You are currently browsing the tag archive for the ‘matemātika’ tag.

Draudzene stāstīja, ka viņa grib puisi, kurš viņu izaicinātu kļūt labākai. Ja mans vīrs nebūtu aizņemts, es varētu viņai ieteikt, jo viņš mani aizveda uz to briesmīgo, briesmīgo vietu.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?

Man patīk kā matemātika mani reizēm pārsteidz ar kaut kādām it kā vienkāršām, bet dīvainām lietām.

Piemēram, nesen domāju par naturālo skaitļu kopu (visi pozitīvie, veselie skaitļi), un visu veselo skaitļu kopu (arī negatīvie). Izrādās, un tas ir diezgan acīmredzami, ka var izveidot bezgalīgu dilstošu virkni no visu veselo skaitļu kopas elementiem, bet ne no naturālajiem.

Ar visiem veselajiem skaitļiem vienkārši – sāk ar “-1”, tad ņem “-2”, un tā uz priekšu katru nākamo vēl par vienu mazāku līdz bezgalībai.

Bet ar naturālajiem? Nevar paņemt tādu bezgalīgi vislielāko skaitli, tātad, lai cik lielu skaitli mēs paņemtu kā pirmo, teiksim 1000, tad pēc 1000 gājieniem katru nākamo ņemot par vienu mazāku, vairs nebūs, ko paņemt tā, lai virkne turpinātu būt dilstoša.

Tagad tā, ka es tā izstāstu, tad šķiet, ka tas ir tik dabiski, acīmredzami un visādi citādi stāv tieši deguna priekšā, ka nav īsti skaidrs, kā tas vispār varēja mani pārsteigt. Bet būtībā abas šīs kopas ir trakoti līdzīgas visādās citādās ziņās, un pārsteidza gan tas mani.