Iespaidi par divām filmām

Filmas ir “Avatar” un “Serenity” Filma “Serenity” ir par seriāla “Firefly” varoņiem un pasauli. Šo seriālu biju redzējusi, kā arī visas dvd extras, ieskaitot dažas sērijas ar komentāriem. Filma “Avatar” saintriģēja ar savu krāšņumu reklāmiņā bildītēs, kā arī paziņu labajām atsauksmēm (twitter un citur). Nebiju bijusi uz 3d filmu, tāpēc gāju uz “Avatar” kino. “Serenity” skatījos mājās, dvd.

Ļoti cerēju, ka “Avatar” skatīšanās būs patīkams piedzīvojums, kā nekā kino tomēr, nevis vienkārši mājas. Diemžēl man tā nebija. 3d kino bija vilšanās, jo tā vietā, lai ļautu vairāk iegrimt filmā, mani ik pa laikam atrāva kādi pārāk tuvu esoši efekti un tas, ka nefokusējās šie pēkšņi tuvumā parādošies nieki, tādā veidā atgādinot, ka esmu kino. Pēc filmas noskatīšanās atlikušo dienu biju nelietojama, jo neciešami sāpēja galva. Vēlāk izlasīju, ka citiem (Skalzi) pieredze ar “Avatar” esot bijusi labāka, nekā ar citām 3d filmām. Man nav ar ko salīdzināt, bet bija briesmīgi.

Es biju ļoti, ļoti vīlusies filmas sižetā. Tas bija caur un caur caurspīdīgs, varoņi šķita sekli un skatoties filmu jutos garlaikota. Bez klišejiskā sižeta pietika arī kaitinošu lietiņu, kā pilnīgi lieks “enhance picture” vai vareno koku brīnumaino sēkliņu uzvedība. Skumjākais, ka tad, ja es būtu zinājusi, ka sižeta nebūs, un jāskatās tikai smukas bildītes, varbūt es nebūtu tik ļoti neapmierināta ar filmu. Bet es tiešām domāju, ka mani paziņas nebūs sajūsmā par filmu, kura nav nekas vairāk par smukām bildītēm.

Pamanīju arī interesantu faktu par sevi. Publiskā vietā nejūtos labi, kinoteātrī nevaru tā iejusties filmā, kā mājās skatoties, it īpaši, ja man blakus sēž kaut kāds puišelis. Neesmu ar mieru apraudāties vai sasmieties blakus svešam puišelim. Turpmāk kulta filmas skatīšos mājās. Ar visu to, ka nav ekrāns pa visu sienu un skaņa pa visu istabu. Tāpat labāk iejūtos filmā, vismaz nelec nekādi ķiņķēzi ārā no ekrāna.

Par “Serenity” būtībā zināju, ka man patiks to skatīties. Es jau pazinu filmas pasauli, un man tā patika, zināju galvenos varoņus, un jutu viņiem līdzi, gribēju zināt, kā vēl viņiem iet. Tas, ko es negaidīju, bija, ka filma mani aizkustinās un pat saraudinās. Reizēm es apraudos skatoties filmas, ja esmu nogurusi, vai skumja par citām lietām. Šis nebija tas gadījums.

Man šķiet, ka sapratu, kā autors panāca, ka sajūtu to bēdu, bet tas nepalīdzēja nesabēdāties. Skatoties “Avatar” domāju, ka varbūt es vispār nejūtu līdzi filmai un tās sižetam tāpēc, ka es vairāk saprotu par sižetu veidošanu. “Serenity” šo teoriju apgāza.

Tas, ko es no šo abu filmu skatīšanās pieredzēm jūtos iemācījusies, ir tas, ka man ir sava gaume. Kad biju maza, man patika praktiski viss, ko skatījos, klausījos, lasīju un kā citādi uztvēru (arī “Titāniks”), un man šķita, ka mans patēvs ir īgņa, ka viņam patīk tikai kaut kādas reatas atsevišķas lietas. Tagad secinu, ka pati esmu kļuvusi viņam līdzīga, ar to, ka man vērtību lietām piešķir kas cits, nekā daudziem citiem, un vairs nepatīk gluži viss un jebkas, kas trāpās pa rokai.