You are currently browsing the tag archive for the ‘attieksme’ tag.

“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi

Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).

Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.

Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.

Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.

Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.

Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.

* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.

“Mēs nepaliksim kopā. Tu zini, ka es no Tevis gribu iet prom. Es Tevi tā arī nekad neesmu iemīlējusi, par spīti visām Tavām lieliskajām īpašībām.” Tā es varētu teikt savam darbam. “Sākās jau ar to, ka es atnācu pie Tevis ar nepareizo attieksmi – ‘es jau tikai pagaidām, kamēr atradīšu kādu labāku’. Tomēr es savā aizņemtībā ar Tevi nevienu citu nemeklēju, un arī nesāku iemīlēt Tevi.”

Ar tādu attieksmi nevar veikties ne mīlestībā ne darbā. Abos gadījumos tad, kad atrod tādu, kas varētu derēt, ir jāstrādā. Un es nedomāju jāpilda pienākumi. Es domāju emocionālo strādāšanu. Ir jāizceļ un jāliela sava partnera labās īpašības, jānovērtē, ka kaitinošo īpašību kopsumma ir mazāka par vērtīgo un labo īpašību kopsummu un, attiecīgi, ar kaitinošajām jāsamierinās. Mīlestībā esmu nonākusi līdz brīdim, kad atsevišķas sliktās īpašības pat patīk, jo atgādina, ka tas mazsvarīgais sīkums ir viena no retajām nepatīkamajām lietām mūsu attiecībās. Darbā, diemžēl, es par to nekad netiku domājusi. Par visu nelāgo bieži īgņojos. Patīkamo nenovērtēju.

“Tas skan novazāti un banāli, bet tā nav Tava vaina, tā ir mana.” Ar darbu kā tādu gan nevar aprunāties, bet jebko ir jauki personificēt, arī abstraktus jēdzienus, kas sevī iekļauj ēku, cilvēkus, pienākumus un citas detaļas. Vismaz no kļūdām mācās. Šobrīd ceru, ka atradīšu citu, ar ko mēģināt vēlreiz jau ar citu attieksmi. Un attieksmi mainīšu arī, ja nāksies palikt šeit.

Ļoti ilgu laiku biju izteikts čīkstētājs par to, kā izglītība LV nav superīga un cik viss ir slikti. Jūtos nesen sapratusi, ka tā nav taisnība, ka lielākā daļa problēmas ir manā attieksmē. Bet varbūt es to visu laiku zināju. Žēl, ka ar saprašanu vien nepietiek, lai attieksme mainītos.