You are currently browsing the tag archive for the ‘“Avatar”’ tag.

Vīrs uzgāja rakstu un es, sev raksturīgā manierē, uzķēros un nevaru nomierināties. Pārdzīvoju par tiem nabaga cilvēkiem, mēģinu saprast, kāpēc viņi tā. Varbūt tas ir joks, ko es nesapratu? Ar vārdu sakot, mēģinu visādi izdomāties, nemeklējot rakstā minētos forumus, lai palasītu kārtīgāk, ko viņi īsti domā.

Stāsts par to, ka cilvēki pārdzīvo, krīt depresijā pēc filmas Avatar noskatīšanās, jo viņi nevar dzīvot uz Pandoras. (Pandora ir planēta uz kuras notiek darbība filmā. Uztaisīta iespaidīgi un skaista.) Viņiem šķiet, ka mūsu pasaule ir tik pelēka, ka Pandora ir tik skaista un brīnumaina.

Es domāju (pagātnē), ka tiem cilvēkiem trūkst iztēles divos virzienos. Šodien, redzot apsarmojušos kokus, domāju (tagadnē), ka varbūt viņiem trūkst arī spēja paskatīties apkārt, vai, varbūt, viņiem trūkst ziema.

Viens viņiem trūkstošs iztēles virziens, par ko es brīnos, ir kāpēc tikai pēc šīs filmas noskatīšanās viņi par to pārdzīvo? Es sapņoju par pasaulēm, kurās es nevaru dzīvot, kopš es sāku lasīt pasakas. Elfu pilsētas kokos ir Tolkīna ideja, t.i. fantāzijas klasika, un es par tādām sapņoju daudz un dikti, un elfi ir gari un skaisti (mani iedomu elfi man patīk labāk par filmas Na’vi cilvēkiem).

Un dažādi brīnumaini okeāna radījumi, ko es nekad tuvumā neesmu redzējusi, man vienmēr (skatoties raidījumus par dabu un okeāniem) ir šķituši noslēpumaini skaisti. Un džungļi dabas raidījumos arī ir noslēpumaini skaisti. Tāpēc es nesaprotu, kāpēc jāgaida, kamēr kāds uztaisa filmu ar to visu, lai sāktu pārdzīvot, ka to nākas “tikai” iztēloties?

Otrs virziens ir ērtības. Kāpēc viņi iedomājas, ka tā mistiskā planēta (vai piem. Zeme, ja būtu atstāta pilna ar savvaļas dabu) ir tik ļoti piemērota un ērta dzīvošanai? Tikai par skaistumu runājot, zāle tālumā (un filmās) vienmēr izskatās zaļāka, jo nevar redzēt visus nokaltušos stiebriņus, nolūzušos zariņus, zemes kukurznīšus un visas citas ne tik perfektās lietas.

Cilvēki sākotnējo dabu ir “izpostījuši” savu ērtību dēļ. Es, piemēram, no asfaltētiem ceļiem nekādi negribētu atteikties par labu jāšanai vai lidošanai ikdienā. (Labi, uz Zemes lidošanas variants nav, jo nav tik lielu lidoņu, kas varētu mūs nest mugurā.) Uz Pandoras plēsēji ir ikdienišķas briesmas. Paldies, nē. Es labāk savas pusdienas nopelnu sēžot kantorī, nekā jājot meklēt medījumu un cerot neuziet mednieku.

Piekrītu, ka būtu par ko pārdzīvot, ja nebūtu iespēja aizbraukt no pilsētas un padzīvot mežonīgākos apstākļos. Es apzinos (vai iedmoājos), ka Latvija šajā ziņā ir izcili patīkama, ka citur ir mazāk savvaļas dabas palicis, kā mums. Bet raksts ir par ASV, ja pareizi saprotu, un tur jau nu gan, man šķiet, jāvar atrast, kur aizbraukt pie dabas.

Filmas ir “Avatar” un “Serenity” Filma “Serenity” ir par seriāla “Firefly” varoņiem un pasauli. Šo seriālu biju redzējusi, kā arī visas dvd extras, ieskaitot dažas sērijas ar komentāriem. Filma “Avatar” saintriģēja ar savu krāšņumu reklāmiņā bildītēs, kā arī paziņu labajām atsauksmēm (twitter un citur). Nebiju bijusi uz 3d filmu, tāpēc gāju uz “Avatar” kino. “Serenity” skatījos mājās, dvd.

Ļoti cerēju, ka “Avatar” skatīšanās būs patīkams piedzīvojums, kā nekā kino tomēr, nevis vienkārši mājas. Diemžēl man tā nebija. 3d kino bija vilšanās, jo tā vietā, lai ļautu vairāk iegrimt filmā, mani ik pa laikam atrāva kādi pārāk tuvu esoši efekti un tas, ka nefokusējās šie pēkšņi tuvumā parādošies nieki, tādā veidā atgādinot, ka esmu kino. Pēc filmas noskatīšanās atlikušo dienu biju nelietojama, jo neciešami sāpēja galva. Vēlāk izlasīju, ka citiem (Skalzi) pieredze ar “Avatar” esot bijusi labāka, nekā ar citām 3d filmām. Man nav ar ko salīdzināt, bet bija briesmīgi.

Es biju ļoti, ļoti vīlusies filmas sižetā. Tas bija caur un caur caurspīdīgs, varoņi šķita sekli un skatoties filmu jutos garlaikota. Bez klišejiskā sižeta pietika arī kaitinošu lietiņu, kā pilnīgi lieks “enhance picture” vai vareno koku brīnumaino sēkliņu uzvedība. Skumjākais, ka tad, ja es būtu zinājusi, ka sižeta nebūs, un jāskatās tikai smukas bildītes, varbūt es nebūtu tik ļoti neapmierināta ar filmu. Bet es tiešām domāju, ka mani paziņas nebūs sajūsmā par filmu, kura nav nekas vairāk par smukām bildītēm.

Pamanīju arī interesantu faktu par sevi. Publiskā vietā nejūtos labi, kinoteātrī nevaru tā iejusties filmā, kā mājās skatoties, it īpaši, ja man blakus sēž kaut kāds puišelis. Neesmu ar mieru apraudāties vai sasmieties blakus svešam puišelim. Turpmāk kulta filmas skatīšos mājās. Ar visu to, ka nav ekrāns pa visu sienu un skaņa pa visu istabu. Tāpat labāk iejūtos filmā, vismaz nelec nekādi ķiņķēzi ārā no ekrāna.

Par “Serenity” būtībā zināju, ka man patiks to skatīties. Es jau pazinu filmas pasauli, un man tā patika, zināju galvenos varoņus, un jutu viņiem līdzi, gribēju zināt, kā vēl viņiem iet. Tas, ko es negaidīju, bija, ka filma mani aizkustinās un pat saraudinās. Reizēm es apraudos skatoties filmas, ja esmu nogurusi, vai skumja par citām lietām. Šis nebija tas gadījums.

Man šķiet, ka sapratu, kā autors panāca, ka sajūtu to bēdu, bet tas nepalīdzēja nesabēdāties. Skatoties “Avatar” domāju, ka varbūt es vispār nejūtu līdzi filmai un tās sižetam tāpēc, ka es vairāk saprotu par sižetu veidošanu. “Serenity” šo teoriju apgāza.

Tas, ko es no šo abu filmu skatīšanās pieredzēm jūtos iemācījusies, ir tas, ka man ir sava gaume. Kad biju maza, man patika praktiski viss, ko skatījos, klausījos, lasīju un kā citādi uztvēru (arī “Titāniks”), un man šķita, ka mans patēvs ir īgņa, ka viņam patīk tikai kaut kādas reatas atsevišķas lietas. Tagad secinu, ka pati esmu kļuvusi viņam līdzīga, ar to, ka man vērtību lietām piešķir kas cits, nekā daudziem citiem, un vairs nepatīk gluži viss un jebkas, kas trāpās pa rokai.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos