You are currently browsing the tag archive for the ‘dejošana’ tag.

Man lūdza papļāpāt čatā kādu pusstundu, jo citādi būšot jāskatās uz pretimsēdošās kājām, lai izklaidētos. Tobrīd nošausminājos, ka skatīties uz kāda kājām tik ilgi taču ir bezjēgā garlaicīgi. Un tad ātri tiku atjēdzināta par pretējo.

Bez tā, ka dejošanas nodarbībā, sākot mācīties soļus, skatos pārmaiņus uz pasniedzēja un zinošāko meiteņu kājām, un tas arī gandrīz viss, uz ko skatos dejošanā, vēl tiku aizvesta uz Soultap meiteņu koncertu krogā, kur atkal skatījos teju tikai uz kājām droši vien ilgāk par pusstundu. Tā bija varena ģitāras, bītboksa, skaņošanas un dejošanas improvizācija.

Draudzene stāstīja, ka viņa grib puisi, kurš viņu izaicinātu kļūt labākai. Ja mans vīrs nebūtu aizņemts, es varētu viņai ieteikt, jo viņš mani aizveda uz to briesmīgo, briesmīgo vietu.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?

S: mēs nevaram izvākt lielo istabu tā, lai varētu padejot?
M: Ew, ew, that’s disgusting… Hitler went around dancing, you know!
S: Did he? I don’t think he did, I think he went around killing people.
M: No, he told others to kill people so he could go dancing. …wait. Did you just tell someone to go kill a bunch of Jews!?

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos