājas uzturēšanau, bērnu audzināšanu, savstarpēju atklātību un vēl nezcik jomām, ko es nespēju iedomāties. Svarīgās vērtības mēdz būt stabilākas par mazāk svarīgajām, jo ir rūpīgāk pārdomātas, kā tam arī vajag būt. Mazāk svarīgās var pie iegribas nomainīties. Viegli redzēt, ka cilvēkiem, kuru vērtību svarīgumi sakrīt, attiecības būs stabilākas par tādiem, kam atšķiras. Ja otrs pārmaiņus ļoti novērtēs un tad pilnīgi ignorēs pirmā rūpīgi gatavotās ēdienreizes, pirmais pārmaiņus jutīsies novērtēts un aizvainots, bet otrais nesapratīs, par ko pirmais apvainojas. Turpretī pārliecināts veģetārietis ar pārliecinātu gaļēdāju būs stabilā konflikta stāvoklī.

Cilvēkiem, kuru svarīgās vērtības sakrīt, t.i. gan pašas vērtības sakrīt, gan to svarīgumi sakrīt, izpildās mīlestības priekšnosacījumi: saskaņa sadzīvojot un savstarpēja cieņa. Tādēļ ir būtiski apzināties savas vērtības, to hierarhiju un pat saveidot sev sistēmu, kura palīdz tikt galā ar jauniem jautājumiem. Un ne mazāk būtiski ir visu laiku pārskatīt savas vērtības un zināt, ja kaut kas mainās, kļūst svarīgāks vai mazāk svarīgs un par to informēt arī citus, kam tas ir būtiski.

Iemīlēšanās ir, kā jau emocionāla reakcija, neracionāla padarīšana.

Mēs esam kopā tikai trešo nedēļu un viņš jau sāk kļūt prasīgs, bet man šķiet, ka mums varētu izdoties. Pirmās nedēļas piektdienā es tiku aizvesta uz kino, izdancināta, spēlēju novusu un dziedāju karaoki.

Es, protams, runāju par savu jauno darba vietu. Tajā piektdienā bija darbinieku rudens kopsapulce. Bez socializēšanās daļām man patika arī ar darbu saistītās runas. Tas gan manai jomai (programmēšana) tipiski, bet darbā man apkārt ir liels interesantu un patīkamu cilvēku īpatsvars. Viena no svarīgākajām lietām ir progresa sajūta. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit man šķiet, ka solīti pa solītim es kaut ko veidoju un sasniedzu.

Tas, ko daru, veidoju tīkla aplikācijai formiņas java vidē. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit ir lieliski sakonfigurēta izstrādes vide, kas to visu padara pēc sajūtas līdzīgu kā spēlēšanos ar konstruktoriņiem bērnībā.

Ir gan tā, ka projektam ļoti strauji nāk virsū nodošanas termiņš, kas nozīmē, ka nav laika to spēlēšanos tik ļoti izbaudīt, un brīžiem es palieku bez cilvēkiem, kas varētu paskaidrot lietas un brīžiem jūtos malziet slīkstoša darbos. Tam visam par spīti mājās pārnāku laimīga un vēlos mācīties un kļūt labāka speciāliste, un vairāk saprast. Līdz nodošanas termiņam man pat nav iebildumu iet strādāt sestdienās – darbā ir interesanti.

Tā ka vēliet lai manam darbam pret mani ir tādas pašas jūtas (man vēl nav beidzies pārbaudes laiks) un lai mums tiešām izveidojas laimīgas ilgstošas attiecības.

Jokus pie malas, iedomājaties tādu situāciju. Puisim un meitenei tuvākajā laikā vienīgā iespēja satikties ir darba pusdienu pārtraukumā. Diemžēl, kaut kā tā ir sanācis, meitene ierodas vēlāk, kad puisis jau ir paēdis un gribētu atpakaļ uz darbu. It kā nekas neuzsprāgs, ja viņš tūlīt neies, bet ir pietiekami darbīga diena. Meitene, protams, ir sapīkusi, ka viņa tā aizkavējās, bet viņa saprot, ka puisim būtu laiks doties atpakaļ uz darbu, un viņa tā arī saka: “Ja tev jāiet atpakaļ uz darbu, ej, es saprotu”. Ko darīt puisim?

Prinča baltā zirgā variants būtu atbildēt “Liecies mierā, es daudz labprātāk gribu palikt ar tevi, kamēr tu paēd pusdienas, nekā iet un laicīgāk izdarīt darbu. Es gribētu visu savu laiku veltīt tev.” Kamēr tā ir trakoti glaimojoša un patīkama atbilde, tā ātri apniktu. Protams, pirmajās iemīlēšanās nedēļās un tad pa retam, kad šķiet, ka viņš domā tikai par sevi, kā patīkams pārsteigums, tā ir lieliska atbilde. Bet ikdienā tā šķistu pārspīlēta, neticama. Un galu galā, vai meitene grib būt viss, kas viņam dzīvē notiek?

Neitrālāks variants ir attraukt “Nē, nē, nekas neuzsprāgs bez manis,” vai neko neatbildēt, un palikt. Šim variantam ir daudz mazāk iespēju apnikt, un tas tomēr parāda, ka meitene viņam rūp, vai ne tā? Tam taču būtu jābūt labākam par trešo variantu?

Trešajā variantā puisis iedod ātru buču, novēl labu apetīti, pasaka, cik viņa ir lieliska un aizdodas prom uz darbu. Kāds nelietis, vai viņš nepamana, ka meitene grib ar viņu pavadīt laiku!? Ha! Muļķības. Atšķirībā no otrā puiša, kas pakārtoja savas vajadzības tām, kas it kā ir meitenei, šis puisis ciena savu meiteni pietiekami, lai noticētu tam, ko viņa saka. Šķietami labiņais otrais puisis patiesībā ar savu rīcību parāda “Tu saki, ka tu saproti, bet es neticu, ka tā ir”.

Nezinu, kā citām meitenēm, bet es noteikti izvēlos ikdienai trešo variantu, un saku tikai lietas, ko tiešām domāju. Ja man netic par sapratni attiecībā uz aizņemtību darbā, par ko vēl man netic? Es gribu vīrieti, kas mani ciena pietiekami, lai turētu pie vārda.

Atruna: Tas, ka reizēm otro puisi var interpretēt šādi, nenozīmē, ka tā ir vienmēr. Iespējams, ka lielākoties viņam tiešām nav nekur jāskrien un viņš var pasēdēt ilgāk pusdienās. Tāpat par trešo puisi, var būt, ka viņš nevis saprot savu meiteni, bet viņam tiešām ir steidzami darbi. Domājiet saprātīgi un neielasiet savu puišu darbībās vairāk jēgas un nozīmes, kā tur ir.

Šodien izlasīju garu rakstu, uz kuru mani aizvilināja ar tekstu, ka bērni nedarot vecākus laimīgus. Pats raksts gan ir stipri divdomīgāks, kā nosaukums “līksmība ir, jautrības nav” liecina. Tas sākas ar diezgan drūmām ainām vecāku ikdienas dzīvē, jo bērni, izrādās, ir ļoti kaitinoši. Visu laiku. Un ļoti daudz kas ir jādara. Viens piemērs bija, ka māmiņa atgriežoties mājās priecājas par idillisko ainiņu, ka viņas bērnelis ierauga viņu un metas viņai pretī prom no auklītes, nu gluži kā varētu iedomāties, kā ir ar bērniem. Tikai laimes brīdis īss, jo bērnelis kaut ko salauzis, un kamēr tas tiek labots, kļūst nepacietīgs un atkal sāk ārdīties.

Būtībā patīkami brīdinošs raksts. Par spīti tam, ka reizēm esmu pieskatījusi mazus radiniekus un viņi ir paspējuši mani nokaitināt, izvest no pacietības, nogurdināt un visādi citādi nomocīt, man šķiet, ka bērni ir jauki. Lielākoties bērnus es redzu tikai smaidošu māmiņu bildēs, un ballītēs, kur arī lielākoties visi ir priecīgi un smaidīgi. Tā līdz galam nepielec, kāds darbs un mocības tie mazie jaukumiņi tomēr ir.

Mazliet biju dzirdējusi arī to, ka bērna ierašanās apgrūtina pāra attiecības. Arī par to tika atgādināts rakstā, ieskaitot to, ka tas nav tikai vienā līmenī. Bez tā, ka otrs vairāk uzmanības pievērš atvasei, un pirmais paliek uzmanības bešā, vēl ir arī jau tā uzvilkti nervi, uz kuru rēķina ir daudz vieglāk sakašķēties. Un kur nu vēl tas, ka vispār ir jauns temats (bērns, viņa audzināšana), par ko nu kļūst daudz aktuālāk strīdēties.

