Man ir privilēģija – ko nu?

“Being privileged means knowing that sometimes life is unfair –and it’s unfair in your favor.” John Scalzi

Būt priviliģētam nozīmē to, ka ir kaut kā paveicies, vai nu man ir kaut kas, kā citiem nav, vai es varu kaut ko, ko citi nevar. Tas var būt saistīts ne tikai ar veiksmi, bet arī ar paša darbu (kā piemēram Skalzi rakstā, ko citēju). Tā pati kondīcija, kas dod privilēģijas, var arī radīt neērtības (dzimumu līdztiesības jautājumā vīrieši ir apbižoti attiecībā uz bērnu audzināšanas un citām lietām, un attieksme pret seksu ir sajāta abu dzimumu virzienos).

Privilēģija nav nekāds grēks pati par sevi, tā vienkārši ir. Tas nav nekas tāds, par ko kādu nosoda. Bet.

Ja tu esi priviliģēts un apgalvo pretējo, tu tikai saasini jau esošu problēmu. Ja esi heteroseksuāls, tev nav jāmetas sevi aizstāvēt, kad homoseksuāli cilvēki saka, ka tev ir viegli dzīvot. Tev nav jāstāsta, ka tās ir muļķības un viņiem taču neviens netraucē, jo TU NEZINI. Tev nav nicīgi jāšņāc, ka tam cilvēkam, kuram nav naudas, vienkārši jāiemācās strādāt. Tas tikai nostiprina pastāvošās hierarhijas, aizspriedumus, un citas lietas, kas šos cilvēkus uztrauc.

Tev nav jācenšas risināt visas pasaules nevienlīdzības problēmas reizē, neviens negaida, ka tādēļ, ka tu vari staigāt, tu metīsies visur celt liftus vai uzbrauktuves tiem, kas ratiņkrēslos. Taču no Tevis gaida, ka Tu neteiksi “kur ir viņu problēma, kāpec viņi tā čīkst par tām trepēm” un netraucēsi citiem būvēt uzbrauktuves, ja viņi to darīs.

Jā, atšķirībā no fiziskas pieejamības, citās lietās ir daudz grūtāk vispār zināt, kas varētu būt risinājums, kas ir tikai kašķēšanās, un kas patiesībā panāk pretēju efektu. Jo vairāk, man šķiet, ka tas nav viennozīmīgi jebkurā gadījumā, bet ir atkarīgs no publikas, taču esmu diezgan droša, ka tad, kad sastopoties ar minoritāti* priviliģētais apgalvo, ka problēmas nav, viņš kaitē.

Es zinu, ka es esmu priviliģēta, un ka visticamāk grēkoju uzskatot par pašsaprotamām lietas kā izglītība, finansiāla drošība, atbalstoša ģimene, kas patiesībā ir manas privilēģijas, bet es cenšos laboties, kļūt saprotošāka par apstākļiem, kas ietekmē to, vai man šīs lietas ir, vai nav, un ļoti gribētu, ka citi arī tā dara.

* Minoritātes termina lietojumu aizņemoties no šī raksta par privilēģiju.

Sievietes no Zemes, vīrieši no Zemes

Man Internetā stāsta, cik labā laikmetā es dzīvoju, ka vairs neesot patriarhālisma seku, ka sievietes uzvedas tā, kā uzvedas (neieņem pietiekami augstus amatus, saņem (droši vien parasa) mazākas algas kā vīrieši, paliek mājās un audzina bērnus) tāpēc, ka viņas tādas piedzimst. Nezinu, kāda es piedzimu, bet es noteikti nejūtos dzīvojam šādā lieliskā pasaulē.

Šis uzskats par to, ka sieviešu un vīriešu domāšana tik ļoti atšķiras, tiek klāstīts no visām malām tiešā veidā, un arī lielākā daļa patērējamās izklaides (grāmatas, filmas, manuprāt, vistrakāk, spēles) rāda vīrieti kā galveno varoni, un sievietes pilda atbalstošās lomas. Es nezinu kā meitenei ir jāaug, lai šo sabiedrības rādīto “sieviete ir vīrieša atbalsts”, “sieviete ir māte” un vēl trakāk “sieviete ir vairāk emocionāla nekā loģiska”¹ spētu noturēt pietiekamā attālumā no sevis, lai tas neatstātu iespaidu uz viņas personību.

Pirms kāda laika jutos diezgan lepna, kad sapratu, ka lasītais “sievietes stāsta savu problēmu, lai tiktu uzklausītas; vīrieši stāsta savu problēmu, ja grib palīdzību tās risināšanā” un no tā izrietošās komunikācijas problēmas nav ekskluzīvi divdzimumu starpā, tās pat nav ekskluzīvi izslēdzošas dažādiem cilvēkiem. Es varu ar vienu un to pašu personu reizēm nonākt situācijās, kad viņa “pasūdzēšanāš” man izskatās pēc risināmas problēmas, un es lieku viņam justies slikti cenšoties dot padomus nevietā, un citreiz, ar to pašu cilvēku runājot, nonākt situācijā, kurā viņš izstāsta savu problēmu un es saprotoši māju ar galvu, kaut gan no manis grib padomu. (Un identiski, otra cilvēka reakcijas uz mani abos dažādajos gadījumos.) T.i. man šķita, ka esmu tikusi pāri aizspriedumam, ka sievietēm un vīriešiem ir izteikti atšķirīga domāšana.

Tad pavisam nesen pieķēru sevi kārtējo reizi uzskatot, ka labākais, ko es varu darīt, ir atbalstīt vīrieti viņa centienos. Piefiksēju, ka kaut kādā līmenī vēl uzskatu, ka man pašai nav jāsasniedz nekas būtisks, ka es būšu pildījusi savu misiju vien ar to, ka būšu atbalstījusi vīriešus viņu ceļā uz sasniegumiem. Tā neko sev!

Tas ir kaitīgs uzskats, jo, pirmkārt, es kavēju savu individuālo attīstību pārstājot mācīties, piepūlēties, censties pēc kaut kāda manā uztverē pietiekama līmeņa (ko nosaka vīrieši, jo man kā viņus atbalstošai nav vajadzības zināt vai spēt vairāk kā viņiem). Otrkārt, es kavēju vispārējo progresu ar savu muļķīgo, sabiedrības uzskatu smagi ietekmēto, izvēli darīt mazāk.

Es ceru, ka es tā vairs neuzskatu, un es baidos par to, cik dziļi ir iesakņojies šis “atšķirīgas domāšanas” uzskats, kas dod auglīgu augsni šādam manu motivāciju uz aktīvu rīcību būtiski traucējošai domai. Es neredzu, kā es ar tik ļoti vārdos formulējamu domu esmu varējusi piedzimt, un kā tā man var šķist tik šausminoša (kāpēc lai es sevi tā bremzētu?), ja tā būtu iedzimta.

Tā nav lieta, ko var mainīt vienā valstī izdomājot lietot neitrālus vietniekvārdus mūsu globālās informācijas apmaiņas laikmetā (bet es nesaku, ka to nevajag, ļoti iespējams, ka vajag). Es domāju, ka pat tad, ja no šī brīža uz priekšu puse filmu būtu ar sievietēm galvenajās lomās, universitātēs uzņemtu tā, lai būtu 50:50 dzimumu proporcija un vēl nez ko, paietu ilgs laiks (pāris paaudzes?) pirms tam būtu pietiekams iespaids, jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nesagrozot faktus, vēl ilgi būs vairāk stāstu (vēsturisku vai izdomātu), kuru galvenie varoņi būs vīrieši, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas! Tas nenozīmē, ka mums ir jānoplāta rokas un jāsaka “ko padarīsi, viņas pašas vainīgas” un jāturpina vairot tieši kaitnieciski uzskati. Izaiciniet savus, sev tuvo sieviešu, bet galvenokārt savus uzskatus, un padariet tos labākus!

¹ Man neizprotamā “vairāk emocionāls nekā loģisks” ideja droši vien būtu pelnījusi pati savu ieraksu par tās nejēdzīgumu.

Pieleca feminisms

Man biežāk kaut ko lasot vai citādi uzzinot ir sajūta, ka es to jau zināju, tikai biju piemirsusi. (Patiesībā diezgan mulsinoša sajūta, jo es nesaprotu, vai man vienkārši ir ļoti dzīva iztēle, vai es tiešām esmu tik izglītota un aizmāršīga.) Tomēr pa reizei gadās arī, ka kaut kas, kam it kā būtu jābūt jau zināmam, kas pēkšņi kļūst skaidrs (un tad es to pamanu visās malās). Šoreiz tā gadījās ar feminisma ideju un jēgu*.

Izlasīju (pagaro) kādas mazohistes atskārsmi par to, ka viņa tāda ir. Kamēr viņas baudas gūšanas paņēmieni man pašai nešķiet piemēroti, man šķiet pilnīgi pareizi un vienlīdzīgi, ka viņai tie tādi var šķist. Man no visa garā raksta visvairāk patika viena rindkopa (spoileris, ja grasies lasīt visu rakstu):

I’d feared that I was damaged, that there was something deeply broken in me. I’d wildly guessed that I’d suffered trauma and repressed the memories. But if my mother—one of the most independent, feminist women I’ve ever met—could reconcile BDSM, then I knew I could. And if she was into BDSM herself, then rather than viewing my proclivities as damage, I could see them as something intrinsic we shared.

Raksts ieķērās man domās, jo autore man šķiet stipra un pati sev saimnieces lai gan gūst baudu no pakļaušanās. Man šķiet, ka iepriekš nebiju sapratusi, cik patiesi un vienkārši tas ir, atcerējos tikai to, ka tas ir iespaidīgi.

Kopš puputrīces (boobquake) lasu Jen McCreight blogu. Viņa laiku pa laikam runā par feminismu (kā nekā, jaunā feministe, taču). Viņa kritizē gan stereotipu, ka feministes nav seksīgas, gan autores – feministes, kas izturās tā, it kā sievietēm nepiedienās būt seksīgām publiski. Tomēr kaut kā man nebija tās sajūtas, ka es mācētu pati atšķirt, kas, manuprāt, ir pareizi, un kas – nē (attiecībā uz dzimumu vienlīdzību).

Vēl Jen man ierādīja apburošās Violet Blue blogu (NSFW, jo #pupi (un erotisku grāmatu vāki un taml.)). Es jūtos priecīga, ka man ir iespēja visu to izpētīt vismaz tagad, un vēlos, kaut man būtu bijusi iespēja to izpētīt kādus 5 gadus atpakaļ. Un arī šajā gadījumā bija tā, ka mana ierastā domāšana par sieviešu tiesībām nesaklikšķinājās ar to, kāds ir Violet Blue tēls.

Mazliet domās bija ieķērušās arī Femen meitenes. Jāatzīst, viņu darbībās nebiju iedziļinājusies, tikai tā virspusēji – nez, vai tā ir pareizā pieeja protestēt pret sieviešu ķermeņu izmantošanu izmantojot sieviešu ķermeņus? Tad Violet Blue par viņām uzrakstīja, un es gandrīz jutos, ka saprotu, ko īsti nozīmē vienlīdzība.

Some readers might find it at odds for me to be posting positive about FEMEN because they do state that they are anti-porn and anti-sex work — but, this is one time I think reading the subtleties and looking at the cultural issues are important.

Tā ir gudra sieviete. Kad es izaugšu, es ceru būt tikpat gudra un pašpārliecināta un seksīga.

Un visbeidzot Jen nocitēja (un papildināja) diezgan ideālu feminisma skaidrojumu ar pietiekami daudz piemēriem, lai man pielektu.

Feminism is about choice. [..]

Feminism (at least my brand) doesn’t oppose sexiness, but it opposes compulsory sexiness.

It’s the difference between putting on makeup to look like your slutty fantasy, and putting on makeup to leave the house. [..]

And I’d add that the opposite is also true. It’s the difference between dressing modestly because it’s comfortable or keeps you warm, and dressing modestly to avoid being jailed or raped because you were “asking for it.” [..]

Compulsory anti-sexiness is not the solution to compulsory sexiness. There’s not one right way to be a woman.

Femen meitenes dara pareizi, jo tas, ko viņas dara, ir viņu brīva izvēle, viņu pašu seksualitāte, nevis apstākļu vai citu attieksmes uzspiestas. Sievietei (tāpat kā vīrietim) ir tiesības izvēlēties kā ģērbties un izskatīties, ar ko nodarboties, kā atpūsties. To visu rakstot man šķiet mazliet jokaini, ka tas viss jau ir bijis teikts tik daudz reižu, bet vajadzēja kaut kādus stāstus, kas pasautējās manu domu fonā, lai man rastos sajūta, ka es to beidzot saprotu.

*Šī ir tikai mana izpratne par aprakstītajiem piemēriem. Es saprotu, ka nav nekādu tādu tīru “patiesību” vai “pareizi”, un ka lietas, kas vienai šķiet brīva izvēle, citai šķiet aizvainojošs pazemojums. Varbūt saņemšos kādreiz arī uzrakstīt par lietām, par kurām manas domas nesakrīt ar Violet un Jen.