Desmit mani ietekmējušās grāmatas (šmaukšanās)

Jau kādu laiku ar acs kaktiņiem tiku manījusi šāda nosaukuma ierakstus, kurus, izrādās, aizsāka Spīgana, kad Arets uzaicināja arī mani tādu uzrakstīt. Paldies viņam par to, jo, atšķirībā no Kikas, es bez uzaicinājuma nepārvarētu slinkumu rakstīt, kaut tēma patīk.

Tā kā lielāko daļu grāmatu, kas tiešām mani ir ietekmējušas, es neatceros, jo sāku lasīt sen, un nebija nekādu goodreads, kas palīdzētu zināt lasīto grāmatu autorus un nosaukumus, tad mans saraksts ir vairāk tāds atstāto iespaidu saraksts, varbūt, ne pašu grāmatu (un varbūt ar to arī ir šmaukšanās).

Es sāku ar pasaku grāmatām. Visskaistākā no tām bija par Sniegbaltīti (kuras vienīgais pareizais attēlojums man joprojām šķiet no tās grāmatas, un Disneja interpretācija – diezgan neglīta). Viena no vairāk lasītajām – Milna Vinnijs Pūks. Un interesantākās – daudzās jo daudzās cittautu pasakas. Kā vis-ietekmējušāko nosaukšu to, no kuras man šķiet, ka elfi ir tumši, spēcīgi, noslēpumaini, kaut egoistiski, un līdz ar to fascinē un patīk – stāsts par Tamu Linu no pasaku krājuma Burvju aka.

Ļoti daudz es lasīju zinātniskās fantastikas žanrā, un, šķiet, šeit arī ir visvairāk aizmirsto grāmatu. Bija skaisās, kā Breddberija Pieneņu vīns, vai kāds Sakjo Komacu stāsts par marsiešu Falfa kultūra dūmu ziedu mākslu. Bija interesantās, kā stāsts par vienīgo vietu, kur vēl var nopirkt patiešām īstu mīlestību un stāsts par utopiju, kurā nav noziegumu, jo zādzības nav nelegālas. Un neskaitāmās aizraujošās ar problēmu risināšanu kosmosā, ar robotiem, ar citplanētiešiem. (Mīļākais citplanētietis, šķiet, ir vīriņš ar sešiem pirkstiem un aparātu, kas neitralizē skaņu, arī Sakjo Komacu uzburts.) Vispār fantastikas žanrs man patīk ar to, ka tajā cilvēki aug, kļūst labāki, attīstās. Vai, ja to neadara, acīmredzami nonāk pie skumjām sekām. Līdzīgi kā pasakas, tie apmierina vēlmi pēc taisnīguma, kura pasaulē biežāk nav. Varbūt kā vis-ietekmējušāko varu nosaukt stāstu par zemiešu centieniem iekļūt kaut kādā visuma biedrībā, kuras sūtnim savu spēku viņi demonstrēja džungļos ļoti ātri izveidojot asfaltētu ceļu, uz ko sūtnis atbildēja “parunāsim, kad jūs būsiet spējīgi veikt pretējo procesu”.

Šķiet, ka vienīgā postapokaliptiskā grāmata, ko es esmu lasījusi. Tā pievērsa manu uzmanību tam, cik maz es patiesībā zinu par tehnoloģijām, bez kurām nez vai mācētu dzīvot. (Man šķiet, ka ar lillā vāku, un nosaukumu, kurā ir tumšs, vai meln un tornis vai pils.) Nākamā grāmata šajā kategorijā varētu būt Diana Gabbldon Outlander grāmatu sērija ar ceļošanu laikā, kur starp visu citu arī mazliet tiek izceltas mūsdienīgas zināšanas par medicīnu un higēnu uz pagātnes fona.

Ķīniešu meitenes dienasgrāmata laikā, kad Ķīna nupat kļuvusi atvērtāka. Tradicionāli audzinātā meitene tiek izprecināta ar rietumos par ārstu mācījušos puisi, pēc vecāku norunas. Šī grāmata atklāja man, ka tāda kultūra un uzskatu sistēma, kādā es dzīvoju, nav vienīgā, kurā cilvēki var būt laimīgi.

Bērnu Bībele, jo īsto versiju tā arī neesmu spējīga izlasīt un Dokinsa The God Delusion. Varbūt kaut kur pa vidu šīm var likt Skanošo ciedru, bet varbūt tam pienākas sava kategorija, jo ticējusi Anastasijai neesmu nekad. Tik un tā, tā šķiet ļoti labestīga grāmata.

Vēl ir tā, ka mani ietekmē stāsti, kas mani kaut kā nošausmina. Pie tādiem pieder arī Orvela 1984. Ideja, ka var mainīt cilvēka domas bez viņa piekrišanas, mani joprojām šausmina. Nākamā grāmata šajā kategorijā būtu daudz sliktāk uzrakstītā, bet līdzīgi šausminošā Neuropath by R. Scott Bakker, kas liek aizdomāties par to, cik vispār brīvas izvēles mums ir. Vēl atceros divas jauniešu sērijas grāmatas, vienu par bērna seksuālu izmantošanu un vienu par bulīmiju un anoreksiju. Abas no to meiteņu, kuras to piedzīvo skatu punkta. Tās man ļāva novērtēt savu priviliģēto situāciju, kurā man ne ar ko no tā visa nav jācīnās. Pa daļai šajā, bet varbūt atsevišķā sadaļā būtu grāmatas, kas, pretēji pasakām, parāda skarbo dzīves bezjēdzīgumu. Tur iet visādi Selindžeri, Ievas Melgalves senākie stāsti, kaut kādas tādas lietas.

Un, lai nebeigtu uz tik skumīgas nots, beigšu ar to, ka atkal cenšos lasīt zinātnisko fantastiku, bet mūsdienīgāku. Par radītājiem (Makers by Cory Doctorow), par būtnēm, kas izaugušas (es tā pieņemu) no mūsdienu mākslīgiem intelektiem (Diaspora by Greg Egan). Šīs grāmatas ir pietiekami godīgas attiecībā uz dzīves skarbumu, bet arī rod kādu cerību uz labo cilvēkos, un, kas svarīgāk – ka zinātniskās fantastikas žanrs vēl ir ļoti dzīvs.

Uzdevums tiešām interesants, jo nākas sev atzīt, ka grāmatas, ko gribētos nosaukt, patiesībā vairāk ir rezonējušas ar mani un maniem uzskatiem, nekā tos veidojušas. Un nākas secināt, ka es slikti zinu, ko esmu lasījusi. (Ar goodreads ienākšanu manā dzīvē būs labāk.) Arī pieturēties pie tikai trim nominējamajiem cilvēkiem nav viegli (atzīstos, ka parunājos ar pieciem, un atmetu tos, kurus bija jaun nominējuši citi). Gribu, lai par viņus ietekmējušajām grāmatām uzraksta Sidraba, LaumaPret un Kaspars!

Par grāmatu nosaukumiem

Grāmatnīcā (Zvaigznes outlet) pie viena raiba plaukta radās jautājums, vai grāmata “par lielo O” ir par algoritmu sarežģītību. Protams, ka domas tiecas zināmos virzienos neilgi pēc semestra pēdējās algoritmu sarežģītības lekcijas. Bet palīdzēja arī plaukta tematikas nenoteiktība, jo turpat bija arī tāddas grāmatas kā “Seksa enciklopēdija” un “Learning English With Pleasure”. Kāpēc gan kāda cita grāmata tajā pat plauktā nevarētu būt par algoritmiem? Tagad uzminiet, kāds priekšstats radās par pēdējās pieminētās grāmatas saturu?