Atkārtojot iemeslus, kāpēc bērni nepadara laimīgus, sāk šķist, ka varbūt ir vērts lasīt garu rakstu kaut vai tādēļ, lai katru no viņiem atcerētos. Un nē, es to nedomāju kā dzimstības regulēšanas paņēmienu, kaut gan varbūt kādam noder. Man gudri vīri māca (nu labi, viens gudrs vīrs), ka laimes atslēga ir nesacerēties. Pagaidām mana pieredze to ļoti apstiprina. Ja grib skatīties filmu – labāk negaidīt, ka tā būs meistardarbs un pārspēs visu līdz šim redzēto. Ja uz laiku aizbrauc prom no vīra, labāk negaidīt, ka atbraucot viss būs ideāli, “jo mēs taču esam tik ļoti noilgojušies viens pēc otra”. Tas gan, bet jūs arī esat atraduši no kopā būšanas ikdienā, un tas rada gan sīkus, bet tomēr, robiņus, kas atkal jāpieradina, jāpiegludina.

Atgriežoties pie raksta par to, ka bērni ir ne tikai laime un prieks, bet arī papildus uzdevumi un satraukumi, tur bija tā divdomība. Proti, ja uzdod jautājums par to, cik laimīgi vecāki jūtas ikdienā salīdzinot ar cilvēkiem bez bērniem, tad laimīgāki ir otrie. Jautājumu piemēri rakstā ir: Vai esat nesen jutis nepārvaramas grūtības? Vai jūtaties nepārtraukti noslogots? Vai satraukumu dēļ neizguļaties? It kā vecāki uz visiem jautājumiem atbildot “jā”. Bet tad, ja mēģina novērtēt gandarījumu, ko sniedz bērnu audzināšana, tad laimīgāki izskatās tie, kam bērni ir. Piemēru jautājumi ir: Vai jums ir laba ēstgriba? Vai jūtaties grūtsirdīgi? Vai jūtaties vientuļi? Vai jums ir grūti sākt darboties?

Raksta autori secina, ka tas ir teju filozofisks jautājums: vai izvēlēties palikt bez bērniem un justies brīvāk un labāk savā ikdienā, vai tikt pie bērniem un ikdienišķiem satraukumiem, lai pa retam varētu sajust gandarījumu, kāda ne-vecākiem varbūt nav. Jāatzīst ka laikā, kad man vairāk par visu gribētos būt paralēli vismaz divreiz, lai varētu izvēlēties gan mācīties, gan kļūt par māmiņu (un nē, ne abus reizē, jo tad nevienam nepietiks manas uzmanības), šāds “ha, izdomā pats” secinājums nepalīzd. Atliek cerēt, ka paspēšu abus (un ja tikšu līdz bērniem, atcerēšos, ka tie nav varavīksnes kakājoši enģelīši).

Pēc tam, kad vīrs man neizpalīdzēja vienā mājas darbiņā, ņēmos viņu apcelt. Un pēc apcelšanas sāku domāt par situāciju, kurā viņš man nepalīdzēja. Nav brīnums, ka tagad esmu dusmīga uz sevi, jo tas, ka jādomā pirms runāšanas nav nekāds noslēpums.

Man šķiet, ka tā bija grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras“, no kuras es uzzināju, ka vīriešiem vajag izteikt īsus konkrētus lūgumus, lai viņus piedabūtu darboties. To es lasīju ilgi pirms man šādi padomi bija vajadzīgi. Bet teoriju atceros.

Praksē, diemžēl, izrādās, ka es gribu, lai man brīvprātīgi piesakās palīdzēt. Un to, ka man vajag palīdzēt, attiecīgi, ir jāuzmin no apstākļiem, mistiskiem mājieniem un lasot manas domas. Pēc visas savas publiskās izrunāšanās, secināju, ka ne reizi nepateicu frāzi “lūdzu palīdzi man!” Nākas atzīt, ka nav godīgi apvainot cilvēku nepalīdzēšanā, ja tas, ko es patiesībā gribu, ir telepātija. Tā kā, žēl, ka mans vīrs slēpj savas telepātijas spējas no manis.

No otras puses, man nav bijis gadījuma izvērtēt savas pareģes spējas, jo vienmēr, kad vīram vajag palīdzību, viņš to palūdz. Neatceros, vai minētā grāmata šo lomu sadalījumu apsprieda vai nē, bet man aizdomas, ka arī mani nesajūsminātu, ja man lūgtu palīzdēt tikai caur puķēm. Kaut vai tāpēc, ka mani vispār kaitina puķes manās telpās, jo tās agrāk vai vēlāk novīst un jāmet ārā.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos