You are currently browsing the tag archive for the ‘iegaumēšana’ tag.

Pirmo reizi ar atmiņu pils jēdzienu sastapos daiļliteratūrā, kur šajās nereālajās, prātā izdomātajās vietās notika savstarpējas cīņas. Tā, protams, fantāzija, taču atmiņu pilis ir īsts mnemonisks paņēmiens. Cilvēka atmiņai ir divas daļas – vienkārši atcerēšanās, un tas, kā strukturējam informāciju, lai to atcerētos. Otro ilustrē dažādi pantiņi vai smieklīgi teikumi, ko izmanto lai atcerētos gramatikas, vai kādus citus likumus, jo atskaņas un mazus stāstiņus mums ir vieglāk atcerēties, kā abstraktas lietas.

Par to, cik dažādi mnemoniskie paņēmieni ir spēcīgs rīks, var pārliecināties painteresējoties par atmiņas sacensībām. Uzzinot, ko cilvēki, kas tur piedalās, ir spējīgi iegaumēt, pirmais pieņēmums ir, ka viņi visi ir piedzimuši ar fotogrāfiskām atmiņām, bet tā nav. Lielākoties tie ir cilvēki, ar vidējām atcerēšanās spējām, kas izdomā labus iegaumēšanas paņēmienus. Žurnālists Džošua Foers ļoti jauki stāsta par savu pieredzi, kā viņu aizrāva šī labākas iegaumēšanas spēle.

Ir trīs pamatlietas par cilvēku atmiņu, ko viegli atrast lasot par atmiņu pilīm (vai loci metodi).

  1. Smadzenes ir ļoti piemērotas maņu uztvertā apstrādei, it īpaši redzes.
  2. Daudz vieglāk ir atcerēties jau saistītas lietas.
  3. Mums ir izcila telpas atmiņa.

Telpas atmiņu jo izcilāku padara tas, ka smadzenēs tā notiek citur, nekā visa pārējā atcerēšanās, t.i. – izmantojot telpu, lai atcerētos lietas, mēs tiekam pie papildus “dzelžiem”. Atmiņu pils metodē šīs lietas tiek saliktas kopā iegaumējamās lietas pārvēršot spilgtos, izteiksmīgos attēlos, ainiņās, kas notiek kādā lokācijā (sākumā var izmantot kādu jau zināmu telpu, piemēram, savas mājas), kur tās “sasaistās” ar telpā zināmajām lietām.

Es par saviem mēģinājumiem lietot memētiskos paņēmienus varētu atsaukties tikpat labi pozitīvi, kā atzīt tos par izgāšanos. Esmu iemācījusies, ka mnemētiskie paņēmieni ir tiešām spēcīgs rīks, ko ir vērts lietot. Piemēram, Džošua Foera uzvārdu atceros tādēļ, ka kādā intervijā viņš ieteica iedomāties milzīgu četrinieku viņam uz pieres. Zinot šos principus labāk novērtēju tos mnemoniskos paņēmienus, ko zināju pirms tam. Taču mans mēģinājums “likt” dažādu zinātnieku vārdus savās mājās ir strupceļā ar to, ka no trīs tur “liktajiem” (vairāku mēnešu laikā) atceros vienu. (Tiesa, citādi es neatcerētos pat to vienu.) Es varu tikai minēt, ka manas pieticīgās atcerēšanās vajadzības nemotivē mani ieguldīt to darbu, kāds nepieciešams, lai “nokodētu” abstraktus jēdzienus (kā cilvēku vārdus) par kaut ko atšifrējamu un iegaumējamu.

Jebkurā gadījumā esmu pārliecināta, ka iegaumēt var daudz, un tas prasa mazliet atšķirīgu piepūli no ierastās bezgalīgās atkārtošanas, kā arī jebkura iegaumēšana prasa pievērst uzmanību uzzināšanas brīdī. Esmu pateicīga, ka transhumānisti mani motivēja painteresēties par šo tēmu. Domāju, ka būtu interesanti gan paskatīties, kādi mazāk darbietilpīgi mnemonikas paņēmieni pastāv, gan padomāt par to, kā veidot “nokodēšanas” algoritmu, un kā to atcerēties.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos