You are currently browsing the tag archive for the ‘sadzīve’ tag.

Pēc tam, kad vīrs man neizpalīdzēja vienā mājas darbiņā, ņēmos viņu apcelt. Un pēc apcelšanas sāku domāt par situāciju, kurā viņš man nepalīdzēja. Nav brīnums, ka tagad esmu dusmīga uz sevi, jo tas, ka jādomā pirms runāšanas nav nekāds noslēpums.

Man šķiet, ka tā bija grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras“, no kuras es uzzināju, ka vīriešiem vajag izteikt īsus konkrētus lūgumus, lai viņus piedabūtu darboties. To es lasīju ilgi pirms man šādi padomi bija vajadzīgi. Bet teoriju atceros.

Praksē, diemžēl, izrādās, ka es gribu, lai man brīvprātīgi piesakās palīdzēt. Un to, ka man vajag palīdzēt, attiecīgi, ir jāuzmin no apstākļiem, mistiskiem mājieniem un lasot manas domas. Pēc visas savas publiskās izrunāšanās, secināju, ka ne reizi nepateicu frāzi “lūdzu palīdzi man!” Nākas atzīt, ka nav godīgi apvainot cilvēku nepalīdzēšanā, ja tas, ko es patiesībā gribu, ir telepātija. Tā kā, žēl, ka mans vīrs slēpj savas telepātijas spējas no manis.

No otras puses, man nav bijis gadījuma izvērtēt savas pareģes spējas, jo vienmēr, kad vīram vajag palīdzību, viņš to palūdz. Neatceros, vai minētā grāmata šo lomu sadalījumu apsprieda vai nē, bet man aizdomas, ka arī mani nesajūsminātu, ja man lūgtu palīzdēt tikai caur puķēm. Kaut vai tāpēc, ka mani vispār kaitina puķes manās telpās, jo tās agrāk vai vēlāk novīst un jāmet ārā.

Savā rss turu notāru atbildes uz jautājumiem, lai rastos priekšstats par to, kādi vispār var būt dokumenti, un kādas situācijas. Reizēm ir interesanti, bieži ir skumji.

Nesen lasīju mazliet murgainu un ne īpaši informējošu rakstu par skolēnu priekšstatu par finansēm. No raksta neko jaunu neuzzināju, tikai kārtējo reizi aizdomājos par to, cik ļoti nepieņemami ir runāt par naudu un tēriņiem.
Bērnu izglītošanas kontekstā, es saprotu, ka ne dokumentu kārtošana, ne ģimenes budžeta plānošana nav nekas tāds, ko var viņiem izstāstīt vienā vakarā. Ne nu viņiem interesē, nezd arī tas ir kas stāstāms. Bet man ir radies priekšstats, ka, it īpaši par konkrētām summām, vecāki ar bērniem principā nerunā par naudas lietām.

Pagaidām vienīgais arguments, ko redzu, ir, ka vecāki neuzticas, ka bērni neizpaudīs informāciju par vecāku ienākumiem. Man gan šķiet, ka gan jau ir iespējams vispirms pārliecināties, ka bērni spēj paturēt informāciju pie sevis, un vispār tādējādi iemācīt viņiem diskrētumu, un tomēr iesaistīt viņus budžeta plānošanā, un arī dokumentu kārtošanās, tādējādi viņi pieradīs pie šīm lietām.

Joks (nesmieklīgais) tāds, ka vispār nav pieņemts runāt par naudu (arī Amerikā). Es domāju, ka neesmu ļoti finansiāli attīstīta, un attiecīgi labprāt parunātu ar draugiem par to, kā viņi rīkojas ar naudu un plāno savas finanses. Taču pie šādas sarunas šķiet gandrīz neiespējami tikt. Ir bijis tā, ka sarunā es pasaku, cik es pelnu, un pēc konteksta šķistu, ka sarunbiedram vajadzētu teikt, cik pelna viņš, bet tā nenotiek. Nez’, es esmu tik neuzticama kā bērns? (Un joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki neuzticas saviem bērniem.)

Arī par kaut kādiem līgumiem un mantu sadalījumiem man šķiet, ka maz tiek runāts. Tos pašus skumjos notāriem iesūtītos stāstus lasot, pie sevis nopriecājos, kā man ir paveicies ar ģimeni. Vēl dziļāk sevī uztraucos, vai nav palicis kāds neatrunāts gals, kas, probēmu gadījumā, būtu problemātisks.

Līdz šim neesmu aktīvi pamanījusi neko, par ko es gribētu runāt, bet nevaru. Tomēr reizēm es pamanu sevī tādu kā pretestību, kā kautrīgumu – vai es varu prasīt kādas garantijas, līgumus no saviem radiem? Vai viņi neapvainosies, ka es viņiem neuzticos? Bet patiesībā tai būtu jābūt normai. Cilvēki mainās, viņu viedokļi vienam par otru mainās.

Tas viss pārvēršas lejupejošā spirālē, kur bērniem rodas iespaids, ka tās mistiskās lietas, par kurām ar viņiem nerunā, ir jāslēpj, un varbūt vispār tādu nav. Nu, ja jau vecāki to nedarīja, tad jau nav jāplāno sava finansiālā dzīve, kredīti, uzkrājumi un taml. Ja jau vecāki nekārto nekādus līgumus, mēs arī varam uzticēties cilvēkiem. Attiecīgi, arī viņi par to nerunā, pat tad, ja paši paslepus ko dara. Labi, es te dramatizēju, bet pasakiet man, ka tā nav!

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos