You are currently browsing the tag archive for the ‘mainīšanās’ tag.

“Mēs nepaliksim kopā. Tu zini, ka es no Tevis gribu iet prom. Es Tevi tā arī nekad neesmu iemīlējusi, par spīti visām Tavām lieliskajām īpašībām.” Tā es varētu teikt savam darbam. “Sākās jau ar to, ka es atnācu pie Tevis ar nepareizo attieksmi – ‘es jau tikai pagaidām, kamēr atradīšu kādu labāku’. Tomēr es savā aizņemtībā ar Tevi nevienu citu nemeklēju, un arī nesāku iemīlēt Tevi.”

Ar tādu attieksmi nevar veikties ne mīlestībā ne darbā. Abos gadījumos tad, kad atrod tādu, kas varētu derēt, ir jāstrādā. Un es nedomāju jāpilda pienākumi. Es domāju emocionālo strādāšanu. Ir jāizceļ un jāliela sava partnera labās īpašības, jānovērtē, ka kaitinošo īpašību kopsumma ir mazāka par vērtīgo un labo īpašību kopsummu un, attiecīgi, ar kaitinošajām jāsamierinās. Mīlestībā esmu nonākusi līdz brīdim, kad atsevišķas sliktās īpašības pat patīk, jo atgādina, ka tas mazsvarīgais sīkums ir viena no retajām nepatīkamajām lietām mūsu attiecībās. Darbā, diemžēl, es par to nekad netiku domājusi. Par visu nelāgo bieži īgņojos. Patīkamo nenovērtēju.

“Tas skan novazāti un banāli, bet tā nav Tava vaina, tā ir mana.” Ar darbu kā tādu gan nevar aprunāties, bet jebko ir jauki personificēt, arī abstraktus jēdzienus, kas sevī iekļauj ēku, cilvēkus, pienākumus un citas detaļas. Vismaz no kļūdām mācās. Šobrīd ceru, ka atradīšu citu, ar ko mēģināt vēlreiz jau ar citu attieksmi. Un attieksmi mainīšu arī, ja nāksies palikt šeit.

Ļoti ilgu laiku biju izteikts čīkstētājs par to, kā izglītība LV nav superīga un cik viss ir slikti. Jūtos nesen sapratusi, ka tā nav taisnība, ka lielākā daļa problēmas ir manā attieksmē. Bet varbūt es to visu laiku zināju. Žēl, ka ar saprašanu vien nepietiek, lai attieksme mainītos.