You are currently browsing the tag archive for the ‘lidzsvars’ tag.

Man atrakstīja:

ir tādi brīži, kad tu saproti, ka viss notiek pa īstam
ka šitā ir tagad dzīve
un ka citas nebūs
un ka patiesa ir nāve
un patiesa ir mīlestība
un viss tas tiešām eksistē

Es samulsu, un nezināju, ko atbildēt. Man tie nav brīži. Vai tie ir brīži kā punkti, kas veido taisni.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ļoti smagi kritizē pašpalīdzības literatūru, bet es no sava pašpalīdzības grāmatu un produktivitātes blogu lasīšanas perioda jūtos guvusi pāris vērtīgas atziņas. Iespējams, ka es tās būtu varējusi gūt arī no citiem resursiem, piemēram no grāmatas, ko saucu par vienu no savām mīļākajām, kur Lazarus Long māca saviem aizbilstamajiem vienmēr atrast laiku tam, kas viņiem dzīvē ir svarīgākais.

Viena no lietām, ko es jūtos apguvusi, ir apziņa, ka “šitā tagad ir dzīve”, un ka man tā ir jāizbauda, kamēr tā notiek. Nē, tas ne tuvu nenozīmē, ka man ir jāieslīgst absolūtā bohēmismā un jāaizmirst nākotne. Arī nākotnē man mana dzīve būs jābauda, un man nav mājās portreta, ar kuru notiek manas neapdomības sekas. Bez tam, es par to nebiju iedomājusies agrāk, bet lai justos apmierināts ar sevi, cilvēkam ir jābūt produktīvam. Diemžēl, ne vienmēr ir skaidrs, kā šīs lietas (baudīšanu un būšanu produktīvai) apvienot.

Viens no iemesliem, kāpēc es netiku galā ar universitāti un darbu reizē, bija sliktā pašsajūta, kas radās, jo visu laiku nepietika laika ar visu tikt galā, es visu laiku atpaliku no iecerētajiem darbiem. Es aizgāju no turienes uz savu jauno lielisko darbu vienu pašu. Pašsajūta uzlabojās. Kad es jutos tiekam galā ar darbu, atradu vienu tādu kā saistītu hobiju, kurā iesaistīties, lai nenokļūtu atkal situācijā, kurā es netieku galā ar darbiem, ko esmu uzņēmusies. Un tad es sapazinos ar cilvēkiem, kuri mani iedvesmoja uzņemties visādas daudz interesantas lietas. Un nupat es esmu tikusi daudz par tuvu tai robežai, kur mani nomāc “es ar to netieku galā” sajūtai.

Man saka, ka es atradīšot savu darbu intensitāti, ka man esot jādara tikai lietas, kas man šķiet interesantas. Kā tad! Atlasot lietas pēc kritērija “interesantas”, vai liekot klāt kritērijus “vērtīgas” un “es spēju darīt”, un vēl citus, tās tik un tā ir vairāk, nekā man ir laika. Mana pieeja šai problēmai pirms es satiku iedvesmojošos cilvēkus, bija apzināties savus laika ierobežojumus vispirms, un pakļaut savas intereses tiem. Pa daļai tā kā mākslīgi slāpēt savu zinātkāri, savas labsajūtas vārdā. Ar iedvesmojošajiem cilvēkiem zinātkāre ir mazliet eksplodējusi.

Es sāku šo rakstīt ar domu, ka tas viss veido jautājumu, kā tad labāk – ļaut vaļu zinātkārei, censties izdarīt pēc iespējas visu, un pārdzīvot, ka tas neizdodas, vai slāpēt savas intereses tādēļ, lai tiktu galā ar savu dzīvi un darbiem, taču līdz beigām tiekot secinu, ka tas ir aplams jautājums. Tomēr problēma man paliek – kā atrast lielisko līdzsvaru, kurā es jūtos pietiekami labi, bet turpinu sevi izaicināt un izdarīt maksimāli daudz.

Advertisements

melns ķeburs un balts ķeburs uz svariemViena no pirmajām un visacīmredzmākajām jomām, kur līdzsvara princips parādās, ir pārtika. Alkohola pārmērīga lietošana padarīs Tevi par to nožēlojamo bomzīti, kas ļerpājās kaut kur. Lietošana nelielos daudzumos uzlabo asinsriti un ko tik vēl ne. Līdzīgi par gaļu, plūmēm un gan jau vēl nezcik lietām, ko es šobrīd nevaru iedomāties.

Citiem tā neesot, bet man ir, ka guļot par ilgu atkal rodas diskomforts. Bez tam, katra stundiņa, ko varētu negulēt, var tikt izmantota darot ko interesantāku. Un to, ka neizgulēties ir slikti, man droši vien nevienam nav jāstāsta ar ilustrācijām.

Jau viltīgāki ir psiholoģiskie brīnumiņi. Piemēram, ir tāda lieta kā atbildības uzņemšanās. Manuprāt, ja es kaut ko nokavēju tādēļ, ka transports kavējas rīta sastrēgumos, tad man jāuzņemas atbildība par to, jo es varēju ņemt vērā rīta sastrēgumus, kas ir regulāra parādība, un izbraukt laicīgāk. No otras puses, var arī sākt pārspīlēt, un vainot sevi par visu, gan to, pie kā esi vainīgs, gan to, pie kā neesi.
Katrs gadījums ir atšķirīgs un jāvērtē pēc visādiem parametriem. Bet reizēm tā nesanāk, tas līdzsvars nav kā tas, kas ausīs. Reizēm gribās vienkārši novelt visas vainas uz visiem citiem, bet reizēm gadās sevi mocīt ar “es taču būtu varējis”, kad patiesībā būtu bijis jābūt gaišreģim, lai “būtu varējis”.

Un šādi un līdzīgi “viena galējība, otra galējība” gadījumi ir visās malās. Brīžiem gribās, lai viss būtu skaidri un vienkārši, un vartēu visu aprakstīt ar saprotamu algoritmu. Jo cīnīties ar savām sajūtām, iegribām un ārējo pasauli, kad ir skaidrs “kā vajag” ir grūti, nemaz nerunājot par to, ka lielākoties nav skaidrs.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos