You are currently browsing the tag archive for the ‘viedoklis’ tag.

Lasīju rakstu par sociālajām spēlēm (konkrētais piemērs ir Farmville). Pats raksts un tā jēga arī bija man tuvs un radīja lielāku skaidrību manos līdz šim miglainajos viedokļos par spēlēm. Taču mani piesaistīja otrā rindkopa (vispirms oriģinālvalodā):

We are citizens of a democracy, and democratic citizenship has always been a difficult skill to master. This is why Aristotle tells us that, in an ideal state, citizens would possess ample leisure time: the education of a citizen depends upon contemplation, deliberation, and training. Citizenship requires cultivation and, as any farmer would tell us, cultivation takes time.

Mana interpretācija par to, kā to varētu latviski pateikt.

Mēs esam demokrātijas pilsoņi, un vienmēr ir bijis grūti labi apgūt spēju būt demokrātijas pilsonim. Tādēļ Aristotelis saka, ka ideālā valstī pilsoņiem būtu dauzd brīvā laika, ka pilsoņa izglītošana ir balstās uz pārdomām, apdomību un treniņu. Pilsoniskums ir jāattīsta, jākultivē, un to, ka kultivēšana prasa laiku, var apliecināt jebkurš zemnieks.

Ar demokrātijas pilsonības apgūšanu, par mūsu brīvo laiku sacenšas vēl daudz jo daudz patīkamas vai mazāk patīkamas nodarbes. Manuprāt reti kurš seko līdzi politikai vairāk kā tikai virspusēji, kad ir kādi skaļāki skandāli.

Tādēļ, ka sekot līdzi politikai ir vai nu garlaicīgi, vai skumji (piemēram, kad izrādās, ka var presei teikt ko vienu, bet balsot citādi), es cenšos sekot pēc iespējas mazāk. Kad cilvēki mudina uz [NEpār]vēlēšanām, man nav ne jausmas, par ko vēlēt. Tā kā kopš iepriekšējām vēlēšanām esmu rūpīgi izvairījusies sekot ziņām, man nav pārliecības, ka esošā valdība ir tik slikta. It īpaši tādēļ, ka viņiem tika grūtie ekonomiskie lēmumi.

Un kas ir mana iecienītākā partija? Tikai uz savām pirmajām vēlēšanām mazliet papētīju partiju programmas un ko tādu, un tās muļķības, ko tur varēja atrast, man radīja stipru nevēlēšanos to darīt vēl kādu reizi. Un kas vēl trakāk, man šķiet, esmu gandrīz pilnībā aizmirsusi mūsu valdības struktūru, kam ir kādi uzdevumi un tiesības, kas kam atskaitās, un ko mēs ievēlam. Kāpēc par to interesēties, ja es tikmēr varu palasīt kādu labu, interesantu grāmatu?

Tāpēc, ka es esmu demokrātijas pilsonis tikai tikmēr, kamēr es pati uzņemos atbildību par šo demokrātiju. Tāpēc, ka tad, ja es pilnīgi neorientējos pat pārvaldes sistēmā, statūtos un visās citās lietās, kas definē demokrātiju un manu pilsonisko brīvību, tad tik pat labi es varētu būt pavalstniece kādā karaļvalstī (kas nav manējā).

Tagad tikai jāpārliecina sevi, ka man nav vienalga.

Savā rss turu notāru atbildes uz jautājumiem, lai rastos priekšstats par to, kādi vispār var būt dokumenti, un kādas situācijas. Reizēm ir interesanti, bieži ir skumji.

Nesen lasīju mazliet murgainu un ne īpaši informējošu rakstu par skolēnu priekšstatu par finansēm. No raksta neko jaunu neuzzināju, tikai kārtējo reizi aizdomājos par to, cik ļoti nepieņemami ir runāt par naudu un tēriņiem.
Bērnu izglītošanas kontekstā, es saprotu, ka ne dokumentu kārtošana, ne ģimenes budžeta plānošana nav nekas tāds, ko var viņiem izstāstīt vienā vakarā. Ne nu viņiem interesē, nezd arī tas ir kas stāstāms. Bet man ir radies priekšstats, ka, it īpaši par konkrētām summām, vecāki ar bērniem principā nerunā par naudas lietām.

Pagaidām vienīgais arguments, ko redzu, ir, ka vecāki neuzticas, ka bērni neizpaudīs informāciju par vecāku ienākumiem. Man gan šķiet, ka gan jau ir iespējams vispirms pārliecināties, ka bērni spēj paturēt informāciju pie sevis, un vispār tādējādi iemācīt viņiem diskrētumu, un tomēr iesaistīt viņus budžeta plānošanā, un arī dokumentu kārtošanās, tādējādi viņi pieradīs pie šīm lietām.

Joks (nesmieklīgais) tāds, ka vispār nav pieņemts runāt par naudu (arī Amerikā). Es domāju, ka neesmu ļoti finansiāli attīstīta, un attiecīgi labprāt parunātu ar draugiem par to, kā viņi rīkojas ar naudu un plāno savas finanses. Taču pie šādas sarunas šķiet gandrīz neiespējami tikt. Ir bijis tā, ka sarunā es pasaku, cik es pelnu, un pēc konteksta šķistu, ka sarunbiedram vajadzētu teikt, cik pelna viņš, bet tā nenotiek. Nez’, es esmu tik neuzticama kā bērns? (Un joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki neuzticas saviem bērniem.)

Arī par kaut kādiem līgumiem un mantu sadalījumiem man šķiet, ka maz tiek runāts. Tos pašus skumjos notāriem iesūtītos stāstus lasot, pie sevis nopriecājos, kā man ir paveicies ar ģimeni. Vēl dziļāk sevī uztraucos, vai nav palicis kāds neatrunāts gals, kas, probēmu gadījumā, būtu problemātisks.

Līdz šim neesmu aktīvi pamanījusi neko, par ko es gribētu runāt, bet nevaru. Tomēr reizēm es pamanu sevī tādu kā pretestību, kā kautrīgumu – vai es varu prasīt kādas garantijas, līgumus no saviem radiem? Vai viņi neapvainosies, ka es viņiem neuzticos? Bet patiesībā tai būtu jābūt normai. Cilvēki mainās, viņu viedokļi vienam par otru mainās.

Tas viss pārvēršas lejupejošā spirālē, kur bērniem rodas iespaids, ka tās mistiskās lietas, par kurām ar viņiem nerunā, ir jāslēpj, un varbūt vispār tādu nav. Nu, ja jau vecāki to nedarīja, tad jau nav jāplāno sava finansiālā dzīve, kredīti, uzkrājumi un taml. Ja jau vecāki nekārto nekādus līgumus, mēs arī varam uzticēties cilvēkiem. Attiecīgi, arī viņi par to nerunā, pat tad, ja paši paslepus ko dara. Labi, es te dramatizēju, bet pasakiet man, ka tā nav!

Es gribu izteikt ļoti lielu atbalstu filozofijas studentiem, kuri publiski cīnās par savām tiesībām uz kvalitatīvu izglītību. Droši vien daudzi ir vismaz redzējuši publisko vēstuli, kurā pasniedzēji tiek apsūdzēti plaģiātismā, un jauko plakātu ar atsaucēm, varbūt mazāk ir redzējuši kādu citu publikāciju, un sekot tvitter restītes sarunām es pati neprotu (lasi – nav laika). Man šķiet, ka kaut kādā līmenī, es viņiem pilnīgi piekrītu.

Es viņus ļoti, ļoti gribu atbalstīt, jo mani nepamet sajūta, ka daudz kas notiek nekvalitatīvi, piemēram, tikai tāpēc, lai varētu ierakstīt kādā atskaitē – ķeksīša pēc.

Šī sajūta man radās studējt savā fakultātē, un pamazām aug ārpus visādām robežām, ko mēģinu tai uzlikt. Ļoti ilgi domāju, ka tā ir tikai mana vaina, ka es esmu pārāk slinka un tāpēc daudz kas šķiet nesaistošs, vēlāk domāju, ka tā ir mana vaina, ka es izvēlējos nepareizo programmu, tādu, kas man tik ļoti neinteresē. Taču ar laiku tāpat nevar nepamanīt arī pasniedzēju reizēm paviršo attieksmi.

Kaut arī es ar plaģiātiem nesastapos, redzēju pietiekami daudz sasteigtu darbu, kā arī citādi nekvalitatīvu un dažreiz pat kļūdainu darbu. Joprojām atzīstu, ka lielāka daļa atbildības par manu paviršo (vēl ne pabeigto) izglītību jāuzņemas vien man pašai, bet es neesmu vienīgā vainojamā.

Arī tas mafijas salīdzinājums šķita pazīstams. Man radās iespaids, ka izmācījies cilvēks, kas aktīvi nodarbojas ar zinātni, pie oficiāli atzītas zinātnieka vietas (lasīt – labāk apmaksātas vietas) var tikt gandrīz vai tikai tad, ja valsts rada vairāk šādu vietu, vai tādā drūmā veidā, ja kāds no iepriekšējiem vietu aizņēmējiem nomirst.

Man šķiet, ka tas zinātnei nozīmē to, ka nekur būtiski jaunos virzienos zinātne nebīdās, tikai mīņājas pa tiem pašiem jau iemītajiem, pie kam ar vien lēnāk un lēnāk, kamēr cilvēki savās drošajās vietās kļūst arvien drošāki, ka viņi tur arī paliks.

Es neuzskaitīšu labos profesoru pretpiemērus un viņu trūkumus, tikai pateikšu, ka tādi, protams, ir. Bet ar viņiem nepietika, lai saglabātu manu interesi par zinātni tik ilgi, kā mana bakalaura programma. No manas intereses ir palikusi blāva ēniņa.

Un kas vēl trakāk, man palēnām rodas iespaids, ka šī tendence haltūrēt, kaut ko izdarīt tikai ķeksīša pēc Latvijā ir kļuvusi (vai palikusi, nemāku spriest par laiku, kad biju maziņa) nepiedienīgi plaša.

Man šķiet, ka ir taisnība, ka šī filozofijas kvalitātes lieta ir līdzīga VID lietai, kā atzīmēja tvitter lietotājs neo4ta, bet citādāk, nekā tikai ārēji. Manuprāt tās ir līdzīgas ar to, ka pietiekami augstu darbojošos personu haltūras ir pamanītas un sāktas apspriest publiski.

Es tagad ceru, ka šo haltūrēšanas tendenci ir iespējams apkarot. Vispirms vajag sākt pašiem nehaltūrēt un pamanīt, kad citi dara lietas ķeksīša pēc, un tad pievērst tam uzmanību. Es ceru, ka pienāks laiks, kad tai nebūs jābūt uzmanībai gandrīz valsts mērogā, lai aizrādījuma saņēmēji labotos.

Paglaimo man!

Tas, kas saiet 140 simbolos