You are currently browsing the tag archive for the ‘iecietība’ tag.

Runājot par iecietību, man bieži ir grūtāk pieņemt lietas, ko es nesaprotu. Lai saprastu, ir jāuzdod jautājumi. Par spīti tam, ka “nav muļķīgu jautājumu” ir dzirdēta frāze, diemžēl “kā to var nezināt” ir dzirdēta atbilde uz pārāk daudziem jautājumiem. Parastajā veidā. Mūsdienās ir tik daudz visa kā, ko zināt, ka itin viegli var zināt daudz kaut kādas lietas, un nezināt vēl sasodīti daudz vairāk citas. Un var vienkārši nezināt daudz, jo līdz šim nav gadījies iespējas, vajadzības vai motivācijas kaut ko apgūt.

Manuprāt kultūra, kurā jautājumi ir gaidīti, būtu vienīgā pareizā kultūra. Un ar “gaidīti” es domāju tiktu atbildēti pēc labākās sirdsapziņas ņemot vērā jautātāja priekšzināšanas, vai to trūkumu, nevis liekot viņam par tiem justies slikti. Varu atzīties, ka tā uzskatu, jo šādu attieksmi izbaudu no draugiem. Paldies viņiem par to!

Jāatzīst, ka pašai tas ne vienmēr izdodas. Ja pieķeru sevi noreaģējam uz jautājumu ar pārsteigumu, ka tas nav vispārzināms, cenšos to vērst par labu, atzīt, ka tā ir mana kļūda iedomāties, ka kaut kas, kas man ir sen zināms, vai bieži vajadzīgs, un tādēļ to atceros, tāds ir visiem. Ja pieķer mani tā uzvedoties, lūdzu aizrādi man, centīšos laboties.

Advertisements

Tomēr notiek par daudz šausmu laikmetā, kad vārdi “tolerance” un “iecietība” skan visās malās. Visvairāk sāp, kad ar savu neiecietību pāri dara ļaudis, kuri sevi parāda kā mācīties spējīgus un daudzējādā ziņā jau izglītojušos. Jebkurā gadījumā, man šķistu, ka šo vārdu jēgai būtu jābūt skaidrai visiem, tomēr no attieksmēm ir redzams, ka tās ir “lai tāds eksistē citur, ārpus mana redzes loka, ” vai “nu, es jau negribu, lai viņus dedzina uz sārta.”

Mans lūgums ir, lai katrs padomā pats, ja Tu atrastos situācijā, kur Tu esi tas, kas atšķiras no pārējiem, kas nejūtas gluži kā starp savējiem, kā Tu gribētu, lai Tevi pieņem? Vai pietiktu ar “lai jau viņš pats darās, tikai lai nekāpj ar mani vienā liftā”, vai tieši otrādi, vai tomēr gribētu, lai pret Tevi izturas kā pret saprātīgu, vienlīdzīgu?

Doma pēc šo sieviešu skumjo stāstu par savām sajūtām vīriešu dominētās sabiedrībās palasīšanas: gribas teikt milzīgu paldies visiem vīriešiem manā dzīvē un tuvumā, jo es nekad neesmu tā jutusies. Jūs visi esat galanti un lieliski, turpiniet tādi būt, un centieties tādi būt arī attiecībā pret visiem citiem!

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos