You are currently browsing the tag archive for the ‘valoda’ tag.

Draudzene stāstīja, ka viņa grib puisi, kurš viņu izaicinātu kļūt labākai. Ja mans vīrs nebūtu aizņemts, es varētu viņai ieteikt, jo viņš mani aizveda uz to briesmīgo, briesmīgo vietu.

Šodien darbā (kā arī vispār dzīvē) cīnījos ar programmēšanu. Pēc idejas tai būtu jābūt līdzīgai matemātikai. Un matemātika man vienmēr ir padevusies. Pat ļoti labi. Es apskatos piemērus, saprotu likumsakarības, un tad uzmanīgi izpildu savus piemērus atbilstoši tām likumsakarībām. Nevienā brīdī man nav jākļūdās.

Programmēšanā ir jāmēģina datoram viņa valodā izstāstīt uzdevumu. Es zinu apmēram, kā datoriem patīk, ka ar viņiem runā, bet ne vienmēr zinu valodu. Valodu visātrāk var iemācīties mēģinot tajā runāt. Un atšķirībā no cilvēkiem, ar kuriem runājot savstarpējos pārpratumus var uzreiz nepamanīt, dators uzreiz rīkojas tā, ka skaidrs, ka nav pareizi teikts.

Izņemot, ka man tā nepatīk, man nepatīk kļūdīties. Es gribu jau pirmajā reizē pateikt datoram tieši tā, lai viņš darītu to, ko es gribu. Teorētiski to pat var izdarīt – iemācīties kādu valodu perfekti tikai no grāmatām. Praksē, tas ir lēni, ļoti neefektīvi un gandrīz neiespējami. Bet es mokos kaut kur pa vidu, izvairos no kļūdām, cik spēju un esmu nepieklājīgi lēna.

Bet, kā zināms, dzīvojot tā, kā ir ērti, nav izaugsmes. Vīrs mani aizveda dejot. Tur apkārt praktiski visi dejo labāk par mani. Es kļūdos vienā gabalā. Tas ir vienkārši neciešami briesmīgi. Un tai pat laikā, vai ir kāda lieta, ko meitene varētu vairāk vēlēties, kā dejot (ar savu mīļoto vīrieti)? Un es pat nevaru izvairīties no kļūdīšanās ar parasto “vispirms izpētīt teoriju” metodi.

It kā jau nebūtu tāpat gana grūti apzināties, ka tā riebīgā, briesmīgā padarīšana man ir veselīga ne tikai fiziskā ziņā, bet arī manai pāraugušajai patmīlībai (kā tas nākas, ka es grupā kaut ko apgūstot neesmu virs vidējā!?!), es atnākusi mājās gribu mazliet atpakaļ savā drošajā zonā, un ķeros pie čivinātavas. Tur pēkšņi pilns ar atbildēm man par to pašu kļūdīšanās tēmu. Pilnīgi dusmas, kāds nelietis tos jaukos cilvēkus (paldies viņiem!) uz ko tādu ir pamudinājis?

Nesen čivinātājā saņēmu linku uz rakstu par to, kā eksperimenti apstiprina, ka valoda ietekmē domāšanu. Es gan jūtos pati to bijusi izdomājusi pirms tam, gan sakarā ar atsevišķiem jēdzieniem, kurus nezinot attiecīgi nevar iedomāties tādu domu, gan domājot par dažādām gramatikas struktūrām. Taču raksts tā vai tā ir izlasīšanas vērts, jo tajā ir konkrēti, labi izpētīti piemēri.

Sakarā ar šo rakstu, Andis uzrakstīja, ka viņaprāt 140 simbolu ierobežojums noplicina valodu un līdz ar to, arī domāšanu. Es nepiekrītu, ka minētie 140 simboli, kas cēlušies no sms, un tātad, arī sms komunikācija, noplicina valodu. Un iemesls tam ir tāds, ka tas nav galvenais sarunāšanās veids. Cilvēki, kas raksta īsziņas un čivina, arī lasa rakstus, komentē rakstus, sarunājas ar tiem pašiem draugiem arī dzīvē un e-pastos, un nekam no visa pārējā nav simbolu ierobežojuma.

Es ticu, ka ar laiku uztrenējoties ir vieglāk iekļauties ierobežotā simbolu skaitā, un man tas šķiet pozitīvi. Tas, ka cilvēks spēj domu izteikt kodolīgāk, nenozīmē, ka pārējā laikā viņš nespēj komunicēt krāšņi, aprakstoši, un visādi citādi gariem un skaistiem vārdiem (un puslīdz pareizām pieturzīmēm). Un ja kaut kas no iemācītā kodolīguma pārnesīsies uz dzīvi, arī labi.

Neilgi pirms tam es iesaistījos ar Andi diskusijā, vienā no manām pirmajām internetā. Diskusijas laikā es pačīkstēju par ierobežoto simbolu skaitu, kas neļauj sarunbiedram un man izteikt savu domu skaidri, bet patiesībā es domāju, ka interneta diskusijām šāds ierobežojums ir pat labs. Cik esmu lasījusi diskusijas rakstu komentāros, cilvēki izsakās gari un plaši un tāpat nesaprotami, un runā viens otram garām. Domāju, ka arī mūsu sarunā būtu bijušas tik pat daudz iterācijas (ja tas ir pareizais vārds domai “es saku, viņš saka”), tikai garāk izteiktas, ja mēs būtu runājuši kādā neierobežotu simbolu medijā.