You are currently browsing the tag archive for the ‘motivācija’ tag.

Saruna lekcijā:
Students: “Briesmīgais pasniedzējs A mums dod apjomīgus mājasdarbus.”
Pasniedzējs: “Viņš dara pareizi, es esmu pārāk liberāls un tāpēc manās lekcijās studenti neko prātīgu nedara.”
Students: “Nav tiesa, jūsu lekcijās studenti piedalās. Pasniedzēja A lekcijās studenti pilda mājas darbus.”
Pasniedzējs: “Mūsu laikā mājas darbus pildīja iepriekšējās lekcijas laikā. Un pasniedzēji bija priecīgi, ka studenti dara lietas soli pirms tam.”
Students: “Es nevaru saprast, kur jūsu laikā cilvēki ņēma motivāciju?”
Pasniedzējs: “Pasniedzējs kliedza.”

(Bonuspunkti par personāžu atpazīšanu.)

Izrādās, ka, vismaz garstāvokļa uzlabošanai, noder zināt varenos self help trikus ar pozitīvo domāšanu. Gadījās nosapņot, ka prātīgākā rīcība būtu neiet uz lekcijām, un iet gulēt blakus mīļotajam vīrietim. No rīta pamostoties un saprotot, ka nekāda gulēšana blakus mīļotajam vīrietim nevar turpināties, un ir jāceļas un jāiet uz darbu un lekcijām, garstāvoklis pagalam sabojājās. Vispār, kārtējo reizi sajūta, ka negribu neko vispār vairs nekad, tikai gulēt. Nebija pat tā, ka nebūtu izgulējusies.

Atcerējos, ka draugi man jau sāk sūdzēties, ka es viņus aplipinot ar nekā negribēšanu un saņēmos būt labāka. Iztēlojos, kā stāstīšu draugiem, ko gribu paveikt. Tādā veidā arī atcerējos, ka tiešām to visu gribu. Un tā, kamēr paēdu brokastis un sataisījos, biju jau tīri priecīga, ka došos uz darbu un lekcijām, ka varēšu čakli strādāt. Reāli sanāca citi, ne plānotie darbiņi, bet tomēr es negulšņāju, un lekcijas klausījos.

Brīžiem gan es vēl neesmu varens pozitīvisma pašiedvesmas lielmeistars. Ir lietas, ko man vajag izdarīt, kurām negribās un pat ir bail ķerties klāt. Viens strupceļš ir nospriest, ka tās ir jādara, un tad sēdēt un knibināties apkārt riņķī un tomēr nedarīt. Šodien sapratu, ka pieķerties kaut kam, kaut arī tas varbūt nav pats steidzamākais vai pats būtiskākais, bet pieķerties, lai laiks netiek vienkārši pazaudēts uz knibināšanos. Reizēm gan vajag arī paknibināties, atpūtai vai, lai zinātu, kas notiek tajā pasaulītē, kas nav mana mazā, bet to vajag plānoti, pelnīti, nevis izvairoties no citiem darbiem.

Es gan neatceros, ka es būtu gribējusi būt balerīna, bet ir dažas profesijas, kas izskatās ļoti saistošas un tādas, ka šķiet, ka tajās strādājošajiem nekad nav jādara nekas garlaicīgs vai grūts. Un es to uzskatu par vēl mazu solīti savā kļūšanā par pieaugušo, ka es atklāju, ka tā tomēr nav.

Tagad saprotu, ka tas bija naivi, bet es biju iedomājusies, ka rakstnieki savas grāmatas uzraksta, un tad pārlasa vēlreiz un izlabo kļūdas. Tad uzzināju, ka viņi patiesībā vēl arī izpēta tās lietas, par kurām raksta. Piemēram, ja viņi raksta par notikumiem slimnīcā, viņiem ir jāzina, kā slimnīcā notiek lietas. Pat ja pētniecība ir interesanta, stāsti neizdomājas tā no viena gala līdz otram (vismaz ne lielajam vairmumam rakstnieku). Katram rakstniekam droši vien paņēmieni ir savi, bet būtībā viņiem ir jāizdomā stāsta varoņi, to raksturi, stāsta notikumi, un šo notikumu plānojums tāds, lai stāsts būtu patīkami lasāms un labi sasaistītos ar varoņu attīstīšanos. Un tad tas viss jāuzraksta. Un jāpārraksta vairākas reizes, kamēr pašam patīk.

Līdzīgi biju iedomājusies par māksliniekiem gleznotājiem, ka viņam ir jāuzzīmē bilde. Un nebiju iedomājusies, par to, cik daudz laika tas aizņem, un ka, nemaz nerunājot par sagatavošanos, bildes ideja, tā daļa, kas, manuprāt, ir interesanta, ir gatava ilgi pirms bilde ir gatava, vēl ilgi ir jākrāso tonīši un ēniņas, kas kaut kādā brīdī kļūst pagalam neaizraujoši. No šo abu profesiju atšifrēšanas sāku domāt, ka visās profesijās, arī tajās, kas no malas izskatās tikai patīkamas, ir grūtāki darbiņi, un ir jāpieliek pietiekami daudz pūļu.

Aktieriem ir ne tik vien jāmācās dialogi no galvas, bet arī ļoti jāpieskata savs ķermenis, tāpat kā tas ir jādara sportistiem, arī tad, kad nav pasaules čempionāts vai olimpiāde. Par mūziķu ikdienas treniņiem arī es tā kā zinu. Un pat tādam matemātiķim, kas izgudro dažādas teorēmas un to pierādījumus, pēc tam, kad ir izdomāta aizraujošā ideja, tā ir arī saprotami un korekti jāpieraksta, un jāpārliecinās, ka tiešām, tiešām tā ir pareiza ideja.

Es ļoti ceru, ka šī saprašana man palīdzēs pašai būt mērķtiecīgākai un pacietīgākai, kad tajā, ko es daru pienāk laiks darīt garlaicīgākus darbiņus, ka mazāk gribēsies skriet un meklēt tādu nodarbi, kurā nekad nebūtu jādara nekas, kas garlaiko. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka tā ir tā lieta, ko izlaiž padomdevēji – motivētāji, vai ko es kā klausītājs biju veiksmīgi nesadzirdējusi viņu padomos. Jebkurā darbiņā pēc iesākuma ir jāpieliek pūles un jātiek galā ar darbiņa garlaicīgākajām vai grūtākajām daļām, neatkarīgi no tā, cik ļoti iztēlojas gala rezultātu.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos