You are currently browsing the tag archive for the ‘videospēles’ tag.

Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar spēlīti Leģendu Līga. Kā tas bieži gadās ar aizraujošām lietām, es gribu par to parunāt.

Šo spēli spēlēju kopā ar draugiem, kuri saka, ka mans mērķis ir censties vadīt savu varonīti tā, lai tas mirtu pēc iespējas mazāk. Lai es sēžu zem savas komandas torņa, kurš šauj pa pretiniekiem. Kad man beidzot ir izdevies aptvert, kur spēles laukumā ir mans tornis, un kur – pretinieka, mana varonīša nāvju pavadīti ir sagrauti visi mūsu torņi, zem kuriem man būtu bijis jāsēž. Bet draugi ir jauki, saka, ka tā gadās, un ka jāspēlē vēlreiz.

Pēc pāris spēlēm ir izdevies puslīdz atrast pazīstamus marķierus, kas liecinātu par to, kur īsti mans varonītis atrodas. Ar draugu palīdzību ir piemeklēts varonītis, ar kuru es jūtos noderīga – cilvēkformas vienradžu meitene Soraka var ārstēt savus komandas biedrus arī no cīņas pašas aizmugures. Izņemot, ka šoreiz pēkšņi viss spēles laukums ir otrādi (kā šahā, maninoties krāsām), un es apmaldos un ieskrienu pretinieku torņos domājot, ka skrienu uz mājām, uz drošību.

Kas ir vēl trakāk, iespēja sēdēt aiz torņa, kamēr komandas biedrs apvāc pretinieku mošķīšus un nelaiž pretinieku varonīšus nosist mani, ir tikai pirmo spēles trešdaļu. Tad visi varonīši sāk skraidīt caur mežu uz citām joslām*, cīnīties par torņiem, Pūķi vai Baronu, vai par izdzīvošanu. Mana Soraka, kas nesaprot, kur atrodas, tiek saspiesta kā odziņa pirms vispār paspēj kādu sākt ārstēt.

Pēc vēl dažiem mēģinājumiem, man ir piekārtots varonītis Nunu, kura uzdevums (vēl bez nemiršanas) ir steidzināt vienu konkrētu komandas biedru. Nunu ir mazliet dzīvīgāks, resnāks par Soraku, un tādēļ, ka visu spēli (katru spēli) cītīgi skraidu pakaļ vienam varonītim, neapmaldos mežā viens, puslīdz atrodos tur, kur mani vajag (kaut vai kā papildus mērķi pretiniekiem).

Kad beidzot vairs neapmaldos ejot taisnā līnijā, kādu laiku spēlēju meža varonīšus. Kā traumatisku bērnības atmiņu atceros spēli, kurā mans uzdevums ar vilciņu ir lekt virsū pretinieku Katrīnai, un, ja es to neizdaru, viņa nogalina visus visapkārt. Vēl kādu laiku spēlēju skumīgo mūmijbērnu Amumu, kurš ar savu vispārāko spēju** mazliet aptur visus pretiniekus rādiusā ap sevi (atšķirībā no vilciņa, kas aptur tikai vienu pretinieku). Visai noderīgs varonis, pat ja spēlētājs nav ļoti labs. Pilnīgi žēl, ka man tik ļoti gribas spēlēt strēlnieces.

Līdzīgi kā citās komandu spēlēs arī Leģendu Līgā katram no spēlētājiem ir dažādi uzdevumi. Var spēlēt varoņus, kuru uzdevums (kā Amumu) ir būt dzīvīgam un traucēt pretinieku varoņus. Šādu uzdevumu ir vieglāk pildīt, jo kļūdīšanās pozīcijas vai mērķu izvēlē dzīvīgu varoni nenogalina pārāk ātri. Var spēlēt krietni grūtākus varoņus, kuriem rūpīgi jāizvēlas savas atrašanās vietas un mērķi, un kuriem ir uzcītīgi jāpiebeidz visi pretinieka mošķi, lai varētu atļauties dārgās mantas, kas padara viņu šāvienus pretiniekiem sāpīgus. Šādiem varoņiem nav daudz dzīvību, un kļūdas parasti to maksā. Uzminiet, kurš no šiem variantiem ir strēlnieces?

Gadu vēlāk joprojām šo spēli spēlēju ar draugiem, kuri saka, ka tā gadās, un ka jāspēlē vēlreiz. Veiklībā es atpalieku no cilvēkiem, kas uzauguši ar straujām šaušanas spēlēm, kamēr man šī ir pirmā spēle, kas prasa reakciju un ātru lēmumu pieņemšanu, kopš Tetra, un Tetris man nepatika. Intuīcijās un zināšanās par varoņiem, stratēģijām spēles brīžos es atpalieku no cilvēkiem, kas spēlē jau gadiem un šī nav pirmā šāda veida spēle, ko viņi spēlē. Par spīti tam man Leģendu Līga ir vieta, kur pierast pie tā, ka neizdošanās ir mācīšanās process, nevis ļaunums no kā izvairīties nedarot neko. Šovakar droši vien atkal meklēšu kuri no biežākajiem spēļu kompanjoniem ir gatavi uz kādu partiju. Vai divām. Un vēl uz pēdējo.

* Spēles laukumā no vienas komandas mājiņas uz otru ved trīs tornīšu klātas joslas – leja, vidus un augša, taču starp tām ir mežs ar taciņām, kurā apmaldīties vēl trakāk.
** Katram varonim ir četras spējas, viena no tām – vispārākā (ultimate).

Mani blogi man izrādās vietas, kur es vienas un tās pašas lietas saku atkal un atkal, jo tās ir tās lietas, kas man tiešām sāp. Es jau esmu skumusi par to, kā man nepatīk kļūdīties, bet es atkal pie tā nonāku.

Pirmajā lomu spēļu žanra videospēlē, ko es atceros sevi mēģinām spēlēt (Fallout), es netiku tālāk par sākuma atrašanās vietu, jo es vienkārši nepamēģināju aiziet tālāk par to, kas redzams vienā ekrānā. Es baidos darīt lietas, kuru rezultātus es nevaru paredzēt.

Klausos ierakstu, kurā no tiek saruna ar servera programmas (Ruby on Rails) izstrādātāju (t.i. man autoritāti, jo cilvēks ar pieredzi tik daudz reižu lielāku par mani, ka ne vien var izstrādāt interneta aplikācijas, bet tās pietiekami labi saprast un abstrahēt, lai spētu veidot rīku, kas tās darbina). Viņš strīdējās, ka ir neproduktīvi runāt par abstraktiem “pareizajiem veidiem” kā darīt lietas, jo visas idejas par to, kā lietas vajadzētu vai nevajadzētu darīt, ir jāapskata ar konkrētiem [koda] piemēriem no dzīves. Viņš apgalvoja, ka pareizais veids, kā iemācīties kaut ko darīt, ir vispirms izdarīt nepareizi, lai saprastu, kāpēc tas ir nepareizi, kā tas sāp.

Man pat skatoties, kā citi spēlē videospēli (Prince of Persia), kuru iesaka cilvēkiem, kas nav izauguši tās spēlējot, jo šī spēle nesoda par kļūdīšanos, šķiet “kādas muļķības, tas ir briesmīgi aizlekt tur garām, jo tad tu uzzini, ka tu esi aizlēcis garām”. Tomēr pašai spēlējot, kaut arī manā spēlē pēc kļūdām ir jāpagaida kāds brīdis, kamēr spēle ielādējas no pēdējās saglabātās vietas, man tas netraucē. Man vajadzētu pierast pie tā, ka kļūdīšanās netraucē.

Tā kā es cenšos izvairīties no kļūdīšanās, tāpēc, ka es gribu paredzēt rezultātus tam, ko es daru, es neesmu tas, kas es gribu būt. Viss, ko es varu darīt, ir apskatīties koda paraudziņus, par kuriem es zinu, ko tie dara, un pielāgot tos savām vajadzībām, respektīvi, būt koda mērkaķītis. Bet es gribu spēt izdomāt jaunas lietas. Tādas, ko var izdomāt tikai pamēģinot kaut ko, ko neviens vēl nav mēģinājis. Un darot to atkal un atkal, kamēr tā vairs nav kļūda.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos