You are currently browsing the tag archive for the ‘seksualitāte’ tag.

Man biežāk kaut ko lasot vai citādi uzzinot ir sajūta, ka es to jau zināju, tikai biju piemirsusi. (Patiesībā diezgan mulsinoša sajūta, jo es nesaprotu, vai man vienkārši ir ļoti dzīva iztēle, vai es tiešām esmu tik izglītota un aizmāršīga.) Tomēr pa reizei gadās arī, ka kaut kas, kam it kā būtu jābūt jau zināmam, kas pēkšņi kļūst skaidrs (un tad es to pamanu visās malās). Šoreiz tā gadījās ar feminisma ideju un jēgu*.

Izlasīju (pagaro) kādas mazohistes atskārsmi par to, ka viņa tāda ir. Kamēr viņas baudas gūšanas paņēmieni man pašai nešķiet piemēroti, man šķiet pilnīgi pareizi un vienlīdzīgi, ka viņai tie tādi var šķist. Man no visa garā raksta visvairāk patika viena rindkopa (spoileris, ja grasies lasīt visu rakstu):

I’d feared that I was damaged, that there was something deeply broken in me. I’d wildly guessed that I’d suffered trauma and repressed the memories. But if my mother—one of the most independent, feminist women I’ve ever met—could reconcile BDSM, then I knew I could. And if she was into BDSM herself, then rather than viewing my proclivities as damage, I could see them as something intrinsic we shared.

Raksts ieķērās man domās, jo autore man šķiet stipra un pati sev saimnieces lai gan gūst baudu no pakļaušanās. Man šķiet, ka iepriekš nebiju sapratusi, cik patiesi un vienkārši tas ir, atcerējos tikai to, ka tas ir iespaidīgi.

Kopš puputrīces (boobquake) lasu Jen McCreight blogu. Viņa laiku pa laikam runā par feminismu (kā nekā, jaunā feministe, taču). Viņa kritizē gan stereotipu, ka feministes nav seksīgas, gan autores – feministes, kas izturās tā, it kā sievietēm nepiedienās būt seksīgām publiski. Tomēr kaut kā man nebija tās sajūtas, ka es mācētu pati atšķirt, kas, manuprāt, ir pareizi, un kas – nē (attiecībā uz dzimumu vienlīdzību).

Vēl Jen man ierādīja apburošās Violet Blue blogu (NSFW, jo #pupi (un erotisku grāmatu vāki un taml.)). Es jūtos priecīga, ka man ir iespēja visu to izpētīt vismaz tagad, un vēlos, kaut man būtu bijusi iespēja to izpētīt kādus 5 gadus atpakaļ. Un arī šajā gadījumā bija tā, ka mana ierastā domāšana par sieviešu tiesībām nesaklikšķinājās ar to, kāds ir Violet Blue tēls.

Mazliet domās bija ieķērušās arī Femen meitenes. Jāatzīst, viņu darbībās nebiju iedziļinājusies, tikai tā virspusēji – nez, vai tā ir pareizā pieeja protestēt pret sieviešu ķermeņu izmantošanu izmantojot sieviešu ķermeņus? Tad Violet Blue par viņām uzrakstīja, un es gandrīz jutos, ka saprotu, ko īsti nozīmē vienlīdzība.

Some readers might find it at odds for me to be posting positive about FEMEN because they do state that they are anti-porn and anti-sex work — but, this is one time I think reading the subtleties and looking at the cultural issues are important.

Tā ir gudra sieviete. Kad es izaugšu, es ceru būt tikpat gudra un pašpārliecināta un seksīga.

Un visbeidzot Jen nocitēja (un papildināja) diezgan ideālu feminisma skaidrojumu ar pietiekami daudz piemēriem, lai man pielektu.

Feminism is about choice. [..]

Feminism (at least my brand) doesn’t oppose sexiness, but it opposes compulsory sexiness.

It’s the difference between putting on makeup to look like your slutty fantasy, and putting on makeup to leave the house. [..]

And I’d add that the opposite is also true. It’s the difference between dressing modestly because it’s comfortable or keeps you warm, and dressing modestly to avoid being jailed or raped because you were “asking for it.” [..]

Compulsory anti-sexiness is not the solution to compulsory sexiness. There’s not one right way to be a woman.

Femen meitenes dara pareizi, jo tas, ko viņas dara, ir viņu brīva izvēle, viņu pašu seksualitāte, nevis apstākļu vai citu attieksmes uzspiestas. Sievietei (tāpat kā vīrietim) ir tiesības izvēlēties kā ģērbties un izskatīties, ar ko nodarboties, kā atpūsties. To visu rakstot man šķiet mazliet jokaini, ka tas viss jau ir bijis teikts tik daudz reižu, bet vajadzēja kaut kādus stāstus, kas pasautējās manu domu fonā, lai man rastos sajūta, ka es to beidzot saprotu.

*Šī ir tikai mana izpratne par aprakstītajiem piemēriem. Es saprotu, ka nav nekādu tādu tīru “patiesību” vai “pareizi”, un ka lietas, kas vienai šķiet brīva izvēle, citai šķiet aizvainojošs pazemojums. Varbūt saņemšos kādreiz arī uzrakstīt par lietām, par kurām manas domas nesakrīt ar Violet un Jen.

Advertisements

Vakar klausījos lielisku runu paralēli zīmējot kārtējo permutāciju bildīti. Es viņu atradu pie burvīgās Jen, kuru es atklāju dēļ Boobquake. Un kā Jen saka, arī man tas video nešķita stundu garš, jo tas bija ļoti aizraujošs.


Sakarā ar neseno viesošanos pie Igaunijas skeptiķiem, man šī runa šķita būtiska domājot par Latvijas skeptiķu biedrības veidošanu. Bez tam, liela daļa no tā, par ko viņa runā attiecās pat uz kompānijām, kas algo darbiniekus, uz būtībā jebkuru kontekstu, kādā cilvēki savstarpēji komunicē. Bet tikpat ļoti mani dažas vairākas lietas uzrunāja personīgi.

Lai uzskaitītu visus veidus, kā tā runa mani uzrunāja, man šķiet, es vienkārši pārstāstītu visu runu. Bet tā runa mani pamudināja ielikt (vismaz pagaidām) atklāšanās vai atzīšanās (Out campaign) A burtiņu, kurš attiecīgi manuprāt nozīmē gan agnostiķis, gan ateists. Tiesa gan Latvijā es jūtos lieliski, jo es satieku vairāk Ateistu nekā ticīgo. Būtībā es vairāk uztraucos par to, vai ticīgie starp maniem draugiem jūtās labi, un nezinu kāpēc, man šķiet, ka tas, ka es atklāti pasaku, ka es neticu dieviem, ļaus viņiem atklāti pateikt, ka viņi tic.

Viņa runā par diskrimināciju pēc dzimuma un rases, ko es Latvijā neesmu daudz manījusi. Tiesa, viņa tieši par to runā, ka tas viss notiek nemanāmi. Un es neesmu mēģinājusi dabūt darbu tik daudz, lai justu, ka manā vietā vienmēr pieņem vīriešus, vai kaut kā tā. Tas, ko es esmu jutusi, ir diskriminācija pret tautību. Un tas ir tas, par ko es joprojām domāju, kā es diskriminēju pēc tautības un cik tas ir pamatoti. Cik viegli es iejustos grupā, kur būtu dažādu tautību cilvēki, un kā es ļautu iejusties viņiem.

Un man patika, ka viņa pieminēja arī to, ka ir cilvēki, kam patīk būt atšķirīgajā, malējā grupā. Es, piemēram, joprojām pārdzīvoju, ka es Jen blogu atklāju tikai pēc Boobquake, nevis pirms, kurā gadījumā es būtu mazākajā Jen lasītjāju grupā. Un man patika, ka Greta pieminēja, ka ir cilvēki, kam patīk dažādi izrādīt savus uzskatus (skaļi un dusmīgi, vai klusiņām un pēc iespējas maigāk un racionālāk), un es vairs nejūtos slikti, ka man nepatīk strīdēties ar svešiem.

Noteikti noklausieties to runu. Varbūt jūs neuzrunās tik daudz kas, kas mani uzrunāja, bet tās ir lietas, par ko ir jādomā un jāzina.