You are currently browsing the tag archive for the ‘finanses’ tag.

Savā rss turu notāru atbildes uz jautājumiem, lai rastos priekšstats par to, kādi vispār var būt dokumenti, un kādas situācijas. Reizēm ir interesanti, bieži ir skumji.

Nesen lasīju mazliet murgainu un ne īpaši informējošu rakstu par skolēnu priekšstatu par finansēm. No raksta neko jaunu neuzzināju, tikai kārtējo reizi aizdomājos par to, cik ļoti nepieņemami ir runāt par naudu un tēriņiem.
Bērnu izglītošanas kontekstā, es saprotu, ka ne dokumentu kārtošana, ne ģimenes budžeta plānošana nav nekas tāds, ko var viņiem izstāstīt vienā vakarā. Ne nu viņiem interesē, nezd arī tas ir kas stāstāms. Bet man ir radies priekšstats, ka, it īpaši par konkrētām summām, vecāki ar bērniem principā nerunā par naudas lietām.

Pagaidām vienīgais arguments, ko redzu, ir, ka vecāki neuzticas, ka bērni neizpaudīs informāciju par vecāku ienākumiem. Man gan šķiet, ka gan jau ir iespējams vispirms pārliecināties, ka bērni spēj paturēt informāciju pie sevis, un vispār tādējādi iemācīt viņiem diskrētumu, un tomēr iesaistīt viņus budžeta plānošanā, un arī dokumentu kārtošanās, tādējādi viņi pieradīs pie šīm lietām.

Joks (nesmieklīgais) tāds, ka vispār nav pieņemts runāt par naudu (arī Amerikā). Es domāju, ka neesmu ļoti finansiāli attīstīta, un attiecīgi labprāt parunātu ar draugiem par to, kā viņi rīkojas ar naudu un plāno savas finanses. Taču pie šādas sarunas šķiet gandrīz neiespējami tikt. Ir bijis tā, ka sarunā es pasaku, cik es pelnu, un pēc konteksta šķistu, ka sarunbiedram vajadzētu teikt, cik pelna viņš, bet tā nenotiek. Nez’, es esmu tik neuzticama kā bērns? (Un joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki neuzticas saviem bērniem.)

Arī par kaut kādiem līgumiem un mantu sadalījumiem man šķiet, ka maz tiek runāts. Tos pašus skumjos notāriem iesūtītos stāstus lasot, pie sevis nopriecājos, kā man ir paveicies ar ģimeni. Vēl dziļāk sevī uztraucos, vai nav palicis kāds neatrunāts gals, kas, probēmu gadījumā, būtu problemātisks.

Līdz šim neesmu aktīvi pamanījusi neko, par ko es gribētu runāt, bet nevaru. Tomēr reizēm es pamanu sevī tādu kā pretestību, kā kautrīgumu – vai es varu prasīt kādas garantijas, līgumus no saviem radiem? Vai viņi neapvainosies, ka es viņiem neuzticos? Bet patiesībā tai būtu jābūt normai. Cilvēki mainās, viņu viedokļi vienam par otru mainās.

Tas viss pārvēršas lejupejošā spirālē, kur bērniem rodas iespaids, ka tās mistiskās lietas, par kurām ar viņiem nerunā, ir jāslēpj, un varbūt vispār tādu nav. Nu, ja jau vecāki to nedarīja, tad jau nav jāplāno sava finansiālā dzīve, kredīti, uzkrājumi un taml. Ja jau vecāki nekārto nekādus līgumus, mēs arī varam uzticēties cilvēkiem. Attiecīgi, arī viņi par to nerunā, pat tad, ja paši paslepus ko dara. Labi, es te dramatizēju, bet pasakiet man, ka tā nav!

Advertisements

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos

  • @emilieautumn Earl Grey 9 hours ago
  • Kārtējais ļoti skaistais saulriets, tik jāliek kā puzle pa gabaliņam kopā - rozā mākonis tur starp mājām, te aiz krūmiem... 15 hours ago
  • @laumapret Tā arī asociējas, stils - kādas mantas izvēlēties, kur likt, minimālisms, dizains,taml. Veids - patīk darīt x, ap to organizējos. 19 hours ago
  • @laumapret Pirms izlasīju @Halceon, mēģināju pievilkt, ka veids vairāk par manām darbībām, stils - par mājokļa, apģērbu, priekšmetu izskatu. 20 hours ago
  • @modo_lv Tas izskaidro, kāpēc neizklausījās pēc Tevis, bet nu jā, galīgi neatpazinu kā citātu. 5 days ago
  • @modo_lv For some reason Tavs čiepsts šķiet dubulti prāta slimību kauninošs, nevis labu gramatiku un sarakstes kultūru motivējošs. 5 days ago
  • @KirilsSolovjovs "Kas man mazliet dodiet?" Mhm, mhm. 1 week ago