You are currently browsing the tag archive for the ‘ceļojumi’ tag.

Es šodien iemīlējos. Pirmoreiz, kad es te biju, man patika, šķita īpaša vieta, bet ne šokējoši īpaša, bet es biju tikai pāris dienas un galvenokārt tikai centrā un institūtā. Vairs ne, un es esmu apburta.

Pirmo brīvdienu es pavadīju vāļājoties pa māju. Mājas šeit ir manā mīļākajā krāsā (Viktorijas stilā) un manā mīļākajā izmērā (ne ļoti lielas, bet pietiekami lielas, ar daudz istabām). Nu labi, vismaz tā māja, kurā es dzīvoju ir. Un vispār, labi saimnieki, jo viss mājas uzstādījums ir man patīkams (daudz grāmatu, nedaudz, bet ērtas mēbeles). Mājas aizmugurē ir lielisks pagalmiņš ar mauriņu, un gar malām nedaudz dobītes ar dažām puķēm un dažām garšvielām. Bet mauriņš ir ideāls. Es nesaprotu, kā vispār var gribēt kaut ko citu savā pagalmā kā tādu mauriņu.

Lai nu kā, šodien es biju stingri apņēmusies aizbraukt (man aizdeva riteni, vai es jau minēju, ka tie civēki, pie kuriem es dzīvoju ir ļoti sirsnīgi?) vismaz līdz veikalam, ja ne citādi. Tā kā es iepriekšējo dienu pa daļai vāļājos arī tāpēc, lai atzīmētu visādus punktus savā globālās pozicionēšanas aparātā (kastītes, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju), tad es izdomāju izbraukt mazu līkumu vienu apskatīt.

Turpceļā braucu pa mazu ceļa maliņu, tad pa vēl mazāku maliņu, kamēr tā nelieša maliņa saruka pavisam un es braucu bezmaz pa rensteli. Skatījos, ka otrā ceļa pusē nav pat rensteles, un ka pa to pašu ceļu braukt atpakaļ es negribu. Tāpēc, kad nonācu pie vārtiem taciņas sākumā, es pēc vairākiem mēģinājumiem pārmocīju riteni pāri (vārti bija vaļā, bet neparedzēti horizontāliem gājējiem), cerībā, ka tikšu atpakaļ pa taciņu.

Cauri mazai pļaviņai, lejup pa dažiem augstiem pakāpieniem, ap stūri un tur nu es biju. Vieta saucās White Cliffs, un izrādījās burtiski white. Starp zaļajiem vīteņiem, kas rāpās pa visiem kokiem, zemi, sienām, un visu, kas nekustās un ir lielāks par viņiem, spīdēja balti fragmenti. Ik pa brīdim pēkšņa spārnu plīkšķoņa ziņoja par vēl vienas dūjas viedokli, ka es nāku par tuvu. Starp visiem tiem zaļumiem bija tik viegli iedomāties, ka kuru katru brīdi uz mani palūrēs kāda teiksmaina radījuma aizdomīgās ačeles.

Pārvarējusi vairākus lejup un dažus augšup šķēršļus (augstu pakāpienu formā), laimīgi tikusi garām vairākiem nātru kumšķiem, visu laku kā zem zaļa jumta ēnā, garām jokainam tīteņu apaugušam ķieģelu tiltiņam, iznācu atpakļ man pazīstamajā cilvēku pasaulē. Izdevās izkļūt uz ceļa atpakaļ vietā, kur tā maliņa vēl nebija sašaurinājusies līdz renstelei, bet bija puslīdz jēdzīga. No turienes nesteidzoties braukājos uz veikala pusi.

Man šķiet, ka te katrs pagalms ir kā uzstādījums kādam fantastiskam stāstam, visi apstādījumi ir pašā plaukumā, tā kā šis bija īstais brīdis, kad Keimbridžai likt man sevī iemīlēties. Te ir pietiekami daudz svešu un pārsteidzošu augu, un tad ir tādi, kas patīkami atgādina mājas ar savu pazīstamību. Liela daļa no tiem šķiet fantastiski (jo īpaši uz savu Viktorijas mājiņu fona). Piemēram, pēc uzgriešanās uz vienas šķērsielas, pār mani pēkšņi krīt kāda milža ēna, paskatos uz augšu, milzīgs un tumši sarkanīgs aizsedz Sauli. Es braucu tālāk, un no apakšas viņš izrādās tumši zaļš. Tāds koks! Nezinu, ko tā pagalma iedzīvotāji par viņu domā, bet es par viņu esmu sajūsmā.

Atpakaļceļā no veikala (par kuru man arī ir viedokļi) braucu cauri kaut kādām milzīgām pļavām, kā arī garām milzīgai slimnīcai. Mājās metu kūleņus mauriņā un pusdienās ēdu vistas un sēņu pīrāgu, aplēju pāris dobīšu iemītniekus, un izbaudīju savas pirmās brīvdienas šajā fantastiskajā, skaistajā vietā. Ļoti derēja, ka es izdomātu kā aizbraukt vēl uz skotiju arī. Man stāsta, ka augustā esot kaut kāds Edinburgas festivāls…

Kā jau maziņiem tas gadās, atkal atklāju lietas par sevi un par cilvēkiem, ar ko es strādāju. Viena no lietām par sevi ir, ka par spīti manai Interneta apsēstībai, priekš vazāšanās pa Barselonu, man ir slinkums meklēt punktus internetā, un es labāk tērēju laiku tikai uz vazāšanos un skatīšanos, nekā uz punktu meklēšanu. Vazāšanās sākas no šejienes (rādās tikai fragments no bildēm, tā kā jāuzklikšķina uz tām, lai redzētu visu bildi):
Pirmajā dienā aizgājām apskatīt, pa kurieni tad īsti jāvazājas. Šī arī vienīgā bilde ar Sagrada Familia. Tā ir vienkārši fantastiska ēka un gan jau, ka var sameklēt bildes, ko bildējuši daudz labāki fotogrāfi par mani. Un tāpat katram jāaizbrauc apskatīties pašam.
Kartē ieraudzīju nosaukumu, ko es nespēju ignorēt – “Castillo de los Tres Dragones”.
Pūķus neieraudzīju, bet māja smuka, un izrādās vienā parkā ar vēl citām skaistām lietām. Piemēram ar obligātajiem apelsīnu kokiem (man šķita, ka apelsīnu, jo priekš mandarīniem izskatījās par mazu.)
Pa ceļam uz parku pie Barselonas triumfa arkas redzējām bariņu steam-punk stilā ģērbtu cilvēku. Es mēģināju viņus nofočēt, bet es kautrējos prasīt atļauju, un kautrējos ilgi mēģināt neprasot, tā ka bilde nesanāca. Bet tā feini. Vīrieši vestītēs un cilindros ar uzmauktām brillītēm, sievietes garās kleitās ar korsetēm. Apkārtne, tas parks, arī viņiem ļoti pieskaņoti 🙂
Vairāk par apelsīniem un zaļumiem runājot, ļoti jokaini ir justies pavasarīgi februāra sākumā. Bet tā es te jūtos, gaiss ir smaržīgs un zaļumi izskatās plaukstoši (tiesa, tie neizskatās tā kārtīgi novītuši). Biju aizmirsusi, ka te ir papagaiļi. Viņi gan lielākoties bija salīduši savās ligzdās palmās un netika fotografēti.
Tad vēl viena jokaina lieta, ko es redzēju pat pāris reizes, ir šaura māja, kas nav iespiesta starp divām citām mājām.
Vēl viena patīkama lieta šeit ir pārtika. Man ir bilde, kurai patiesībā būtu jābūt smaržai, tāpēc es to te nelikšu. Mēs vienkārši vakarā pastaigājāmies un nonācām laukumā, kas burvīgi smaržoja pēc pankūkām un karameles. Tad atradām to būdiņu, kas tirgo pankūkas un paņēmām pa pankūkai ar karameli. Arī workshop pusdienas ir negaidīti gardas un plašas. Ir trīs ēdieni – salāti, otrais un saldais. Un tie ir gardi! Vēl ir daudz iespēju tikt pie astoņkājiem, kalmāriem, tinteszivīm. Es esmu ēdusi pirmos divus. Es ēdu un domāju, nez vai tas, kurš tagad man uz šķīvja, ir nesis kokosriekstu, vai nē.
Ļoti daudz savas vazāšanās es daru pa vakariem, pa tumsu, kad man nesanāk labas bildes. Tāpēc vienīgā bilde tumsā būs no mana hoteļa loga.
Barselonai ir diezgan daudz taisnas ielas un man šķiet skaisti naktī no krustojuma paskatīties lejup un redzēt perspektīvā gaismiņas gar ielas malām. Vēl ir vairākas vietas, kur krustojumā no pretējās puses ir skats uz kādu skaistu fasādi, kas ir pagriesta pret krustojumu, nevis pret ielu, kā tas citur bieži ir.
Man ir vēl ļoti daudz iespaidu par to, ko es daru un kāpēc es to daru, bet man šķiet, ka ne tik skaidru, lai es varētu to interesanti uzrakstīt. Man ir arī vēl dažas miglainas un dažas asas bildes. Tā kā interesentiem interesēties pēc 14. februāra, kad es atkal būšu pasaulei pieejama 🙂

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos