Man Internetā stāsta, cik labā laikmetā es dzīvoju, ka vairs neesot patriarhālisma seku, ka sievietes uzvedas tā, kā uzvedas (neieņem pietiekami augstus amatus, saņem (droši vien parasa) mazākas algas kā vīrieši, paliek mājās un audzina bērnus) tāpēc, ka viņas tādas piedzimst. Nezinu, kāda es piedzimu, bet es noteikti nejūtos dzīvojam šādā lieliskā pasaulē.

Šis uzskats par to, ka sieviešu un vīriešu domāšana tik ļoti atšķiras, tiek klāstīts no visām malām tiešā veidā, un arī lielākā daļa patērējamās izklaides (grāmatas, filmas, manuprāt, vistrakāk, spēles) rāda vīrieti kā galveno varoni, un sievietes pilda atbalstošās lomas. Es nezinu kā meitenei ir jāaug, lai šo sabiedrības rādīto “sieviete ir vīrieša atbalsts”, “sieviete ir māte” un vēl trakāk “sieviete ir vairāk emocionāla nekā loģiska”1 spētu noturēt pietiekamā attālumā no sevis, lai tas neatstātu iespaidu uz viņas personību.

Pirms kāda laika jutos diezgan lepna, kad sapratu, ka lasītais “sievietes stāsta savu problēmu, lai tiktu uzklausītas; vīrieši stāsta savu problēmu, ja grib palīdzību tās risināšanā” un no tā izrietošās komunikācijas problēmas nav ekskluzīvi divdzimumu starpā, tās pat nav ekskluzīvi izslēdzošas dažādiem cilvēkiem. Es varu ar vienu un to pašu personu reizēm nonākt situācijās, kad viņa “pasūdzēšanāš” man izskatās pēc risināmas problēmas, un es lieku viņam justies slikti cenšoties dot padomus nevietā, un citreiz, ar to pašu cilvēku runājot, nonākt situācijā, kurā viņš izstāsta savu problēmu un es saprotoši māju ar galvu, kaut gan no manis grib padomu. (Un identiski, otra cilvēka reakcijas uz mani abos dažādajos gadījumos.) T.i. man šķita, ka esmu tikusi pāri aizspriedumam, ka sievietēm un vīriešiem ir izteikti atšķirīga domāšana.

Tad pavisam nesen pieķēru sevi kārtējo reizi uzskatot, ka labākais, ko es varu darīt, ir atbalstīt vīrieti viņa centienos. Piefiksēju, ka kaut kādā līmenī vēl uzskatu, ka man pašai nav jāsasniedz nekas būtisks, ka es būšu pildījusi savu misiju vien ar to, ka būšu atbalstījusi vīriešus viņu ceļā uz sasniegumiem. Tā neko sev!

Tas ir kaitīgs uzskats, jo, pirmkārt, es kavēju savu individuālo attīstību pārstājot mācīties, piepūlēties, censties pēc kaut kāda manā uztverē pietiekama līmeņa (ko nosaka vīrieši, jo man kā viņus atbalstošai nav vajadzības zināt vai spēt vairāk kā viņiem). Otrkārt, es kavēju vispārējo progresu ar savu muļķīgo, sabiedrības uzskatu smagi ietekmēto, izvēli darīt mazāk.

Es ceru, ka es tā vairs neuzskatu, un es baidos par to, cik dziļi ir iesakņojies šis “atšķirīgas domāšanas” uzskats, kas dod auglīgu augsni šādam manu motivāciju uz aktīvu rīcību būtiski traucējošai domai. Es neredzu, kā es ar tik ļoti vārdos formulējamu domu esmu varējusi piedzimt, un kā tā man var šķist tik šausminoša (kāpēc lai es sevi tā bremzētu?), ja tā būtu iedzimta.

Tā nav lieta, ko var mainīt vienā valstī izdomājot lietot neitrālus vietniekvārdus mūsu globālās informācijas apmaiņas laikmetā (bet es nesaku, ka to nevajag, ļoti iespējams, ka vajag). Es domāju, ka pat tad, ja no šī brīža uz priekšu puse filmu būtu ar sievietēm galvenajās lomās, universitātēs uzņemtu tā, lai būtu 50:50 dzimumu proporcija un vēl nez ko, paietu ilgs laiks (pāris paaudzes?) pirms tam būtu pietiekams iespaids, jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nesagrozot faktus, vēl ilgi būs vairāk stāstu (vēsturisku vai izdomātu), kuru galvenie varoņi būs vīrieši, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas! Tas nenozīmē, ka mums ir jānoplāta rokas un jāsaka “ko padarīsi, viņas pašas vainīgas” un jāturpina vairot tieši kaitnieciski uzskati. Izaiciniet savus, sev tuvo sieviešu, bet galvenokārt savus uzskatus, un padariet tos labākus!

1 Man neizprotamā “vairāk emocionāls nekā loģisks” ideja droši vien būtu pelnījusi pati savu ieraksu par tās nejēdzīgumu.

Advertisements