You are currently browsing the tag archive for the ‘ķeksīša pēc’ tag.

Es gribu izteikt ļoti lielu atbalstu filozofijas studentiem, kuri publiski cīnās par savām tiesībām uz kvalitatīvu izglītību. Droši vien daudzi ir vismaz redzējuši publisko vēstuli, kurā pasniedzēji tiek apsūdzēti plaģiātismā, un jauko plakātu ar atsaucēm, varbūt mazāk ir redzējuši kādu citu publikāciju, un sekot tvitter restītes sarunām es pati neprotu (lasi – nav laika). Man šķiet, ka kaut kādā līmenī, es viņiem pilnīgi piekrītu.

Es viņus ļoti, ļoti gribu atbalstīt, jo mani nepamet sajūta, ka daudz kas notiek nekvalitatīvi, piemēram, tikai tāpēc, lai varētu ierakstīt kādā atskaitē – ķeksīša pēc.

Šī sajūta man radās studējt savā fakultātē, un pamazām aug ārpus visādām robežām, ko mēģinu tai uzlikt. Ļoti ilgi domāju, ka tā ir tikai mana vaina, ka es esmu pārāk slinka un tāpēc daudz kas šķiet nesaistošs, vēlāk domāju, ka tā ir mana vaina, ka es izvēlējos nepareizo programmu, tādu, kas man tik ļoti neinteresē. Taču ar laiku tāpat nevar nepamanīt arī pasniedzēju reizēm paviršo attieksmi.

Kaut arī es ar plaģiātiem nesastapos, redzēju pietiekami daudz sasteigtu darbu, kā arī citādi nekvalitatīvu un dažreiz pat kļūdainu darbu. Joprojām atzīstu, ka lielāka daļa atbildības par manu paviršo (vēl ne pabeigto) izglītību jāuzņemas vien man pašai, bet es neesmu vienīgā vainojamā.

Arī tas mafijas salīdzinājums šķita pazīstams. Man radās iespaids, ka izmācījies cilvēks, kas aktīvi nodarbojas ar zinātni, pie oficiāli atzītas zinātnieka vietas (lasīt – labāk apmaksātas vietas) var tikt gandrīz vai tikai tad, ja valsts rada vairāk šādu vietu, vai tādā drūmā veidā, ja kāds no iepriekšējiem vietu aizņēmējiem nomirst.

Man šķiet, ka tas zinātnei nozīmē to, ka nekur būtiski jaunos virzienos zinātne nebīdās, tikai mīņājas pa tiem pašiem jau iemītajiem, pie kam ar vien lēnāk un lēnāk, kamēr cilvēki savās drošajās vietās kļūst arvien drošāki, ka viņi tur arī paliks.

Es neuzskaitīšu labos profesoru pretpiemērus un viņu trūkumus, tikai pateikšu, ka tādi, protams, ir. Bet ar viņiem nepietika, lai saglabātu manu interesi par zinātni tik ilgi, kā mana bakalaura programma. No manas intereses ir palikusi blāva ēniņa.

Un kas vēl trakāk, man palēnām rodas iespaids, ka šī tendence haltūrēt, kaut ko izdarīt tikai ķeksīša pēc Latvijā ir kļuvusi (vai palikusi, nemāku spriest par laiku, kad biju maziņa) nepiedienīgi plaša.

Man šķiet, ka ir taisnība, ka šī filozofijas kvalitātes lieta ir līdzīga VID lietai, kā atzīmēja tvitter lietotājs neo4ta, bet citādāk, nekā tikai ārēji. Manuprāt tās ir līdzīgas ar to, ka pietiekami augstu darbojošos personu haltūras ir pamanītas un sāktas apspriest publiski.

Es tagad ceru, ka šo haltūrēšanas tendenci ir iespējams apkarot. Vispirms vajag sākt pašiem nehaltūrēt un pamanīt, kad citi dara lietas ķeksīša pēc, un tad pievērst tam uzmanību. Es ceru, ka pienāks laiks, kad tai nebūs jābūt uzmanībai gandrīz valsts mērogā, lai aizrādījuma saņēmēji labotos.

Advertisements

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos