You are currently browsing the tag archive for the ‘galējības’ tag.

Es jau reiz rakstīju, kā man nepatīk, ka visur jāmeklē pelēkais vidusceļš (jo reti kas ir tikai melns vai tikai balts). Nupat ieskrēju pāris piemēros, kur kaut kādas galējības mani moka un man šķiet, ka es nedaru labi, vai pat nevaru izdarīt labi, jo tūlīt kāda no galējībām mani apēdīs.

Par savu tēriņu organizēšanu, piemēram. Ir labi zināms, pēc nesenajiem notikumiem, ka ir slikti dzīvot pāri savām iespējām un ņemt kredītus, ko nevar atļauties, un tērēt lielas summas uz ko mazsvarīgu. Attiecīgi ļoti gribās iekrāt kādu naudu nebaltām dienām, neņemt kredītus, un vispār.

Bet no otras puses, ir taču jādzīvo šodien tā kā gribās, nevis jācer, ka tā dzīvošu kādā mistiskā nākotnē. Un vispār, kredīti ir labi ekonomikai, ja tos ņem prātīgi. Bet tas nemaina manu satraukto prātu, kas pie katra pirkuma vai tēriņa agonizē, vai to nopērkot es nešķērdēšos, un ja es nenopirkšu, vai es dzīvoju šodienai.

Rakstu diplomdarbu, kur arī mokos starp divām galējībām. No vienas puses matemātika var būt ļoti lakoniska un precīza. Bet ar tādu īsu simbolu rindiņu var būt pateikta sarežģīta doma, un es, viens cilvēks, mokos ilgi un dikti, kamēr saprotu, ko ar to ir domāts pateikt. Tad kļūst baisi, kad mēģinu sākt domāt par to, kā to pateikt citādāk.

Un no otras puses, ja tās domas pietiekoši nesakoncentrē, un ap idejām ir pārāk daudz teksta, tad atkal kļūst grūti uztvert ideju, jo prāts kaut kur aizklīst, un nepiefiksē, kurā brīdī tam sāk teikt kaut ko sakarīgu. Un tā nu es mokos neuzrakstīt par daudz, bet pati saprast, ko es rakstu.

melns ķeburs un balts ķeburs uz svariemViena no pirmajām un visacīmredzmākajām jomām, kur līdzsvara princips parādās, ir pārtika. Alkohola pārmērīga lietošana padarīs Tevi par to nožēlojamo bomzīti, kas ļerpājās kaut kur. Lietošana nelielos daudzumos uzlabo asinsriti un ko tik vēl ne. Līdzīgi par gaļu, plūmēm un gan jau vēl nezcik lietām, ko es šobrīd nevaru iedomāties.

Citiem tā neesot, bet man ir, ka guļot par ilgu atkal rodas diskomforts. Bez tam, katra stundiņa, ko varētu negulēt, var tikt izmantota darot ko interesantāku. Un to, ka neizgulēties ir slikti, man droši vien nevienam nav jāstāsta ar ilustrācijām.

Jau viltīgāki ir psiholoģiskie brīnumiņi. Piemēram, ir tāda lieta kā atbildības uzņemšanās. Manuprāt, ja es kaut ko nokavēju tādēļ, ka transports kavējas rīta sastrēgumos, tad man jāuzņemas atbildība par to, jo es varēju ņemt vērā rīta sastrēgumus, kas ir regulāra parādība, un izbraukt laicīgāk. No otras puses, var arī sākt pārspīlēt, un vainot sevi par visu, gan to, pie kā esi vainīgs, gan to, pie kā neesi.
Katrs gadījums ir atšķirīgs un jāvērtē pēc visādiem parametriem. Bet reizēm tā nesanāk, tas līdzsvars nav kā tas, kas ausīs. Reizēm gribās vienkārši novelt visas vainas uz visiem citiem, bet reizēm gadās sevi mocīt ar “es taču būtu varējis”, kad patiesībā būtu bijis jābūt gaišreģim, lai “būtu varējis”.

Un šādi un līdzīgi “viena galējība, otra galējība” gadījumi ir visās malās. Brīžiem gribās, lai viss būtu skaidri un vienkārši, un vartēu visu aprakstīt ar saprotamu algoritmu. Jo cīnīties ar savām sajūtām, iegribām un ārējo pasauli, kad ir skaidrs “kā vajag” ir grūti, nemaz nerunājot par to, ka lielākoties nav skaidrs.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos