You are currently browsing the tag archive for the ‘programmēšana’ tag.

Mani blogi man izrādās vietas, kur es vienas un tās pašas lietas saku atkal un atkal, jo tās ir tās lietas, kas man tiešām sāp. Es jau esmu skumusi par to, kā man nepatīk kļūdīties, bet es atkal pie tā nonāku.

Pirmajā lomu spēļu žanra videospēlē, ko es atceros sevi mēģinām spēlēt (Fallout), es netiku tālāk par sākuma atrašanās vietu, jo es vienkārši nepamēģināju aiziet tālāk par to, kas redzams vienā ekrānā. Es baidos darīt lietas, kuru rezultātus es nevaru paredzēt.

Klausos ierakstu, kurā no tiek saruna ar servera programmas (Ruby on Rails) izstrādātāju (t.i. man autoritāti, jo cilvēks ar pieredzi tik daudz reižu lielāku par mani, ka ne vien var izstrādāt interneta aplikācijas, bet tās pietiekami labi saprast un abstrahēt, lai spētu veidot rīku, kas tās darbina). Viņš strīdējās, ka ir neproduktīvi runāt par abstraktiem “pareizajiem veidiem” kā darīt lietas, jo visas idejas par to, kā lietas vajadzētu vai nevajadzētu darīt, ir jāapskata ar konkrētiem [koda] piemēriem no dzīves. Viņš apgalvoja, ka pareizais veids, kā iemācīties kaut ko darīt, ir vispirms izdarīt nepareizi, lai saprastu, kāpēc tas ir nepareizi, kā tas sāp.

Man pat skatoties, kā citi spēlē videospēli (Prince of Persia), kuru iesaka cilvēkiem, kas nav izauguši tās spēlējot, jo šī spēle nesoda par kļūdīšanos, šķiet “kādas muļķības, tas ir briesmīgi aizlekt tur garām, jo tad tu uzzini, ka tu esi aizlēcis garām”. Tomēr pašai spēlējot, kaut arī manā spēlē pēc kļūdām ir jāpagaida kāds brīdis, kamēr spēle ielādējas no pēdējās saglabātās vietas, man tas netraucē. Man vajadzētu pierast pie tā, ka kļūdīšanās netraucē.

Tā kā es cenšos izvairīties no kļūdīšanās, tāpēc, ka es gribu paredzēt rezultātus tam, ko es daru, es neesmu tas, kas es gribu būt. Viss, ko es varu darīt, ir apskatīties koda paraudziņus, par kuriem es zinu, ko tie dara, un pielāgot tos savām vajadzībām, respektīvi, būt koda mērkaķītis. Bet es gribu spēt izdomāt jaunas lietas. Tādas, ko var izdomāt tikai pamēģinot kaut ko, ko neviens vēl nav mēģinājis. Un darot to atkal un atkal, kamēr tā vairs nav kļūda.

Advertisements

Iemīlēšanās ir, kā jau emocionāla reakcija, neracionāla padarīšana.

Mēs esam kopā tikai trešo nedēļu un viņš jau sāk kļūt prasīgs, bet man šķiet, ka mums varētu izdoties. Pirmās nedēļas piektdienā es tiku aizvesta uz kino, izdancināta, spēlēju novusu un dziedāju karaoki.

Es, protams, runāju par savu jauno darba vietu. Tajā piektdienā bija darbinieku rudens kopsapulce. Bez socializēšanās daļām man patika arī ar darbu saistītās runas. Tas gan manai jomai (programmēšana) tipiski, bet darbā man apkārt ir liels interesantu un patīkamu cilvēku īpatsvars. Viena no svarīgākajām lietām ir progresa sajūta. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit man šķiet, ka solīti pa solītim es kaut ko veidoju un sasniedzu.

Tas, ko daru, veidoju tīkla aplikācijai formiņas java vidē. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit ir lieliski sakonfigurēta izstrādes vide, kas to visu padara pēc sajūtas līdzīgu kā spēlēšanos ar konstruktoriņiem bērnībā.

Ir gan tā, ka projektam ļoti strauji nāk virsū nodošanas termiņš, kas nozīmē, ka nav laika to spēlēšanos tik ļoti izbaudīt, un brīžiem es palieku bez cilvēkiem, kas varētu paskaidrot lietas un brīžiem jūtos malziet slīkstoša darbos. Tam visam par spīti mājās pārnāku laimīga un vēlos mācīties un kļūt labāka speciāliste, un vairāk saprast. Līdz nodošanas termiņam man pat nav iebildumu iet strādāt sestdienās – darbā ir interesanti.

Tā ka vēliet lai manam darbam pret mani ir tādas pašas jūtas (man vēl nav beidzies pārbaudes laiks) un lai mums tiešām izveidojas laimīgas ilgstošas attiecības.

Draudzene stāstīja, ka viņa grib puisi, kurš viņu izaicinātu kļūt labākai. Ja mans vīrs nebūtu aizņemts, es varētu viņai ieteikt, jo viņš mani aizveda uz to briesmīgo, briesmīgo vietu.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?