You are currently browsing the tag archive for the ‘cieņa’ tag.

“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi

Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).

Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.

Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.

Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.

Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.

Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.

* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.

Advertisements

Jokus pie malas, iedomājaties tādu situāciju. Puisim un meitenei tuvākajā laikā vienīgā iespēja satikties ir darba pusdienu pārtraukumā. Diemžēl, kaut kā tā ir sanācis, meitene ierodas vēlāk, kad puisis jau ir paēdis un gribētu atpakaļ uz darbu. It kā nekas neuzsprāgs, ja viņš tūlīt neies, bet ir pietiekami darbīga diena. Meitene, protams, ir sapīkusi, ka viņa tā aizkavējās, bet viņa saprot, ka puisim būtu laiks doties atpakaļ uz darbu, un viņa tā arī saka: “Ja tev jāiet atpakaļ uz darbu, ej, es saprotu”. Ko darīt puisim?

Prinča baltā zirgā variants būtu atbildēt “Liecies mierā, es daudz labprātāk gribu palikt ar tevi, kamēr tu paēd pusdienas, nekā iet un laicīgāk izdarīt darbu. Es gribētu visu savu laiku veltīt tev.” Kamēr tā ir trakoti glaimojoša un patīkama atbilde, tā ātri apniktu. Protams, pirmajās iemīlēšanās nedēļās un tad pa retam, kad šķiet, ka viņš domā tikai par sevi, kā patīkams pārsteigums, tā ir lieliska atbilde. Bet ikdienā tā šķistu pārspīlēta, neticama. Un galu galā, vai meitene grib būt viss, kas viņam dzīvē notiek?

Neitrālāks variants ir attraukt “Nē, nē, nekas neuzsprāgs bez manis,” vai neko neatbildēt, un palikt. Šim variantam ir daudz mazāk iespēju apnikt, un tas tomēr parāda, ka meitene viņam rūp, vai ne tā? Tam taču būtu jābūt labākam par trešo variantu?

Trešajā variantā puisis iedod ātru buču, novēl labu apetīti, pasaka, cik viņa ir lieliska un aizdodas prom uz darbu. Kāds nelietis, vai viņš nepamana, ka meitene grib ar viņu pavadīt laiku!? Ha! Muļķības. Atšķirībā no otrā puiša, kas pakārtoja savas vajadzības tām, kas it kā ir meitenei, šis puisis ciena savu meiteni pietiekami, lai noticētu tam, ko viņa saka. Šķietami labiņais otrais puisis patiesībā ar savu rīcību parāda “Tu saki, ka tu saproti, bet es neticu, ka tā ir”.

Nezinu, kā citām meitenēm, bet es noteikti izvēlos ikdienai trešo variantu, un saku tikai lietas, ko tiešām domāju. Ja man netic par sapratni attiecībā uz aizņemtību darbā, par ko vēl man netic? Es gribu vīrieti, kas mani ciena pietiekami, lai turētu pie vārda.

Atruna: Tas, ka reizēm otro puisi var interpretēt šādi, nenozīmē, ka tā ir vienmēr. Iespējams, ka lielākoties viņam tiešām nav nekur jāskrien un viņš var pasēdēt ilgāk pusdienās. Tāpat par trešo puisi, var būt, ka viņš nevis saprot savu meiteni, bet viņam tiešām ir steidzami darbi. Domājiet saprātīgi un neielasiet savu puišu darbībās vairāk jēgas un nozīmes, kā tur ir.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos